"Ak, tev tādas bēdas," teica Ellena un nogrozīja galvu. "Man nebija ne jausmas, ka tu vēl arvien tā sēro pēc viņas…"
Viņa spēra soli uz priekšu, Birgita satrūkās un atkāpās tuvāk logam, pacēla aizsardzībai roku un šņāca:
"Tu man nepieskarsies, to es tev saku! Vai dzirdi? Nepieskaries man! Jo es jau nu zinu, kas tu patiesībā esi, tu nolādētā liekule!"
Ellena apstājās un sagrīļojās, viņas acīs parādījās vērīgs spīdums.
"Ko tu ar to domā?" viņa jautāja un ar rokas locītavu notrauca asaras no vaigiem. "Ko tu ar to domā, Birgita?"
Birgita atkāpās vēl vienu soli un nospļāvās uz grīdas sev priekšā:
"Es taču zinu!"
Asinis zem Ellenas deguna bija sarecējušas, un ar katru mirkli viņas seja kļuva stingāka, lai kā ari viņa mēģināja izlikties neskarta un nezinoša:
"Tagad gan nomierinies, Birgita. Ko tad tu zini?" Birgita novilka plaukstu gar degunu un izdvesa: "Par to kropli! Es zinu visu par tavu nolādēto izdzimteni!"
Ellena nobālēja, Birgita redzēja, kā tas notiek, tas bija viens acumirklis. Ellena stāvēdama sagrīļojās, bet nebilda ne vārda. Birgita iesmējās:
"Ģertrūde gulēja ar tevi vienā palātā, blakus gultā, tu dumjā zoss! Viņa visu laiku zināja, kas tu tāda esi, ka tu atstāji pati savu kroplīti, jo bija grūti tādu turēt mājās! Tu biji pārāk slinka. Un pārāk skopa. Tu devi priekšroku veseliem bērniem. Par kuriem varēji saņemt naudu!"
Ellena stāvēja nekustīgi, Birgita paspēra vēl soli atpakaļ, tālāk no tām rokām, kuras vairs nestiepās pretī, un atbalstījās pret sienu pie loga. Viņa vēlreiz iesmējās, šoreiz skaļi un dzidri, un piepeši no viņas sāka plūst ārā tādi smiekli, ka viņa smējās kliegdama, viņai sāka sāpēt vēders un acis pielūda asarām. Viņa bija spiesta tvert pēc elpas un noslaucīt acis, pirms no jauna spēja runāt: "Te tu visus šos gadus esi staigājusi apkārt kā tāda nolādēta svētule! Un Margarēta un Kristīna dižojušās ap tevi, skūpstījušas tev kājas un laizījušas pakaļu. Jo tu esi tik ellīgi brīnišķīga, tu galīgi nemaz nelīdzinies viņu pašu sūdīgajām muterēm. Bet es visu laiku esmu zinājusi… Visu laiku esmu zinājusi, ka tu esi uz mata tāda pati kā viņu mātes!"
Birgita atkal iesmējās, viņa nevarēja rimties, viņa smējās tā, ka vajadzēja sakrustot kājas, lai neapčurātos. Viņa smējās un smējās, zem viņas sagrīļojās ceļi, viņai vajadzēja aizvērt acis un atbalstīties pret sienu, lai nenogāztos. Viņa gandrīz vairs nespēja parunāt, viņai tiešām vajadzēja stipri piepūlēties.
"Un visus šos gadus es to zināju!" viņa elsoja un novilka plaukstu gar degunu. "Zināju, kāda draņķe tu patiesībā esi… Ka tevi nekādi šķēršļi neapturēs!"
Viņa atvēra acis un skatījās uz Ellenu. Vecenei zem deguna bija pilnīgi sarkans, viņa asinis bija izberzējusi un izsmērējusi. Bet tagad viņa nekustējās, viņa stāvēja pilnīgi nekustīgi un čukstēja:
"Es zinu. Bet tu nesaproti…"
Vairāk pateikt viņa nepaspēja, tikai izpleta acis un ievaidējās. Viņa izstiepa roku, spēra nedrošu soli, tukšajā gaisā meklēdama atbalstu, kura tur nebija, tad kājas saļodzījās un viņa nokrita uz grīdas.
Cik ilgi Birgita stāvēja, piespiedusies pie sienas loga tuvumā un skatīdamās uz Ellenas ķermeni? Vai pāris minūtes? Pāris stundas? Pāris gadus?
To viņa nezina. Viņa zina tikai to, ka šajā brīdī atplūda skaidrība un piepildīja katru viņas ķermeņa šūnu, skaidrība par to, ka visas cerības ir vējā, ka pasludināts spriedums uz mūžu. To čukstēja un šalca sienas un griesti, neredzamu tiesnešu balsis sajaucās ar sienas pulksteņa tikšķiem, ar lietus graboņu pa rūtīm: vainīga, vainīga, vainīga! Nelīdzēja tas, ka viņa mēģināja sevi aizstāvēt, ka viņa izstiepa rokas, meklējot patvērumu, un piespiedās pie sienas, ka viņa vaimanāja griezīgā balsī:
"Nav mana vaina! Nav mana vaina! Tā nav mana vaina!"
