Ellenai nepatika Birgita, viņa patiesībā nemaz nevēlējās pieņemt to savā mājā. To varēja manīt jau pirmajā dienā, kad viņa novilka Birgitu lejā uz pagraba vannasistabu un ņēmās berzt, līdz meitene jutās kā nodīrāta. Nevienu brīdi Ellena nepasmaidīja, tikai rauca pieri un deva Birgitai īsas pavēles pagriezt muguru un pacelt rokas, lai visur varētu piekļūt. Birgita bija teikusi, ka viņa to var izdarīt pati, ka viņa jau pieradusi mazgāties pati un viņai nav vajadzīga palīdzība kā mazam bērnam, bet tad vecene tikai nosprauslojās un nomurmināja kaut ko par to, ka, pēc viņas domām, Birgita neesot mazgājusies vairākus gadus. Tie nu gan bija salti meli, Birgita, protams, pēdējā gada laikā bija mazgājusies. Pagājušo vasaru viņa pati uz savu roku kādu dienu bija aizbraukusi uz Varamūbādenu un apmērcējusies Veterna ezerā. Bet tik un tā vecenei nebija nekādu tiesību viņu dīrāt ar aso birsti.
Ellena bija neparasti ļaunatminīga, šķita, ka viņa nevar piedot to, kas notika pirmajā dienā, kad Birgita bija atteikusies dzert viņas dzelteno sulu un nosaukusi to par čurām. Pēc tam viņai bija zobs uz meiteni un viņa lamājās pilnīgi par visu: ka Birgita ēdamistabā nejauši sadauzījusi porcelāna figūriņu, ka rotaļājoties kliedz pārāk skaļi un skrien pārāk ātri, ka nesaprot nevar staigāt apkārt netīrās drēbēs -, ka katru mīļu dienu jātīra zobi. Pat divas reizes dienā. Dažreiz viņa sašļuka pati aiz sava niknuma un viņai pa degunu sāka tecēt asinis. Tādās reizēs pārējās meitenes briesmīgi uztraucās, šķita, ka zem kājām tūlīt pat atvērsies zeme. Kristīna aiztraucās uz virtuvi, atnesa trauciņā ūdeni un slapināja Ellenai pieri, kamēr Margarēta sagādāja vati, ko vecene varēja iebāzt nāsī, un pati ierausās viņai klēpī. Abas blenza uz Birgitu, it kā tā būtu viņas vaina, it kā vecene asiņotu viņas dēļ.
Citādi jau Margarētai nebija nekādas vainas. Viņa bija mazliet bailīga, bet ne tik pretīgi gļēva un iztapīga kā Kristīna. Viņai patika skraidīt pa māju un rotaļāties, vienīgi, dabūjusi jaunu grāmatu, viņa kļuva neciešama. Tad viņa sēdēja uz savas gultas tukšajā istabā, pilnīgi iegrimusi lasīšanā, un likās nemanām, ka citiem kļūst nebaudāma, jo lasot urbināja degunu. Tomēr viņa lasīja ātri un, kad bija pabeigusi grāmatu, metās meklēt Birgitu pa visu māju. Viņa vienmēr gribēja spēlēt tos notikumus, par kuriem bija lasījusi, it sevišķi, ja tās bija grāmatas no sērijas par pieciem bērniem. Birgita dažreiz bija ar mieru, bet tikai tad, ja pati varēja būt Džordžs. Citādi viss būtu visai smieklīgi. Margarēta nevarētu būt nekāds Džordžs, pat ja mēģinātu.
Tikai tad, kad vasara bija jau pilnā plaukumā, Ellena sāka pret Birgitu izturēties kā pret cilvēku, un bija jau arī laiks. Viņa droši vien uzskatīja to par vienreizēju panākumu, ka Birgita ķiršu kokā varēja uzkāpt visaugstāk, bet Birgita vis nesāka klāstīt, ka savā laikā ir kāpusi daudz augstāk, ka rudeņos ar draugiem mēdza doties uz Varamūbādenu un pamestos dārzos ap aizslēgtajām vasarnīcām piepildīt kabatas ar augļiem. Ellena bija tik pārņemta, ka pat nofotografēja Birgitu, kad viņa sēdēja koka galotnē. Pārējās meitenes arī bija uz fotogrāfijas, un vēlāk Ellena deva to palielināt un izkrāsot, nopirka spožu rāmi un nolika bildi savā istabā uz skapja.
Birgitai patika, ka šis attēls tur stāvēja, viņa mēdza ielavīties Ellenas istabā, kad neviens neredzēja, un sevi apskatīt. Viņa patiesībā bija tīri glīta savā rožainajā kleitā un baltajiem matiem.
Tagad viņas kleitas šuva Ellena, un tur Birgitai nebija nekā, par ko žēloties. Meitenes pašas varēja izvēlēties krāsas un modeļus, ari Birgita. Vienīgi tad, kad kāda izvēlējās kaut ko galīgi dullu, kā, piemēram, ziemas šortus vai vasaras šalles, Ellena nosmējās un atteicās kaut ko tādu šūt, citādi lielākoties visas dabūja to, ko kāroja. Tādēļ Birgitai bija skaistāka kleita nekā pārējām meitenēm, kad ceturtajai klasei bija pienācis eksāmens. Kleita bija balta, ar rozā rožu pumpuriem un volānu svārkos. Nevienai pašai no pielīdējām nebija rožu pumpuru un volānu.
