Brokastu starpbrīdī bija aizliegts atstāt skolas pagalmu, bet nebija neviena, kas pārbaudītu, vai aizliegums tiek ievērots. Skolotāji, liekas, sēdēja skolotāju istabā un locīja iekšā torti, skolas pagalmā runāja, ka viņi katru dienu ēdot krējuma torti un mīkstas siermaizītes. Neviens gan to nevarēja pārbaudīt, jo skolasbērni nedrīkstēja ieiet skolotāju istabā, bija jāgaida garderobes telpā, ja kaut kas vajadzīgs, un šis lukss pavīdēja tikai īsu mirkli, kamēr durvis atvērās vai aizvērās. Skolotājiem bija atzveltnes krēsli, to Birgita pati bija redzējusi. Lieli brūni atzveltnes krēsli un mazi brūni galdiņi, kur stāvēja kafijas tasītes. Viss tātad liecināja par to, ka baumas patiesas, ka skolotāji negausīgi rija mīkstas sviestmaizes un krējuma tortes, kamēr skolēniem jāsēž ēdamzālē un jāēd cietā kraukšķmaize un aknu putra.
Bet šodien Birgita novēlēja skolotājiem gan krējuma torti, gan mīkstus atzveltnes krēslus, jā, visu iespējamo luksu, ko tikai viņi vēlas, ja vien viņi turētos tālāk no skolas pagalma. Strauja kā zebiekste viņa izmetās pa vārtiņiem un skrēja pa ielu uz augšu savas ielas un savas īstās mājas virzienā.
Viņa bridi paslēpās vārtos pret ielu un pārbaudīja, vai pagalmā kāda ziņkārīga vecene nedauza paklājus un vai Bērnu aprūpes komiteja nav izlikusi sargus, kas neļautu bērniem atgriezties pie savām mammām. Bet viss likās pamests un kluss, šķita, ka gan pagalma, gan ielas mājā nav neviena iemītnieka tāpat kā tajā bridi, kad Birgitu veda pa ietvi un viņa pilnā kaklā kliedza. Droši vien Ģertrūde bija mājās, viņu acīmredzot brīvdienās slimnīcā bija izoperējuši, un viņa bija vesela. Pašreiz viņa laikam staigāja pa dzīvokli sava kimono, meklēdama pāri veselu neilona zeķu, jo bija taču pilnīgi skaidrs, ka kājās vajag veselas zeķes, kad viņa dosies uz Mariannes kantori un prasīs, lai laiž Birgitu mājās. Cik viņa būs priecīga, kad Birgita būs atnākusi pati, viņa noteikti iepletis rokas, kā to mēdza darīt, kad ieradās sliežu uzrauga namiņā un sauca, ka gribot Birgitu nobučot. Tikai bučot un bučot, un bučot!
Birgita nespēja vairs ilgāk gaidīt, viņa ātri pārskrēja pagalmam, tik ātri, ka pat Buses mutere ar savām vanaga acīm nespētu viņu sazīmēt, atgrūda pagalma mājas durvis, klupdama krizdama nesās augšā pa kāpnēm, pakrita un piecēlās vienā rāvienā, lai gan iesāpējās celis, lai gan patiesībā ļoti, ļoti sāpēja…
Durvis bija aizslēgtas, un neviens neatbildēja, kad viņa pie tām piezvanīja, bet viņai bija līdzi sava atslēga. Jau taksometrā, braucot uz audžumāju, viņa bija slepeni pārvilkusi pār galvu balto saiti ar atslēgu un ieslidinājusi to kabatā. Marianne neko nemanīja, viņa sēdēja un visu ceļu pētīja savu labo roku, nopūzdamās ar rādītājpirkstu berzējot Birgitas zobu zilos nospiedumus uz ādas. Neviens nebija pārbaudījis Birgitas jakas kabatas, arī ne tā vecene, pie kuras Birgita bija nonākusi. Viņa bija salikusi visas Birgitas drēbes uz virtuves galda, kad Marianne bija aizgājusi, pacēlusi katru apģērba gabalu pret logu, pētījusi tos pret gaismu un bāzusi pirkstu visos caurumos, it kā mēģinot tos padarīt lielākus. Bet jaku viņa bija aizmirsusi, tā neskarta un nepārbaudīta bija palikusi karājamies priekšnamā. Tieši tāpēc Birgita, par spīti visam, bija tik mierīga, tieši tāpēc viņa nebija sadauzījusi tajā mājā visas lietas. Viņai taču bija atslēga, un viņa atkal ies uz mājām.
