Mazliet lija, rudens gaiss šķita vēss, un bija viegli elpot, bet autobuss rūca un pūta viņai sejā smirdoņu, kad pienāca. Viņa saviebās un grieza projām seju tāpat kā pārējie pie pieturas. Te bija tie paši, kas parasti: vecais Nilsons, vecene Blāda un vēl daži. Viņi visi strādāja Luksorā, bet tie no Mūtalas darbnīcām bija aizbraukuši ar iepriekšējo autobusu. Vecais Nilsons mēdza nosēsties blakus Birgitai, ja radās izdevība, viņš tad lasīja savu rīta laikrakstu, izliekoties, ka vienlaikus nespiež Birgitai klāt savu cisku. Birgita lielākoties ļāva viņam tā darīt, lai gan viņš bija pretīgs lūpas allaž mitras un ap priekšzobiem vīdēja šņaucamtabakas svītras. Viņš tomēr bija priekšnieks, un viņam bija vara pār stundām un minūtēm, pār laika spiedogu un atvilkumiem no algas.
Viņš viegli nosmīnēja, ieraudzījis, ka viņa apsēdusies pie loga un blakus ir brīva vieta.
"Brīt!" viņš teica un apsēdās. Tad uz ceļiem atvēra avīzi Motala Tidning un, kā jau bija gaidīts, piespieda savu cisku viņējai. Birgita sēdēja nekustīgi, smaidīt nesmaidīja, bet ari nerāvās malā. Viņa tikai iemeta acis avīzē, bet tad novērsās un brīdi skatījās ārā lietū un pelēkajā miglā, kamēr aptvēra, ko ieraudzījusi. Viņa atkal pieliecās tuvāk avīzei, vecais sāka dziļāk elpot, kad viņas jaka pavērās, atklājot atpogāto blūzi un krūšu bedrīti. Jā. Viņa bija saskatījusi pareizi. Šodien bija piektais oktobris. Trīs gadi, kopš mirusi Ģertrūde. Gaišā dienas laikā.
"Klausies," viņa klusi teica, uzmanīgi pabāzdama roku zem avīzes un aizskardama Nilsona cisku. Viņš samirkšķināja acis un sāka cieši blenzt avīzē, it kā tur būtu ieraudzījis kaut ko izšķirošu, kādu nedzirdēti interesantu rakstu, kas spētu mainīt visu viņa dzīvi. Birgitas roka spiedās pie viņa.
"Vai tu nevarētu izkārtot tā, lai es šodien drīkstētu laisties projām mazliet agrāk? Lai neviens nemanītu?"
Nilsons nokrekšķējās un pāršķīra lappusi, viņš neskatījās uz Birgitu, tomēr šķita, ka acis spiežas ārā no dobumiem. Vieglā glāstā Birgita pārlaida roku viņa ciskai, tad atkal to atvilka nost.
"Paldies," viņa čukstēja. "Ļoti mīļi. To es neaizmirsīšu."
Tā nu iznāca, ka viņa varēja aiziet uz kapsētu jau pēcpusdienā, pirms iestājas tumsa. Pagājušo gadu viņa nevarēja doties ceļā pirms darba beigām, viņa kā traka bija nesusies no fabrikas uz puķu veikalu un, kad tur nokļuva, nevarēja izšķirties, pirkt sarkanas vai baltas rozes, viņa bija šaubījusies tik ilgi, līdz aiz stresa acīs saskrēja asaras. Un, kad viņa iznāca no veikala ar ietītām puķēm rokā, ielu laternas jau bija iedegtas un gandrīz iestājusies tumsa. Kāds viņai aiz muguras slēdzenē pagrieza atslēgu. Puķu veikalu slēdza ciet. Arī citi veikali beidza darbu.
Tumsa kļuva vēl dziļāka, kamēr viņa gāja uz kapsētas pusi. Mūtalas ielas bija pavisam tukšas, viņa varēja dzirdēt savus soļus atbalsojamies starp namu sienām un redzēt savu ēnu augam un saraujamies ielu laternu gaismā. Sirds viņai dauzījās, šķita, ka vairs nevar dziļāk ievilkt elpu.
Viņa nebija uzdrošinājusies ieiet. Kapsētā laternu nebija, un viņa nevarēja saņemties un doties iekšā, tikai labu brīdi stāvēja pie vārtiem, piespiedusi ziedus pie krūtīm. Un pēkšņi viņai šķita, ka dzird smieklus, sudrabainus sievietes smieklus, kas spiežas cauri tumsai. It kā kāds kapsētā par viņu smietos un vilinātu iekšā ar vizoši sudrabainu balsi, kāds, kuram līķautā paslēpts nazis.
Viņa bija pārmetuši puķes pār vārtiem un skrējusi. Uzvedusies kā velna idiote. Bet šogad viss būs citādi.
Nilsons pamāja un pagrieza muguru, lai viņa varētu aizlavīties, viņš parūpēsies, lai Birgitas karte tiktu apzīmogota īstajā laikā. Varbūt viņš kādu dienu prasīs samaksu tualetē, bet tas būs tā vērts. Viņš taču gribēja tikai viņas ķermeni.