"tu melo," saka margarēta un samazina ātrumu.
Birgita neatbild, tikai nopūšas un atver otru alus skārdeni. Protams, viņa melo. Pats par sevi saprotams. Viņa nekad nav darījusi neko citu kā vienīgi melojusi visu mūžu. Patiesībā toreiz viņa izvilka no somiņas odzi un nobaidīja mīļo tanti Ellenu līdz asinsizplūdumam smadzenēs. Skaidra lieta. Kad Birgita gāja Vispārējos pretīguma kursos Strādnieku izglītības biedrībā un izglītojās par sūdainu zābaku, tad viņa arī iemācījās, ka vienmēr somiņā jānēsā līdzi odžu čemurs, gadījumā, ja uzrastos kāds, kuru būtu jauki izjokot. Nu kā tad. Ja vien nenotika tā, ka pēkšņi caur Ellenas dzīvojamo istabu lēni aizlīgoja Baltā dāma un sabaidīja viņu līdz sajēgas zaudēšanai. Bet varbūt tante paklupa uz kādām neizsukātām paklāja bārkstīm un nokrita uz grīdas ar galvu pa priekšu. Tā noteikti varēja gadīties. Der taču jebkurš izskaidrojums. Kur tas teikts, ka jāapmierinās ar patiesību?
Ceļš ir kļuvis šaurāks, un iestājusies tumsa, abās pusēs redzams mežs. Drīz vien atkal kļūs gaišāks, skatienam atvērsies līdzenums un ceļš būs patīkamāks. Viņas jau gandrīz sasniegušas Mūtalu. Birgita var gariem malkiem saliet sevī šo skārdeni, kurā it kā ir alus, jo drīz viņa būs mājās un savās paslēptuvēs varēs sameklēt īsto.
"Ak tad Ellenai bijis bērns," nosaka Margarēta un papurina galvu. "Tas nav iespējams. Viņa taču par to nebilda ne vārda… Un tāpat arī neviens cits."
"Tā jau var būt," saka Birgita un pēta mežu, kur zem kokiem vēl arvien ir balts no sniega. "Bet bērns viņai katrā ziņā bija. Kuru viņa pameta."
Margarēta sakniebj lūpas un labu bridi nebilst ne vārda. Kad viņa atkal atver muti, apakšlūpa mazliet asiņo.
"Tas taču varēja būt miris," viņa saka un ātri nolaiza asinis. "Ja jau bija tik stipri cietis."
"Nebija vis miris," saka Birgita. "Hugo nomira, bet bērns gan ne."
Margarēta veltī viņai nopeļošu skatienu un palielina ātrumu.
"Un tu to zini?"
Birgita pamāj un noslauka muti. Nūja. To viņa zina.
"Es pat zinu, kā meiteni sauca."
Bet Margarēta vārdu nevaicā, viņa iebāž mutē cigareti un taustās pēc šķiltavām, tajā pašā laikā kāpinot ātrumu. Izskatās diezgan bīstami dzīvībai, un Birgita tikai un vienīgi savās pašas interesēs pieliecas un aizdedzina viņas cigareti. Viņai nav nekādas patikas aplīmēties kā plāksterim ap kādu priedi, sevišķi jau tagad, kad viņa ir tik tuvu savai jaukajai mājvietai. Drīz vien viņa varēs saritināties uz sava matrača un baudīt tumsu. Viņa atkal piestiprinās pie loga to segu, kuru Rogers vakar norāva, kad viņi sastrīdējās. Tad, protams, būs tumšs, bet Birgita nedomā mosties, kad rīt leks saule. Viņa domā gulēt dienām ilgi.
Viņa atver acis tieši tajā brīdī, kad abas brauc garām vecajam Tautas namam, viņa sniedzas pēc skārdenes un pakrata, lai pārbaudītu, vai tur vēl ir kāds malks. Izrādās, ka ir gan. Pat vairāk, nekā cerēts, skārdenē pavisam daudzsološi klunkšķ.
"Tev jānogriežas pa kreisi," viņa saka un noslauka muti pēc pirmā malka. "Patiesībā vēl negriezies. Ne agrāk kā pa Šarlotenborgas ceļu. Es dzīvoju augšā Šarlotenborgā."
Margarēta neatbild. Viņa pieņēmusi jaunkundzes sejas izteiksmi, Birgitai guļot, viņa sēž ar degunu gaisā, un viņas seja ir pilnīgi nekustīga. Pē! Viņa mierīgi var tā palikt, pirms abas šķirsies uz mūžīgiem laikiem.
"Priekā, māšelīt," saka Birgita un paceļ skārdeni pret Margarētu. "Būs baigi jauki, kad vairs nebūs ar tevi jātiekas. Te griezies pa kreisi!"
Bet Margarēta negriežas vis pa kreisi, viņa palaiž garām uzbrauktuvi un brauc tikai taisni uz priekšu. Pie velna! Birgita gāž ar dūri pa instrumentu paneli. Viņa negrib nekādus sarežģījumus, īpaši jau tagad, kad ir tik tuvu!
"Tu aizmirsi nogriezties, tu dumjā zoss!"