Viņa iebāza atslēgu durvīs, taču nespēja to pagriezt. Cerība, kas viņu bija turējusi kājās kopš piektdienas, sakļāva ziedlapiņas kā puķe, kad iestājas krēsla. Viņa piespieda galvu durvīm un aizturēja elpu. Varbūt viņa dzirdēs Ģertrūdi staigājam apkārt un meklējam zeķi, klusi dungojot. Bet aiz durvīm bija pavisam klusu. Kāda doma kā viegla vēja pūsma izšalca cauri galvai: ja nu Ģertrūdes tomēr tur nav, ja nu viņa nekad neatgriežas…
Birgita izrāva atslēgu no durvīm un skrēja lejup pa kāpnēm, viņa juta, kā kājas zem viņas plivinās, it kā nemaz nepieskartos pakāpieniem. Viņai dzinās pakaļ visādi spoki un mošķi, vajadzēja tikt projām, ārā, lejā, cik vien ātri var…
Birgita nekad nebija redzējusi tik bailīgu un gļēvulīgu tipu kā šī Kristīna. Tas bija tik nožēlojami, šī riebīgā pelēkā pele bija tāda gļēvule, ka, pēc Birgitas domām, pat neuzdrošinājās skaļi runāt, vienīgi čukstēt. Bet lielākoties viņa vispār nebilda ne vārda, tikai blenza uz cilvēkiem ieplestām pelēkām acīm. No tā jau cilvēks var palikt traks.
Viņa ir pelnījusi vienreiz dabūt pa kaklu. Vai divreiz. Bet pirmdienas pēcpusdienā viņa saņēma tikai dunku mugurā un nogāzās zemē uz dārza taciņas, tā ka zeķē izplīsa caurums.
Tā nu kādreiz var notikt. Ja cilvēks ir pārāk bailīgs.
Mājās pie vecenes Ellenas meitenes no rītiem tika celtas augšā jau bez ceturkšņa septiņos. Pēc tam no Birgitas tika sagaidīts, lai viņa ievīstītos pretīgā ritasvārkā un uzvilktu kājās ritakurpes tāpat kā pārējās viņai nekad agrāk nebija radusies vajadzība pēc kaut kāda rītasvārka un kaut kādām rītakurpēm, priekš kam gan? un maršētu uz virtuvi. Tur stāvēja vecene Ellena pie plīts, kā parasti. Šķita, ka viņa no tās nespēj atiet, it kā stāvētu tur visu diennakti, kaut ko maisīdama katlos. Viņa ielēja Birgitas šķīvī glumu auzu pārslu putru un paskaidroja, ka šajā mājā neviens neceļas no galda, pirms šķīvis izēsts. Birgita paglūnēja caur pieri, bet no kurnēšanas atturējās viņa jau bija aptvērusi, ka ēdiens te bija kaut kas īpašs, ka varēja ķildoties par drēbēm, mazgāšanos un gultas klāšanu, bet nekad par ēdienu. Tad vecene droši vien krāmētu ar pavārnīcu pa galvu. Tātad Birgita apēda visu glumiķi, bet tikai tad, kad tai virsū bija uzbērusi veselu kaudzīti smalkā cukura. Žurka gaudoja viņas vēderā, jau pēc pāris dienām pie vecenes Ellenas tā bija novājējusi un mežonīga kā plēsīgs zvērs.
Birgita īsti nezināja, kā lai sagādā naudu, viņa jau bija izmeklējusies gan slotu un tīrāmo piederumu būcenī, gan skapītī zem izlietnes, bet nebija atradusi nevienu vienīgu pudeli. Viņa būs spiesta izdomāt kaut ko citu.
Pārējās meitenes apmierināti strēba putru, it kā tā būtu garšīga. Ellena bija apsēdusies blakus Margarētai, kas acīmredzot bija viņas lielākā mīlule. Kristīna sēdēja galda otrā pusē, ar vienu roku nervozi plūkādama galdautu, kamēr ar otru strēba putru. Ellena pabīdīja viņas virzienā maizes groziņu, abas sasmaidījās. Tas bija dīvains smaids, it kā viņas abas būtu pieaugušas, it kā Kristīnai nebūtu desmit gadu un viņa nebūtu tikpat niecīga kā Birgita. Tomēr balss Kristīnai bija kā bērnam. Viņa nolika karoti uz šķīvja un paņēma brokastu bulciņu.
"Vai tikko izceptas?" viņa čukstus vaicāja, un uz viņas bālās sejas vēl arvien bija uzlīmēts tikpat bāls smaids.
"Mmm," atbildēja Ellena. "Vai vēl siltas?"
Kristīna pamāja, Ellena aplika Margarētai roku un paspieda.
"Vai tu arī gribi bulciņu? Pavisam siltu."
Margarēta pamāja ar pilnu muti un sniedzās pēc maizes groziņa. Kad sviests uz siltās bulciņas sāka kust, viņa izstiepa mēli, ātri to nolaizīja un uzzieda otrreiz. Ellena iesmējās un ieknieba viņai vaigā:
"Ak, tu nebēdne!"
Nūja. Ak, tad šajā mājā vajadzēja tā uzvesties. Vai nu vajadzēja būt mīlīgam kā Margarētai un līdzināties kaķēnam, vai arī tēlot pieaugušu kā Kristīnai. Turklāt vajadzēja stumt māgā tik daudz, cik vien iespējams.
Šīs meitenes bija nodevējas. Ellena nebija nekāda mutere nevienai no viņām, kaut kur viņām jābūt arī īstajām mātēm, bet viņas tām neveltīja nevienu pašu domu.
Bet Birgita nav nodevēja. Un tāda arī nekad nebūs.