Viņa skrēja pār laukumu uz puķu veikalu. Šogad viņa nevilcināsies, tas jau bija izlemts. Sarkanas rozes. Pats par sevi saprotams, ka Ģertrūdei uz kapa būs sarkanas rozes.
Viņa bija mirusi jau trīs gadus, tomēr Birgitai šķita, ka vēl arvien redz viņu katru dienu. Viņa pavīdēja Birgitai kādā svešā pakausi autobusā, kāda garāmgājēja kustībā, tālumā skanošos smieklos; reizi pa reizei Birgita juta, ka uzliesmo cerība, viņa pagrieza galvu un pievīlās. Ģertrūde bija mirusi. Viņa neatgriezīsies.
Birgita apstājās pie kapsētas vārtiem un dziļi ievilka elpu. Vēl nebija tumšs, bet pēcpusdiena bija pelēka un miglaina. Koki izskatījās kā ēnas, mākoņi bija nolaidušies pār tiem un gatavojās tos izšķīdināt un iznīcināt.
Viss vienalga. Mākoņi var iznīcināt arī Birgitu, ja vajadzīgs. Viņa dosies pie Ģertrūdes. Noliks rozes. Piemiņas laukuma rudenīgi dzeltenajā zālē brīdi pastāvēs, noliekusi galvu, un atcerēsies.
Ellena bija pārsteigta, kad Birgita pārradās. Viņa sēdēja dzīvojamajā istabā un izšuva, kā parasti, un, kad Birgita parādījās durvju ailē, pacēla galvu, piemiegtām acīm paskatījās pāri acenēm un ļāva šuveklim noslīdēt.
"Tu jau mājās?"
Birgita pamāja, atsēja šalli un atbildēdama sāka pogāt vaļā jaku.
"Jā. Es paņēmu dažas stundas brīvas."
Ellena sarauca pieri.
"Vai tev atļāva?"
Birgita novilka jaku un ļāva tai šūpoties uz rādītājpirksta, kad gāja uz priekšnamu to pakārt. Droši vien vakariņās būs kāpostu tīteņi, smarža no virtuves bija nepārprotama. Viņa atkal gāja atpakaļ uz dzīvojamo istabu, noglauda ar roku uzkasīto frizūru un apsēdās uz dīvāna.
"Viss kārtībā. Neviens neko neteica."
Ellena bija pacēlusi izšūšanas rāmīti pie krūtīm un atsākusi darbu, viņa vilka diegu kā sarkanu svītru pa gaisu pēc katra dūriena.
"Vai tev atvilks no algas?"
Birgita papurināja galvu. Nē. Viss nokārtosies. Bet Ellena nenolaida no viņas skatienu, šķita, ka viņas rokas izšuj pašas no sevis, kamēr viņa pāri brillēm raudzījās Birgitā. Ar caururbjošu skatienu. Vai Margarēta tā nesauca līdzīgus skatienus, kad stāstīja kādu notikumu no savām grāmatām?
"Kāpēc tu ņēmi brīvas stundas?"
Birgita skatījās uz savām rokām, viņa pēkšņi ievēroja, ka sēž uz pašas dīvāna maliņas, it kā būtu viešņa, kura tūlīt dosies projām.
"Es gribēju aiziet uz kapiem. Šodien paiet trīs gadi. Pagājušo gadu es gāju pēc darba, bet tad bija tumšs. Gribēju paspēt, pirms sāk krēslot."
Ellena pamāja, nenovērsdama no Birgitas acis.
"Vai kādu puķi nopirki?" viņa jautāja.
Birgita pamāja.
"Kādas tad?"
Kas viņai par daļu? Tas taču ir svarīgi tikai Birgitai un Ģertrūdei. Tomēr viņai jāatbild, šajā mājā tas jādara vienmēr. Birgita apsēdās uz plaukstām un atvēra muti:
"Rozes. Trīs sarkanas rozes."
Ellena pamāja. Tā, liekas, bijusi laba izvēle. Atzīta bez mazākajiem iebildumiem.
Istabā uz brīdi iestājās klusums, bija dzirdami tikai sienas pulksteņa tikšķi. Birgita atlaidās pret dīvāna atzveltni un paskatījās apkārt. Pilnīgi nekas šajā istabā nav mainījies, kopš viņa te ieradās. Viss bija pilnīgi tāds pats katra puķe, katra mēbele, katra greznumlietiņa stāvēja tajā pašā vietā, kur agrāk. Pulkstenis tikšķēja tajā pašā taktī, kādā tikšķējis vienmēr, lai gan laiks stāvēja uz vietas, lietus grabināja pret rūti, kā tas darījis allaž.
Ellena pagrūda brilles vietā un tvēra pēc izšūšanas šķērītēm, nogrieza diegu un apskatīja darbu. Tas bija nevainojams kā parasti. To jau varēja sagaidīt.