Tad nu viņas palika ēnā. Galu galā.
Tomēr ar šo kleitu sanāca nepatikšanas.
Kādu dienu maija beigās Buse pastāstīja, ka Ģertrūde atgriezusies. Šā mutere ar savām vanaga acīm viņu bija redzējusi iepriekšējā dienā stiepjam somu pār pagalmu.
Kāda veiksme, ka viņš to pateica brokastu starpbrīdī, tieši tad, kad visi devās lejup pa kāpnēm uz bērnu ēdamzāli, citādi Birgita būtu spiesta bastot. Tagad viņai vajadzēja tikai mazliet nogriezties sāņus, pavisam nemanāmi aizslīdēt vārtu virzienā un ņemt kājas pār pleciem.
Viņai atslēgas līdzi nebija, to viņa bija aprakusi zem kāda krūma Ellenas dārzā, tiklīdz zeme bija atkususi. Bet tas nekas. Ģertrūde bija mājās un durvis atvērs. Kāds prieks bija dzīvot!
Pavasara semestra pēdējās nedēļās viņa nevienu reizi neaizgāja uz ēdamzāli. Tiklīdz iezvanīja brokastu starpbrīdi, viņa metās pāri pagalmam ārā uz ielas. Pēc dažām dienām viņa pat vairs nedomāja par piesardzību, viņa bija gatava ieskriet krūtīs gan direktoram, gan Stenbergam, ja būtu vajadzīgs. Viņai taču bija jātiek uz mājām pie Ģertrūdes.
Ģertrūde tagad gulēja gultā tieši tāpat kā agrāk, tomēr vairs īsti nelīdzinājās pati sev. Seja bija apaļāka, tomēr viņa neizskatījās vesela, kaut kādā veidā viņa bija kļuvusi pavisam pelēka. Likās, ka viss viņai nošļucis uz leju mati, sejas vaibsti, krūtis, kas neizteiksmīgi kūļājās zem kimono. Bet viņa priecājās un smaidīja, kad ieradās Birgita, un tūlīt aizsūtīja to uz kiosku pēc cigām un saldumiem, nedēļas laikrakstiem un limonādes. Un tā mājās pie Ģertrūdes Birgita dabūja saēsties saldumus, bet Ģertrūde pati nekad nelasīja laikrakstus, kamēr tur atradās Birgita, un neiejauca nekad nevienu groku. Toties viņa gulēja gultā un runādama uzvilka dūmu.
Aizgājušos mēnešos Ģertrūdei nebija klājies viegli. Vispirms vairākas nedēļas viņa bija gulējusi slimnīcā un pēc tam tikusi nosūtīta uz kaut kādu velnišķīgu iestādi, drausmīgāko vietu, ko vadīja neparasti ļaunu un svētulīgu pestīšanas zaldātu banda. Šajā iestādē Ģertrūdei bija jāēd klimpu zupa, un viņa bija spiesta tur uzturēties kopā ar daudzām žūpu vecenēm. Tā bija tikai šīs prātu izkūkojušās Mariannes vaina, un tā bija liela nelaime, ka viņa vispār ienāca Ģertrūdes dzīvē. Nevienam citam, izņemot tādu moralizējošu tanti, jau nebūtu ienācis prātā ievietot Ģertrūdi iestādē…
Birgita apsēdās uz plaukstām, kad sākās stāsts par to, kā Marianne bija pie viņām uzradusies, un uzmeta skatienu modinātājpulkstenim. Drīz viņai jājož atpakaļ.
"Piedod," viņa teica un noslīdēja no krēsla. "Stenbergs mani sitīs, ja atnākšu par vēlu…"
Ģertrūdes apakšlūpa nodrebēja, un viņa aizvēra acis.
"Ej vien," viņa sacīja. "Tev jau nav diez cik patīkami te sēdēt un klausīties māmiņas žēlabās…"
Birgita palika stāvam pie gultas, šķita, ka viņa vairs neuzdrošinājās apskaut Ģertrūdi, tikai pastiepa roku un pieskārās tās apakšdelmam.
"Kad es varēšu nākt mājās?" viņa jautāja. Balss mazliet aizlūza, viņa bija spiesta norit siekalas. "Vai esi runājusi ar Marianni?"
Ģertrūde aizlika plaukstu sejai priekšā un nošņācās:
"Drīz runāšu! Es taču teicu!"
Eksāmena dienas rītā vecene Ellena sāka vaimanāt, ka nevarot vienlaikus iet uz divām skolām, ka diemžēl, diemžēl nepaspēšot aizskriet no Kristlnas un Margarētas skolas pie Birgitas. Viņa laikam domāja, ka Birgita būs izmisumā, bet Birgitai pilnīgi nekas tāds nebija padomā. Tieši otrādi. Tikai zaķpastalu skuķenēm uz eksāmenu nāca līdzi pieaugušie, un Birgita jau nebija nekāda zaķpastala. Turklāt viņa taču nevarētu doties pie Ģertrūdes, ja aiz muguras vilktos Ellena.