Viņa jau bija pieradusi zvanīt pie Ģertrūdes durvīm. Viņa bija rakņājusies un rakņājusies Ellenas dārzā veselu pēcpusdienu, bet atslēgu nebija atradusi, un beidzot Ellena pati sava augstajā personā bija iemaršējusi dārzā un teikusi, lai beidzot tēlot kurmi. Ģertrūde bija viņai apsolījusi jaunu atslēgu, bet līdz šim nepietika naudas. Un Birgita nevēlējās bāzties virsū Ģertrūdei taču pašai raižu atliku likām.
Neviens nenāca atvērt, lai gan aiz durvīm viņa dzirdēja balsis. Ģertrūde bija mājās, bet acīmredzot nebija viena. Birgita cerēja, ka būs atnākusi ciemos kāda no viņas vecajām draudzenēm, un tad jau nu būs divi cilvēki, kas pārsteigumā sasitis rokas par skaisto kleitu. Viņa mazliet sakārtoja svārkus, pirms vēlreiz piezvanīja, bet, kad neviens nenāca, nospieda durvju rokturi.
Tā nebija draudzene. Tas bija Osvalds.
Viņš, kā parasti, sēdēja vienā no atzveltnes krēsliem, bet šoreiz viņam klēpī atradās Ģertrūde. Abiem bija mazliet aizmiglojies skatiens, Ģertrūdei viena zeķe bija nobrukusi un kā plīvurs karājās zem ceļa, lūpukrāsa izsmērējusies ap muti, un viņa likās nemanām, ka Osvalda lielā roka pazagusies viņai zem svārkiem. Abi samirkšķināja acis un pagrieza galvu, kad Birgita ienāca istabā, un brīdi sēdēja pavisam klusi un nekustīgi, blenzdami viņā. Kleita bija viņus padarījusi gluži mēmus.
"Ak tu esi atnākusi?" ierunājās Ģertrūde, noliekdamās un paņemdama cigaretes. Osvalds atvilka roku un taustījās pa gaisu pēc glāzes virs turku smēķējamā galdiņa.
"Mmm," teica Birgita.
"Un saģērbusies pēc velna…" piebilda Ģertrūde un skatījās piemiegtām acīm, izpūzdama pirmo dūmu. "Kur tu ņēmi šo krāšņumu?"
"No tantes Ellenas."
"Ellenas? Kas tā par velna tanti Ellenu?"
"Tā, pie kuras es dzīvoju."
Ģertrūde saviebās un piecēlās, gāja ar visu nobrukušo zeķi uz gultu un apsēdās. Atsperes čīkstēja kā parasti. Viss bija kā parasti. Pilnīgi viss. Nekas nebija mainījies.
"Ak tad viņai ir līdzekļi pirkt tev tik burvīgas kleitas?" jautāja Ģertrūde un sašķobīja augšlūpu.
Birgita nezināja, ko sacīt, bet bija jau vienalga, jo Ģertrūde pati nemitējās runāt. Viņa nopurināja cigaretes pelnus saliektā plaukstā un iesmējās:
"Nūja, var jau, velns parāvis, arī noticēt, ka viņai ir nauda, ko pirkt tev kleitas. Viņa taču saņem labu samaksu par to, ka rūpējas par citu cilvēku bērniem. Un kā tu domā, Osvald?"
Osvalds, sēdēdams attālāk klubkrēslā, piekrītoši norukšķējās. Ģertrūde iestūma starp lūpām cigareti un nopētīja Birgitu vēlreiz:
"Tā ja, velns parāvis, cik tu esi burvīga. īsta Šērlija Tempļa, varētu teikt… Un tad jau tu esi apmierinata, ko? Tad jau gribēsi palikt pie tās Ellenas? Lai varētu katru mīļu dienu staigāt zīdā un samtā?"
Birgita saknieba lūpas un papurināja galvu. Nē! Viņa gribēja uz mājām pie Ģertrūdes, to taču viņa teikusi tūkstošiem reižu! Bet laikam viņa bija runājusi pārāk klusu, Ģertrūde, liekas, nebija dzirdējusi. Birgita vēlējās, kaut rožainā kleita pārplīstu pa šuvēm un uz viņas auguma sakristu lupatās, lai viņa varētu kustēties un runāt. Bet tas nenotika: kleita palika, kur bijusi, un Birgita nebija spējīga pakustēties. Viņa nevarēja pat parunāt.
"Kas tad tā, starp citu, ir par veceni?" jautāja Ģertrūde un atzvēlās gultā, atbalstīdamās ar elkoņiem pret spilvenu. Viņa bija aizmirsusi, ka pirms britiņa plaukstā iebērusi pelnus, un uz pārvalka nokļuva mazs, pelēks traips. Bet Birgitai nevajadzēja par to uztraukties, pelni negailēja, un tos viņa varēs noslaucīt sekundes laikā, kad atkal spēs kustēties.
"Vai zini, Osvald," jautāja Ģertrūde, "kas tā par sievieti, pie kuras Birgita tagad dzīvo?"
Osvalds iedzēra malku no groka un atraugājās.
"Nu, protams," viņš atteica. "Ellena Juhansone, tu jau zini. Viņa ņem audžubērnus, liekas, viņai pašlaik ir kādi trīs četri."
