Birgitai pēkšņi iegribējās uzsmēķēt. Somiņā atradās gandrīz pilna paciņa Prince, bet viņa neuzdrošinājās iziet priekšnamā un to paņemt. Viņa nekad nebija smēķējusi mājās pie Ellenas, lai gan tas nebija izteikti noliegts. Varbūt viņa varētu izlavlties ārā dārzā un slepenībā uzvilkt kādu dūmu. Viņa atspiedās ar roku kauliņiem pret dīvānu un piecēlās.
"Kur tu iesi?"
Birgita atslīga atpakaļ.
"Nekur. Tikai uz tukšo istabu."
Ellena nolika malā izšūšanas rāmīti un šķēres un noņēma brilles.
"Vēl neej," viņa sacīja un novilka ar plaukstu pār seju, paberzēja briļļu pēdas uz deguna ar īkšķi un rādītājpirkstu. "Es gribētu ar tevi parunāt."
Birgitas mugura iztaisnojās, viņa atkal pabāza plaukstas zem ciskām.
"Parunāt ar mani? Par ko tad?"
"Par tavu uzvedību. Esmu dzirdējusi par lietām, kas nav patīkamas. Ko tu, piemēram, darīji pagājušo sestdien?"
Birgita saknieba lūpas un iekoda tajās tik stipri, ka iesāpējās.
"Nu?" neatstājās Ellena.
Birgita sasvērās uz priekšu ar visu augumu:
"Pagājušo sestdien nedarīju neko sevišķu. Vai atkal Margarēta un Kristīna sarunājušas par mani muļķības? Velns parāvis, viņas mūžīgi ir pret mani, viņas visu laiku mani apmelo un knābā. Nesaprotu, kāpēc viņas tā rīkojas…"
Ellena ievilka elpu un viņu pārtrauca:
"Neviens par tevi muļķības nerunā, Birgita. Nomierinies. Esmu šo to dzirdējusi gan no meitenēm, gan citiem, un es gribu zināt, vai tas ir taisnība."
Birgita noliecās uz priekšu vēl arvien ar plaukstām zem ciskām, un viņas balss pārgāja čukstā:
"Ko tu esi dzirdējusi?"
Ellena nokremšļojās un vēlreiz paberzēja briļļu nospiedumus uz deguna.
"Es šodien runāju ar Marianni no Bērnu aprūpes komitejas. Viņa teica, ka par tevi pilsētā sacerēta dziesma. Burtiski tā. Kaut kāda rīme, kas esot modē. Kristīna un Margarēta ari to esot dzirdējušas, bet viņas negribēja man stāstīt, kas šajā dziesmā teikts, kā tā skan…"
Viņa beidza darboties ap degunu un ļāva rokai ieslīdēt klēpi, ievilka elpu, skatīdamās uz saviem ceļiem.
"Šopēcpusdien zvanīja tēvocis Stīgs. Arī viņš bija dzirdējis par šo rīmi. Patiesībā viņš to zinot no galvas. Bez tam viņš teica, ka sestdien tu esot gulējusi ar trim dažādiem zēniem. Viņš pats esot runājis ar kādu meiteni, kura to redzējusi. Par viņu uzņēmusies atbildību bērnu aprūpe, Stīgs pats viņu esot aizvedis uz kādu meiteņu iestādi. Viņš saka, šī meitene esot daudz ko pastāstījusi par tevi, kamēr viņi sēdējuši mašīnā. Sevišķi par to, kas notika sestdien. Ka tu biji piedzērusies. Ka gulēji zālē Varamūnā un ļāvi tam notikt, ļāvi zēniem citam pēc cita…"
Balss aizlūza, viņa pielika roku pie kakla un nespēja turpināt.
Birgita sarāvusies sēdēja uz dīvāna, viņa bija savilkusi augumu kā modrs zvērs, kas gatavojas lēcienam. Bet vēl viņa nekustējās, viņa ne kustējās, ne runāja, bet juta, ka starp zobiem tūlīt pat atskanēs šņāciens.
Marianne! Stīgs Līdakžoklis! Kristīna un Margarēta! Kaut kāda maza meiteņu iestādes glupiķe ar ieziepētu rīkli! Kad viņa tiem visiem atriebsies? Kad, pie velna, viņa atriebsies visiem tiem riebīgajiem maitām, kuru uzdevums ir izpostīt viņas dzīvi, tāpat kā tie reiz nobeidza Ģertrūdi! Viņi visi grib Birgitu nogalināt, visi kā viens! Saraustīt viņu gabalos tāpat kā savā laikā Ģertrūdi ar savu ļaunumu un apmelojumiem, ar saviem lēmumiem atturības iestādē un bērnu aprūpē! Kāpēc viņi nevarētu likties mierā! Kāpēc viņi nevarēja ļaut abām ar Ģertrūdi dzīvot mierā, kāpēc viņi jutās spiesti atraut Birgitu no vienīgā cilvēka, pie kura viņa vēlējās dzīvot? Tieši tāpēc Ģertrūdei vajadzēja gulēt vienai un nomirt savā dzīvoklī. Ja Birgita būtu varējusi tur palikt, ja viņi nebūtu Birgitu aizvilkuši pie vecenes Ellenas un piespieduši tur palikt, tas nekad nebūtu noticis. Jo Birgita mēdza Ģertrūdi pagriezt, kad viņa bija slima un slikti jutās, viņa jau pavisam maza zināja, ka Ģertrūdei jāguļ uz vēdera, ka nevar ļaut viņai gulēt uz muguras, kad viņa bija iedzērusi mēriņu vai divus. Bet Birgitas tur nebija. Viņi bija nogalinājuši Ģertrūdi, atņemot tai Birgitu! Un tagad pienākusi Birgitas kārta, tagad viņa tiks saraustīta gabalos!
Tad nāca vārdi. Beidzot. Birgita juta, kā tie kāpj kaklā, tie bija aizsmakuši un nāca ārā rāvieniem, bet krita laukā no viņas mutes cits pēc cita, tieši tā, kā vajadzēja:
"Jūs! Nogalinājāt! Viņu!"
Ellena sēdēdama atrāvās atpakaļ.
"Ko tu gribi teikt? Kurš ir nogalināts?"
Birgita nosmīnēja, korķis kaklā bija izkustējies, un tagad vārdi plūda straumēm:
"Neizliecies par muļķi, vecen! Protams, Ģertrūde. Jūs viņu nogalinājāt, tu un visa tava varza. Tu un Marianne, un Līdakžoklis!"
Ellena mirkšķināja acis.
"Ko tu ar to domā? Ka nogalinājām? Kāds Līdakžoklis?"
Birgita piecēlās no dīvāna, viņa juta, ka pati aug augumā. Drīz viņa sasniegs griestus, viņa tos sadragās un vēl arvien augs, viņas augums izspiedīsies cauri Hubertsona dzīvoklim un sasniegs bēniņus, un viņa panāks, ka šis sātana jumts nolidos no šīs sātana mājas!
Viņa aizmeimuroja līdz istabas vidum, nostājās tik plati izplestām kājām, cik vien atļāva šaurie svārki un apsūdzēdama novirzīja pirkstu pret klubkrēslu. Viņas teiktais skanēja kā zēnam ar balss lūzumu no dobjākā basa līdz griezīgam ķērcienam:
"Turi žaunas, tu riebīgā vecene! Man tu esi līdz kaklam un tāpat visa tava banda. Ja tu un Stīgs Līdakžoklis, un Marianne nebūtu bāzuši degunu citu darīšanās, Ģertrūde vēl tagad būtu dzīva. Ja es būtu varējusi dzīvot pie viņas, rūpēties par viņu, ko es arī gribēju! Tad viņa nebūtu nomirusi. Tad es būtu darījusi visu, lai viņa dzīvotu!"
Ellenas sejā mainījās krāsa, viņa kļuva bāla, tad sarkana un atkal bāla, un viņa ar pūlēm kā veca sieviete cēlās augšā no klubkrēsla, izstiepusi rokas:
"Bet, mīļo bērniņ! Mīļā Birgita, es taču nezināju…"
Birgita gaiņājās ar lieliem vēzieniem, viņa negribēja, lai Ellena viņai pieskaras. Lai notiek kas notikdams, tikai ne tas, Birgita nekad neļaus šīm rokām sev pieskarties! Jebkurš cits visā pasaulē drīkstēja viņu aiztikt, citi cilvēki varēja lietot viņas ķermeni, kā vien vēlējās, tikai ne viņa! Tikai ne viņa! Nekad mūžā!
Vecene bija sākusi bimbot, lielas asaras plūda pa vaigiem, bet viņa joprojām tur stāvēja, pastiepusi rokas.
"Nabaga mazulīt," viņa čukstēja. "Nabaga Birgitiņ! Protams, tu jau būtu varējusi iet atpakaļ uz māju, bet tava mamma negribēja. Es pati ar viņu runāju, un viņa teica, ka neesot tam spēka."
Meli! Šī sātana vecene te stāvēja un meloja Birgitai tieši sejā! Viņa taču to redzēja. Birgita tiešām redzēja, ka meli lido šurp pa gaisu kā balti nokaitēta uguns lode. Viņa akli gaiņājās ar rokām, bet tas nelīdzēja, viņas acis apžilba un pārvērtās pelnos, viņas āda uzliesmoja un pārogļojās vienā acumirklī.
Tas bija tik sāpīgi!
Birgita saķēra vēderu, saliecās līkumā un bauroja, kauca pilnā kaklā, bez vārdiem un satura. Viņa pārsprāga! Tagad viņa zināja, kā ir, ja tevi sarauj gabalos, tūlīt viņa arī sabruks uz grīdas un būs beigta… Tikt projām! Projām! Projām!
Bet viņa nenomira. Viņa juta, kā pirmītējās mežonīgās sāpes izsīkst un kliedziens norimst. Viņa lēni piecēlās un skatījās uz Ellenu. Vecene stāvēja turpat, bet tagad bija nolaidusi rokas, tās ļengani karājās atvērtām plaukstām. Asaras arvien vēl plūda viņai pa vaigiem, un šaura asins strūkliņa irdzēja zem deguna.