- Baktērijas nokļuva izlietnē, no tās novadcaurulē,
pēc tam kanalizācijas vadā un beidzot — jūrā.
— Un tieši to jau arī gribēja tā nolādētā mašīna! Bet tur taču nevarēja būt daudz baktēriju. Labi ja kāda unce, tā taču tās nevarēja izplatīties tik plašos apmēros.
— Nav nekā neiespējama, — Doneja teica. — Es mēģināju atcerēties precīzu datumu, kad pārtraucu šos mēģinājumus. Kaut gan tam ir tikai tīri akadēmiska nozīme, tomēr esmu pārliecināta, ka tas notika vismaz pirms kāda gada. Ar šo hermētiski noslēgto tvertni es varēju aprēķināt vairošanās ātrumu. Tas ir fantastisks. Ar to nevar salīdzināt nevienas līdz šim zināmās baktērijas, ne arī vīrusa vairošanās ātrumu. Un tagad tās pieaug aizvien ātrāk.
— Un cik ilgi tā var turpināties, lai…
Doneja paskatījās uz Flemingu.
— Iespējams, ka vēl kādu gadu. Varbūt arī ma- zāk. Viss jūras ūdens tad būs maksimāli piesātināts.
Flemings pētīja mērierīci, kas ik stundu atzīmēja slāpekļa saturu tvertnes atmosfērā.
— Un šī baktērija nedara neko citu kā tikai absorbē slāpekli un mazliet skābekļa? — viņš jautāja.
— Manuprāt, ne. Normālos apstākļos jūra absorbē slāpekli ļoti ļoti lēni. Planktons, un tā joprojām. Katra mākslīgā mēslojuma ražošanas rūpnīca vienā nedēļā saista tikpat daudz slāpekļa, cik jūra vienā gadā. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Slāpekļa bija daudz. Bet šī baktērija pavisam viegli var absorbēt visu slāpekli, kas atrodas Zemes atmosfērā. Tieši tas patlaban jau notiek. Tāpēc arī pazeminās gaisa spiediens. Beidzot mums vairs nemaz nebūs slāpekļa, tātad nebūs arī vairs nekādu augu. Ja gaisa spiediens būs nokritis pietiekami zemu, mēs vairs nespēsim ieelpot arī skābekli, un tad uz zemes nebūs vairs dzīvnieku.
— Ja tikai… — Flemings iesāka.
— Nav vairs nekāda «ja tikai».
Flemings paskatījās uz Abu Zeķi, kas, nostājies sāņus, mierīgi' nogaidīja sarunas beigas.
— Madlēna, — Flemings teica, — ar Abu palīdzību mēs varētu nosūtīt uz Londonu vēstuli.
Par šo priekšlikumu Doneja neizrādīja nekādu lielu interesi.
— Ko gan mēs varam viņiem paziņot?
— Mēs varam izskaidrot, kas tā par baktēriju.
— No tā nebūs nekāda labuma. — Doneja paraustīja plecus. — Bet, ja jau jūs tā vēlaties, sūtīsim arī to vēstuli. Tas gan būs tikai skaists žests, pie tam vēl ar nokavēšanos.
Viņa atkal noliecās pār tvertni, vērodama šķidrumu.
— Andrē bija taisnība, — Doneja murmināja. — Skaitļotājs radīja dzīvību, tikai šoreiz šī dzīvība būs mūsu nāve. Baktērija būs mūsu gals.
— Lai kā arī būtu, mēs tomēr aizrakstīsim uz Londonu, — Flemings uzstāja. — Lemkas brālēns ir gatavs riskēt. Rakstiet īsi, bet centieties pateikt visu, ko zināt.
Fleminga uzstājība mazliet uzmundrināja ari Do- neju.
— Nu labi, Džon, — viņa piekrita.
Abu pasmaidīja.
— Es pagaidīšu, kamēr jūs uzrakstīsiet vēstuli, — viņš teica Donejai. — Pēc tam aiziešu uz pilsētu pusdienās kā katru dienu. Lemkas brālēns pusdieno tai pašā kafejnīcā. .
Flemings devās uz durvīm.
— Labu veiksmi jums abiem, — viņš, izlikdamies mundrs, novēlēja. — Varbūt sastapsimies visi trīs šeit atkal vakarā?
Flemings izgāja laukā karstajā vējā un devās uz savu dzīvokli. Viņš jutās laimīgs, beidzot būdams viens. Nebija viegli visu laiku tēlot optimistu. Bez tam vajadzēja arī visu pārdomāt. Domāšana viņam vislabāk vedās divatā ar skotu viskija pudeli.