Ģertrūde sarauca pieri:
"Kāda Ellena Juhansone?"
"Hugo Juhansona atraitne. Viņš bija tas lielais priekšnieks, kas nomira pirms kādiem desmit gadiem, apmēram tā…"
Osvalds iesmējās, iedzēra vēl vienu malku un pakasīja krūtis:
"Baigi āķīgā vecene. Bija vismaz divdesmit gadu jaunāka par pašu. Viņi nebija precējušies ilgāk par gadu, kad viņš nogāzās no kātiem, un tad viņai tika gan šā māja, gan nauda… Viņš jau nebija nekāds tukšinieks."
Ģertrūde apsēdās gultā, taisna kā miets.
"Vai tas bija vēzis? Vai viņš mira no vēža?"
Osvalds paraustīja plecus. Pie velna, kas viņu zina. Bet tas nebija svarīgi, Ģertrūde jau pati sev bija atbildējusi.
"Nu kā tad! Tagad es zinu, kas viņa ir. Mazs cilvēciņš, kaut kāds četrkantīgs… Ha!"
Viņa dziļi ievilka dūmu un, piemiegusi acis, skatījās Birgitā:
"Pasveicini viņu no manis. Saki, ka es atceros gan viņu, gan viņas piedzemdēto kroplīti. Reiz mūžā mēs dzemdību namā gulējām vienā palātā."
••foršs auto," saka birgita, kad beidzot ir uzlikusi drošības jostu.
Margarēta iesmejas, it kā būtu dzirdējusi kaut ko jautru.
"Tik slikts jau nav. Bet parādās savas vainas, vakar sabojājās izpūtējs. Tāpēc man vajadzēja savākt to no darbnīcas…"
Ak auto bijis darbnīcā? Un vai no Birgitas tiek gaidīts, lai viņa no tā kaut ko zinātu? Tā gan izklausās, liekas, Margarēta uzskata, ka Birgita ir informēta. Ļaudis bieži tā domā, to Birgita ir ievērojusi. Tas droši vien ir izplatīts uzskats, ka Birgita Fredriksone prot lasīt domas. Viņa neplāno atklāt, ka tā nebūt nav, tādēļ drošākais ir mainīt sarunas tematu.
"Vai tu šitā brauci visu ceļu no tās Lapzemes elles?"
Margarēta papurina galvu, viņa izbāzusi mēles galiņu, un šķiet, ka viņa stūrē ar mēli, mēģinot iekreisēt lokā pie policijas ēkas.
"Nē, no Kirunas uz Stokholmu es lidoju. Šī nav mana mašīna, esmu to tikai aizņēmusies."
Birgita meklē kabatā cigaretes.
"No kā tad?"
Margarēta atkal pasmaida:
"No kāda pazīstama vīrieša. Viņu sauc Klāss."
Birgita paceļ uzacis, ņemdama ārā cigareti no Blend paciņas. Tur nav palicis daudz.
"Vai foršs tips?"
"Pietiekami. Jā, starp citu, viņš ir caurcaurēm foršs tips."
"Vai precēsities?"
Margarēta iesmejas, ak vai, cik viņa pēkšņi kļuvusi mundra.
"Diezin vai. Neviens no mums nav the marrying kind… [15] "
Pie velna, kas ar viņu notiek? Vai tad šī vairs neprot runāt zviedriski? Birgita ir gandrīz pilnīgi aizmirsusi visu savu skolas angļu valodu, viņa nesaprata nupat teikto, bet to jau nu viņa neierādīs kaut vai tikai tāpēc vien, ka Margarēta te sēž un izliekas ievērojama. Tātad Birgita klusē un aizdedzina savu cigu.
"Es arī gribu vienu," saka Margarēta un pastiepj roku, bet viņas skatiens piesaistīts ielai. Birgita ieskatās paciņā:
"Man te nekas daudz nav palicis."
Pēc sekundes viņa saprot, ka formulējums izvēlēts nepareizi. Viņa atmodinājusi rotveileru.
"Tās taču faktiski ir manas cigas!" nošņācās Margarēta un paķer paciņu.
Ir tik brīnišķīgi tā sēdēt mašīnā, kad tevi ved, kaut arī šoferis ir mazliet dzēlīgs. Birgita nožāvājas un drusku izstaipās. Pie velna, kad viņa nonāks mājās savā kortelī un iedzers dažus aliņus, tad gan liksies slīpi un gulēs kā beigta. Un, kad no rīta pamodīsies, viņa visu būs aizmirsusi: anonīmās vēstules un snobienes, itin visu.
"Vai esi nogurusi?"
Margarētas balsi jaušama viegla dzēllba, viņa noteikti vēl ir nikna, lai gan cigarešu paciņa tagad atrodas viņas pusē, tā ka Birgita to nevar aizsniegt. Bez tam viena cigarete taču viņai tagad zobos, vajadzētu būt apmierinātai, nevis tik skābai. Birgita nemaz nedomā atbildēt, viņa atzveļas sēdeklī un aizver acis. Bet Margarēta acīmredzot nesaprot, ka Birgita taisās gulēt, viņa tikai runā un runā bez mitas: