It kā viņai par tiem visiem būtu kāda daļa. It kā viņu baigi interesētu kāds cits, izņemot Ģertrūdi!
Dzīvoklī oda pēc vēmekļiem.
Skābenā smaka bija tik apdullinoša, ka Birgitai pašai palika slikti, kad Marianne atvēra durvis. Patiesībā Birgita jau pie vēmekļiem bija pieradusi, jo tā taču bija viņa, kas visu uztīrīja, kad Ģertrūdei bija slikta dūša, un varbūt viss būtu viegli izturams, ja vien dzīvoklis nebūtu tā pārvērties.
Viņa palika stāvam uz sliekšņa un ieskatījās iekšā. Kaut kas neticams! Vēl šorīt dzīvoklis izskatījās tieši tāds pats kā parasti, kad viņa gāja uz skolu, var jau būt, ka mazliet nekārtīgāks, jo, kad Osvalds vakar vakarā ieradās, viņam bija līdzi daži draugi un kāda sevišķi mutīga sieviete, bet vispār gandrīz vai dzīvoklis kā dzīvoklis. Birgita bija vēlu pamodusies, šķiet, ka Osvaldam un tiem citiem nemaz nebija rūpējušas viņu virsdrēbes, kad tie gāja projām, jo Birgita vēl joprojām gulēja uz drēbju kaudzes priekšnamā. Bet pulkstenis jau rādija daudz, to viņa redzēja, kad ielavījās istabā apskatīties, vai Ģertrūde ir turpat. Viņa bija. Un gulēja pavisam mierīgi, kamēr Birgita skraidīja apkārt pa istabu, meklēdama savas drēbes. Patiesībā Ģertrūde bija gulējusi tik dziļi, ka Birgita pat mazliet nobijās, viņa pieliecās pie Ģertrūdes, pogādama ciet zeķturi, lai pārliecinātos, vai viņa vēl elpo. Viņa elpoja. Nebija nekādu problēmu. Birgita paķēra skolas somu, iebāza jakas kabatā dažus cukurgraudiņus un metās uz durvim. Viņa nepaspēja novākt pudeles, bet tas jau nekas, tā viņa domāja, jo Marianne bija abas apmeklējusi iepriekšējā dienā. Viņa nekad nemēdza ierasties divas dienas pēc kārtas.
Bet to viņa acīmredzot bija darījusi. Un, kā liekas, pārkārtojusi visu dzīvokli. Nekas vairs nebija tā, kā bija paradušas Birgita un Ģertrūde. Rullo aizkari bija uzvilkti uz augšu un parastie atbīdīti uz sāniem, istabā ieplūda pelēka rīta gaisma, un Birgitai šķita, ka viņai salst. Bez tam Marianne bija savākusi visas pudeles kopā pie kumodes, šķita, ka tās tur stāv un gaida, lai atkal tiktu piepildītas, lai viesības sāktos no jauna. Varbūt vajadzētu sākties dejām. Paklājs bija saritināts un gulēja, cieši piespiedies pie sienas, it kā kaunētos. Kaut kas gulēja uz grīdas pie durvīm, Birgitai vajadzēja pieliekties, lai redzētu, kas tas ir. Gultas pārvalks. Tas bija pilnīgi slapjš un slapjuma dēļ izskatījās daudz tumšāks nekā parasti. Kāpēc Marianne bija pārvalku saslapinājusi? Un kāpēc tur blakus stāvēja piebāzts maisiņš ar Birgitas drēbēm?
Ģertrūde aizmigusi gulēja gultā, viņas seja izskatījās dīvaina, gandrīz tikpat pelēka un plankumaina kā spainis, kas stāvēja uz grīdas blakus gultai. Tas taču bija atkritumu spainis, kas kūļājās gar Birgitas kājām, kad viņa nesa ārā atkritumus! Ak pasaullt, kāpēc Marianne bija to atnesusi šurp, tam taču vajadzēja stāvēt skapītī zem izlietnes! Vai tad viņa to nesaprata? Vai tad viņa šajā ziņā bija jukusi?
Marianne uzlika Birgitai roku uz galvas un čukstēja:
"Mamma ir slima, Birgita. Viņa lūdza mūs parūpēties par tevi, viņai vajadzīga atpūta."
Tie nu bija salti meli, un par tiem tūlīt bija jāsaņem sods. Jo tagad Mariannei nebija cimdu, kas sargātu rokas, tās bija neapsegtas un kailas.
Birgita izvēlējās labo, viņa bija ātra kā zibens un ar asiem zobiem. Viņa priecājās, kad Marianne skaļi iekliedzās.
Bija tik savādi pirmdien atgriezties skolā, it kā viss bija tāpat, bet tomēr citādi mājas, iela, klasesbiedri. Pat klase brīvdienās bija pārvērtusies, viņa gan nevarēja īsti saprast, kā, te laikam bija kaut kas ar krāsu un lielumu. Šķita, ka viss kļuvis lielāks, arī logi, un tomēr bija daudz tumšāks nekā piektdien. Varbūt nedēļas nogalē Stenbergs visu pārkrāsojis, lai kārtīgi atzīmētu to, ka pasaulē notikušas lielas pārmaiņas, bet tādā gadījumā viņš nebija nekāds labais krāsotājs. Plaisa sienas augšmalā bija palikusi. Un gaišie plankumi, kur bija atradušies pagājušā gada zīmējumi.
Daži bērni, kuri dzīvoja Birgitas mājas pagalmā, starpbrīdī sapulcējās ap viņu. Kas bija noticis? Kur Birgita palikusi? Vai viņa zināja, ka pagalmā iebraukusi ātrās palīdzības mašīna, kad abas ar Marianni aizbraukušas, un Ģertrūde iznesta uz nestuvēm?
Protams, viņa to zināja, teica Birgita un purināja galvu, it kā viņai būtu ļoti gari mati, kurus atsviest atpakaļ. Varbūt tā bija šī mirkļa neuzmanība, kuras dēļ viņa neieklausījās, kurš pačukstēja šo vārdu; šo vārdu, kas traucās pa gaisu kā saindēta bulta un nonāca viņas ausī. Dzēruma trakums! Viņa sodīja to, kas stāvēja vistuvāk, uz labu laimi sagrāba kādu matu cekulu un rāva, nemaz neievērojot, ka tā ir bailīgā Brita Marija, līdz izdzirdēja to kliedzam.
Parastos gadījumos pārējie būtu metušies uz skolotāju istabu un pie Stenberga cēluši trauksmi, pirms Birgita būtu paspējusi atlaist tvērienu, viņa būtu dabūjusi bārienu un piezīmi, un varbūt pat sitienu ar rādāmo kociņu, bet ne jau šodien. Gunilla, visu zaķpastalu priekšniece un pielīdēju karaliene, apskāva raudošo Britu Mariju un lūdza pārējos nenoklačot Birgitu. Esot jāpažēlo Birgita, kurai nekad nav bijis tēta un tagad neesot arī mammas! Birgita vienu mirkli apsvēra, vai iespļaut Gunillai matos vai noskalpēt viņu ar zobiem, bet nepaspēja ne vienu, ne otru. Atskanēja zvans uz stundu, un vienā sekundē bariņš bija izklīdis, pielīdējas metās uz durvīm, no visas sirds baiļodamās nonākt par vēlu. Viņai jāpagaida līdz nakamajam starpbrīdim.
Bet nākamajā starpbrīdī viņa netika ārā, viņu pasauca Stenbergs, kad meitene līdz ar citiem skrēja uz klases durvīm un spiedās barā. Viņš gribot ar Birgitu parunāt, vai viņa nebūtu tik laipna un nepienāktu pie katedras. Skolotāja vārdi skanēja tā, it kā Birgitai būtu kāda izvēle, un tas nemaz neizklausījās pēc viņa, parasti viņš izvaukšķēja meitenes vārdu pavēlošā tonī: Bir-gitta! Sēdi mierīgi! Stāvi klusu! Noslauki degunu un nomazgā rokas! Reiz Stenbergs viņu pat bija nosaucis par netīro cūku, un visa klase to dzirdēja.
Bet tagad viņa vairs nebija nekāda parasta palaidne, to varēja manīt. Tagad viņa bija gluži jauka meitene, bet tāda, kura, par spīti visam, tomēr jāpažēlo. Stenbergs piešķieba galvu kā tāda vecene un pieņēma to samāksloto balsi, kādā runāja ar mazajām mīlulītēm Gunillu un Britu Mariju. Esot tik iepriecinoši vērot, cik tīra un jauka šodien esot Birgita. Vai viņa dabūjusi arī jaunas drēbes? Tas taču lieliski. Tagad viņa redzēšot, ka viss nokārtošoties, ka tagad viņai droši vien būšot laiks un spēks pildīt skolas uzdevumus pavisam citādi. Jo viņš, Stenbergs, jau esot ievērojis, ka Birgita nav nekāda muļķe, tieši otrādi. Viņa varēšot kļūt par ļoti labu skolnieci, ja tikai mazliet papūlēšoties. Un to taču viņa darīšot, vai ne, kad nu ap viņu valdīšot kārtība un miers? Vai ne? Vai ne? Vai ne?
Birgita pakniksēja un klusēja, viņa taču nebija tāda muļķe, lai Stenbergam runātu pretī. Reiz viņa bija to mēģinājusi un pēc šīs neveiksmes gandrīz nevarēja sēdēt. Ģertrūde bija apskatījusi svītras uz viņas dibena un solījusi sūdzēties par šo veci gan Skolu valdē, gan Medicīnas pārvaldē un Doma kapitulā, bet vēlāk aizmirsusi. Un, kad Birgita viņai to atgādināja, viņa bija piedzērusies un dusmīga un domāja, ka Birgitai jāvainojot pašai sevi.