Выбрать главу

"Es arī patiesībā esmu nogurusi. Nemaz īsti nezinu, vai spēšu šovakar aizbraukt līdz Stokholmai. Varbūt pie stūres aizmigšu."

Ak tā. Aizraujoši. Augstākā mērā interesanti. Bet Bir­gita pašreiz grib gulēt, viņai pašai pietiek savu pro­blēmu un nav ne mazākās patikas iedziļināties citās. Un, starp citu, kura no viņām ir tuvāk nāvei vai tālāk no tās un tādēļ bauda tiesības uz nelielu uzmanību? Ko? Viņa vienkārši gribētu zināt. Bet, protams, viņa jau nevērs vaļā knābi un nelaidīs ārā savu interesi. Jo tad nu gan viņa sekundes laikā kļūtu par sautējumu rotveileram.

Bet Margarēta vēl arvien nebeidz runāt.

"Nūja," viņa saka tajā pašā asajā balsī. "Šī nakts tiešām izvērtusies ļoti gara. Neesam aizvērušas ne aci. Kā tu varbūt saproti."

Ko? Birgita atver un samirkšķina acis.

"Ko tu ar to gribi teikt?"

Margarēta sēž, mazliet saliekusies uz priekšu un vēl arvien cieši skatās uz ceļu. Birgita laikam uz brīdi iesnaudusies, viņas jau tikušas tālu pa autostrādi, gan­drīz jau pusceļā līdz Linčēpingai.

"Neizliecies," saka Margarēta. "Tu taču zini, ko es do­māju."

Birgita uzraušas augstāk sēdeklī:

"Ko, pie velna, tu gvelz?"

Margarēta laikam nospiedusi gāzi līdz grīdai, spi­dometrs dreb kaut kur ap simt trīsdesmit. Birgitas galvā noplīv ātra vīzija par LIELO SATIKSMES NEGADĪJUMU, bet viņa to nobīda malā. Tagad nav laika nekādai īs­filmai.

"Ko?" viņa vēlreiz jautā. "Par ko tu īsti runā?"

Nenolaidusi skatienu no ceļa, Margarēta nodzēš ciga­reti pelnutraukā ar pilnīgu precizitāti un tūlīt pat aizde­dzina jaunu.

"Es runāju par to spēlīti, kurai tu nodevies vakar va­karā."

"Kas par spēlīti?" Birgita nevar atcerēties nekādu spēli, viņai ir tikai vājas atmiņas par kaut kādu baļļuku kādā vietā. Norčēpingā. Tieši tā. Tas bija Norčēpingā.

"Es runāju par to faktu, ka Kristīnas dzīvoklī pusdiv­padsmitos atskanēja telefona zvans," saka Margarēta ļoti nozīmīgā balsī.

"Telefona zvans?" iekurkstas Birgita. "Un tik vēlu?"

Šķiet, ka Margarēta nedzird, ko Birgita saka, un tikai runā tālāk:

"Kāds apgalvoja, ka tu esot cietusi no vardarbības, ka tu guļot Mūtalas slimnīcā un gaidot nāvi. Tu esot vēlē­jusies mūs pēdējo reizi satikt, un tā mēs arī braucām uz turieni Kristīna un es. Mūs var tik viegli apmānīt. Un, kad izrādījās, ka tevis slimnīcā nav, mēs pārējo nakti braukājām apkārt, tevi meklēdamas."

Viņa dziļi ievelk dūmus un aizver muti, it kā gatavo­tos tos norīt. Tas neizdodas, dūmi spiežas ārā pa nāsīm. Kad viņa atkal ierunājas, balss ir kļuvusi mīkstāka, lie­kas, viņa runā pati sev:

"Pirms pāris stundām es patiesībā domāju, ka Kristīnai kaut kas sagriezies galvā, bet, kad tu uzsāki šo valsi, tēlodama, cik tu gan esi slima, un apšmauci mani, lai varētu apsēsties uz sola saulītē, kamēr es eju pēc mašīnas, tad beidzot sapratu, tad man galu galā pieleca. Bet tev vajadzētu dažādot metodes. Nevar taču just tev līdzi, ja tu vienā dienā esi nāvīgi cietusi no vardarbības, bet otrā taisies atstiept kājas no aknu cirozes. Mēs jau neesam tādas muļķes Kristīna un es."

Viņa nolaiž skatienu no ceļa un ātri paskatās uz Birgitu.

"Ak Kungs Dievs," viņa saka un parausta plecus. "Tu žūpo un lieto narkotikas. Tu melo un zodz. Tu nododies narkotiku pārdošanai un krāpšanai. Tu pat esi nolikusi uz Kristīnas rakstāmgalda maisiņu ar pašas izkārnīju­miem. Kā tad! It kā viņa tev kādreiz būtu darījusi kaut ko ļaunu. Un tagad tu ķeries pie anonīmām vēstulēm un mistiskām telefona sarunām. Vai tad tu nekad neesi ap­svērusi iespēju kļūt pieaugušai?"

Brīdi viņa sēž klusu, sekli ievilkdama dūmus, tad izņem cigareti no mutes un nogalina pelnutraukā.