Flemings aizsūtīja kalpotāju pēc jaunas pudeles. Pēc piecām minūtēm zēns bija atpakaļ. «Intel» neskopojās ar komfortu un labprāt apgādāja savus gūstekņus arī ar apreibināšanās līdzekļiem — gan intelektuāliem, gan alkoholiskiem. Pusdienas Flemings šodien izlaida, tādēļ, atgriežoties laboratorijā, bija viegli iereibis. Vējš vēl aizvien trakoja tikpat mežonīgi, un bija jau pilnīga tumsa. Nebija manīts pat parastais īsais mijkrēslis. Abu un Doneja jau bija laboratorijā.
— Es sastapu brālēnu. Viņš vēstuli paņēma, — Abu stāstīja Flemingam. — Es, protams, droši nezinu, kā viņam veicies lidostā, taču jādomā, ka viss kārtībā, jo transpprtlidmašīna esot startējusi pēc grafika — tieši pirms stundas.
Flemings pateicās viņam.
— Varbūt vēstule nemaz nenokļūs līdz adresātam, varbūt vēstules saņēmēji to ignorēs. Un pat tad, ja vēstule nonāks īstajās rokās un to izstudēs, un tai ticēs, mums nav ne jausmas, ko viņi varētu uzsākt. Tātad mums vēl aizvien jāpaļaujas tikai pašiem uz saviem spēkiem. Un tas nozīmē, ka mums nepieciešama Andrē palīdzība. Abu, lūdzu, aizejiet uz lazareti un lieciet kopējai atvest Andrē.
— Tagad? — Abu šaubījās.
— Tagad, — Flemings atkārtoja. — Kaufmanis viņu piespiež strādāt vienmēr, kad vien viņa nepieciešama darbam ar skaitļotāju. Nabaga kopējai neatliek nekas cits kā paklausīt.
— Ko jūs esat nodomājis darīt ar Andrē?'—Doneja vaicāja acīm redzami neapmierināta.
— Padarīt viņu par mūsu sabiedroto.
— Andrē nebūs ar mieru. Bez tam viņa ir pārāk vārga.
— Viņai tomēr būs jāmēģina strādāt. Andrē vienīgā spēj mums palīdzēt. Ja Toinesas skaitļotājs radīja šo baktēriju, tad jābūt arī iespējai radīt an- tibaktēriju. Es neesmu speciālists jūsu nozarē, Mad- lēna, bet vai tāds nav bioloģijas pamatnoteikums?
— Varbūt jūs jau zināt kādu baktēriju, kas spētu tikpat ātri izdalīt slāpekli, kā šī to aprij?
— Skaitļotājam tas jāzina. — Flemings centās laist gar ausīm Donejas sarkasmu. — Es saprotu, ka tas nav tas pats skaitļotājs, taču tas spēj rekonstruēt oriģinālās baktērijas formulu, vismaz mēs abi kopā ar Andrē piespiedām skaitļotāju šo formulu izstrādāt. Tagad mums jādara tas pats, lai iegūtu pretindi.
Iekams Doneja paspēja atbildēt, atgriezās Abu. Viņš pieturēja durvis, kamēr kopēja iestūma slimnieku krēslu ar Andrē. Flemings jau bija pieradis redzēt meiteni katru reizi mazliet nevarīgāku, mazliet vairāk līdzīgu spokam, taču nekādi nevarēja pierast pie ļaunā skatiena, kad Andrē ar aizvainojumā kvēlbjošām acīm lūkojās uz viņu.
— Pateicos, — viņš teica kopējai, cenzdamies neskatīties uz Andrē. — Atstājiet viņu. Mēs jūs pasauksim, kad slimniece būs jāved atpakaļ.
— Slimniece nemaz nedrīkst atrasties šeit. Viņa tikko bija iemigusi, — kopēja pastāvēja pie sava.
Iejaucās Abu:
— Esiet mierīga, slimniecei nekas nenotiks.
Kopēja uzbužināja segu ap Andrē kājām un negribīgi aizgāja. Tikko durvis bija aizvērušās, Andrē jautāja, ko no viņas gribot. Viņa spēja vairs tikai čukstēt, pie tam visai saraustīti un neskaidri.
— Mums jādabū no skaitļotāja formula, — Flemings paskaidroja, — lai varētu sintezēt kādu citu baktēriju vai varbūt arī vīrusu. Tam jānogalina baktērija, kas darbojas patlaban, un jāatbrīvo slāpeklis.
— Un baktērijai būtu jāvairojas ātrāk nekā pirmajai, — piebilda Doneja. — Tas atkal būs riskants biosintēzes process, jauna dzīva organisma radīšanas process. Tāpēc ir nepieciešama formula.
Andrē klausījās ar gandrīz šausminošu piepūli, raudzīdamās no viena uz otru, it kā cenzdamās aprīt katru izteikto vārdu.
— Nezinu, vai tas izdosies. — Viņa vārgi papurināja galvu. — Tas vilksies pārāk ilgi.