"Es tevi aizvedīšu līdz Mūtalai, man tik un tā uz turieni jābrauc un jāuzliek puķes uz tantes Ellenas kapa. Uzskati to par manu pēdējo pakalpojumu. Jo, kad būsi ārā no šīs mašīnas, es vairs nekad negribu tevi redzēt. Tu man esi pretīga."

Bīrgita aizver acis. Kad Margarēta apklust, viņa atro­das citā laikā un dzird citu balsi.

"Ja tu būtu uzvedusies kā pieaugusi, tad ar tevi arī apietos kā ar pieaugušu cilvēku," sacīja Marianne, uzlik­dama balto roku uz Birgitas virtuves galda. Birgita skaļi brēca, pavisam īstas asaras plūda pār vaigiem:

"Bet es taču nebiju vainīga! Kāpēc mani par to jāsoda? Sita taču Dogens, nevis es!"

Marianne paliecās uz priekšu un klaudzināja ar pirkstu kauliņiem pie galda:

"Dogens sita tevi, nevis zēnu, tik daudz es taču zinu. Viņu tiesās par to un vēl par daudz ko citu. Bet mēs taču nevarējām ļaut bērnam palikt te dzīvokli pavisam vienam, kad tevi aizveda ātrā palīdzība un Dogenu policijas mašīna? Mēs bijām spiesti par viņu parūpēties, to taču tu saproti."

Birgita daudzlja ar dūrēm pa galdu, it kā strauji siz­dama bungas, un kliedza:

"Bet es gribu viņu atpakaļ! Tas ir mans bērns!" Marianne atliecās krēslā un purināja galvu: "Beidz muļķoties, Birgita. Tas nelīdzēs. Labāk pa­domā. Zēnam ir astoņi mēneši, bet viņš nesver vairāk par četrus mēnešus vecu zīdaini. Viņam uz ciskām bija zilumi un uz dibena izsutumi, kad viņš nonāca pie audžuvecākiem. Bez tam viņš ir zaudējis šķidrumu. To sauc par atstāšanu novārtā, Birgita. Par nolaidību. Ja vien tā nav tīrākā ļaundarība. Audžumamma ir žēlsir­dīgā māsa, un viņa uzskatīja, ka jābaidās par pastāvī­giem veselības traucējumiem, tādēļ nekavējoties aiz­veda bērnu uz slimnīcu. Viņš tur atrodas vēl tagad, un vecāki viņu katru dienu apmeklē, nūjā, bet mamma tur sēž visu laiku…"

Birgita ieķērās savos uzkasītajos matos un plēsa tos, un pēkšņi viņas balss ieķerkstējās kā raganai:

"Bet šī sieviete nav viņa mamma. Saproti taču, tu riebīgā maita! Viņa mamma esmu es! Es! Un neviens cits!"

Izskatījās, ka Marianne tūlīt pat sāks raudāt, visā savā niknumā Birgita to tomēr redzēja: visu šo gadu laikā Marianne no bērnu aprūpes šoreiz reaģēja citādi, nevis viszinlgi un ar morāles sprediķiem. Viņa bija

atvērusi rokassomiņu un meklēja kabatlakatu, tad virpināja to ap rādītājpirkstu kā tāda velna grāfiene.

"Tie ir labi cilvēki, Birgita. Viņi zēnu mīl. Tu un Dogens pat nebijāt spējīgi iedot viņam vārdu, tāpēc to izdarīja viņi. Nosauca viņu par Benjaminu."

Par Benjaminu! Kas par riebīgu vārdu! Viņu vajadzēja saukt par Stīvu. Vai Diku. Vai Roniju. To jau viņi ar Dogenu bija izdomājuši, kad Birgita vēl staigāja ar lielu vēderu. Kas gan, velns parāvis, šai Mariannei par daļu, ja viņi vēl nebija līdz galam izlēmuši!

"Mīļā Birgita!" teica Marianne, pielikdama kabatla­katiņu pie deguna. "Es saprotu, ka tu esi noskumusi un satraukta, bet tev ir tikai deviņpadsmit gadu, tev vēl visa dzīve priekšā. Pēc dažiem gadiem tu visu sapratīsi. Ma­zam bērniņam nav labi augt tādā vietā, kur visu laiku skan kliedzieni un ķildas, un tev ar Dogenu taču bijušas domstarpības visu pēdējo gadu, cik saprotu. Bez tam…"

Marianne tagad runāja klusinātā balsī un, paliekusies uz priekšu, viegli dauzīja pa galdu:

"Bez tam es esmu nopratusi, ka tu dažreiz brauc uz Norčēpingu. Uz Saltengenu. Ka tu staigā savas mātes pēdās gan tādā, gan citādā veidā. Tas nav nelikumīgi, to es zinu, un mēs sociālajā nodaļā tur neko daudz neva­ram darīt. Bet atstāt zīdaini vienu pašu vairāk nekā div­desmit četras stundas ir smaga nolaidība un briesmīga bezatbildība. Un, pēc kaimiņu teiktā, tieši tā tu esi rīko­jusies reizi pa reizei, kad brauci uz Norčēpingu. Tad mums gluži vienkārši vajadzēja iejaukties. Zēna dēļ."