"Vai es tevi sabiedēju? Atvaino. To es negribēju…"
Kristīnas roka nedroši ceļas uz augšu pie apkakles, viņa tuvredzīgi skatās aiz biezajām acenēm.
"Margareta? Vai tā esi tu?"
Tas ir nevajadzīgs jautājums, viņa taču zina, kas te atnācis. Asā balss, uzsvērti nevērīgā izturēšanās un šis pēkšņuma moments tas nevar būt neviens cits kā vienīgi Margarēta. Kristīnas balss kļūst mazliet gaišāka:
"Nu tad sveika! Jauki tevi redzēt! Vai ilgi gaidīji?"
"Patiesībā vairākas stundas. Es jau sāku domāt, ka tu šonakt strādā."
"Ak vai, tad gan tu esi nosalusi."
"Nav ne vainas, esmu saģērbusies kā Norlandē. Man te patika pavisam labi…"
Margarēta, protams, melo. Saluši jau nu viņa nebija viņai salst ļoti reti, viss ķermenis ir ieguldīts zemādas tauku slānī, kas ir mazliet par biezu bet ne par kādu patikšanu gan te nebūtu ko runāt.
Patiesību sakot, visa diena bija izvērtusies neveiksmīga, arī viņas brauciens uz pagājības ainavu. Un, vadot vientuļās stundas Kristīnas dārzā, Margarēta bija spiesta sev pašai atzīties, ka viņa jau iepriekš zinājusi viss izvērtīsies tieši tā.
Zināmi pārdzīvojumi jāatstāj mierā, tie ir trausli kā zirnekļa tīkls un neiztur ne domas, ne vārdus. Cilvēkam jāapmierinās ar to, ka šad tad ļauj tiem iemirdzēties apziņas dzīlēs. Tā tas vienmēr bijis ar piedzīvojumu Tanumā: rasas klāts un caurspīdīgs tas ir mirdzējis Margarētas apziņas dziļumos, un viņa tā tuvumā ir kustējusies ļoti uzmanīgi. Vienu vienīgu reizi viņa ir mēģinājusi šo piedzīvojumu ietērpt vārdos: tas bija tad, kad viņa, maigi atpūzdamās pēc miesīgas mīlas brīža ar Klāšu, mēģināja paskaidrot, kā tas gadījās, ka viņa sāka studēt fiziku. Čukstus un it kā taustīdamās viņa tēloja jaunās Margarētas gājienu pār virsāju un to, ka rītausma īsi pirms saules lēkta pieņēma to pašu bālsārto toni, kāds bija viršiem, ka debesis un zeme saplūda kopā un Polārzvaigzne spoži iemirdzējās, pirms rīta gaisma to izdzēsa.
"Tieši tad es uzkāpu kādā paugurā… Kad biju nonākusi visaugstākajā vietā un skatījos pāri virsājam, ieraudzīju milzīgus baltus traukus. Trīs parabolas. Bet toreiz es to nezināju, tajā laikā gandrīz neviens nevarēja pateikt, kas tā parabola tāda ir. Nekad es nebiju redzējusi neko tamlīdzīgu un nospriedu, ka te ir runa par izplatījumu… Un mani pārņēma tāds prieks! Es kļuvu tik priecīga, ka trauki bija tik lieli un skaisti un ka… Jā, ka tie eksistē!"
Kamēr viņa stāstīja, Klāss bija gulējis klusu viņas skāvienos, bet tad atbrīvojās, piecēlās sēdus un ļāva kailajām kājām atsisties pret guļamistabas priedes dēļu grīdu. Viņa balss bija pilna uzspēlēta nemiera:
"Ak gaišie spēki, Margarēta! Vai pie ārsta tu esi bijusi?"
Un tad viņa, protams, smējās, piecēlās sēdus tāpat kā viņš, nolikdama pēdas uz grīdas. Viņa iegrūda ar elkoni Klāsam sānos:
"Vai tad tas nebiji tu, kas mēdza sacīt, ka būt mazlietiņ ķertam ir atļauts?" Viņš smaidot atbildēja: "Nūja, protams, bet ne jau pārlieku!" Pēc tam viņa bija neapmierināta pati ar sevi. Kāpēc viņa bija palaidusi muti?
Būtu bijis prātīgāk iekost mēlē, nevis runāt par šo notikumu, vajadzēja pieņemt, ka tajā nav iespējams dalīties. Ne ar vienu pašu, pat ne ar uzticamu draugu un mīļāko. Tur taču bija runa par laika garu, par tālaika bailēm no mūžīgā.
Vispār jau būtu atrodami vārdi, lai aprakstītu piedzīvoto, bet šie vārdi tomēr nederētu, tie nebūtu tādi, ko Klāss šis mūsdienu cilvēks varētu akceptēt. Ja viņa būtu sacījusi, ka, ieraugot parabolas, sirds kļuva kā pāri plūstošs trauks, ka tās lika domāt par kuģa bojāeju un vientuļām salām, tad viņš gan justos apmulsis. Ja viņa bez tam būtu piebildusi, kas tas patiesībā bija reliģisks pārdzīvojums, viņš būtu ļoti nepatīkami pārsteigts. Prātīgiem cilvēkiem nav reliģisku pārdzīvojumu. Katrā ziņā ne jau nu mūsdienās.
Bet tā tas bija. Tajā rītā viņas sirds bija burtiski plūdusi pāri malām kā trauks un pirmo reizi mūžā viņa bija jutusi Dievu. Šīs parabolas bija varenākas un iedvesa lielāku bijību nekā jebkura no vecajām katedrālēm un tempļu drupas, ko viņa bija apmeklējusi arheoloģisko studiju laikā. Un pēkšņi viņa bija jutusies kā Robinsons Krūzo; Robinsons, kas pēc gaidīšanas visas dzīves garumā beidzot sazīmējis buru pie apvāršņa.
"Ak, jā!" viņa skaļi teica, pati īsti nesaprazdama, ko ar to domā. "Ak, jā!"
Virsāja krāsas, saulei austot, it kā kļuva dziļākas, puķu tūkstoši nometa nakts anēmiskās nianses un satumsnēja kā purpurs, trīsenes sudraba stīgas pārvērtās zeltā, un milzīgie trauki uz mirkli iezibējās visās varavīksnes krāsās, pirms tās visas saplūda kopā, atkal pārejot baltā. Un pēkšņi viņa ieraudzīja, ka baltie trauki nemaz nebija buras. Tie bija balsis. Ilgpilns sauciens pret Visumu: Te mēs esam! Te mēs esam! Glāb mūs!
Tagad no tā visa pāri nav palicis nekas. Ari no atmiņām. Šodien viņa bija saplēsusi zirnekļa tīklu. Nu viņa vairs nekad neatsauks atmiņā jauno meiču, kas virsājā noslīga ceļos, pievērsusi skatienu parabolantenām, ne arī pusmūža sievieti, kura, apturējusi auto ceļmalā, kāpa no tā ārā. Viņas puspievērtie plaksti drebēja gaidās, šķita, ka viņa vēlas baudījumu paildzināt, vispirms novēršot skatienu; viņa vēlējās redzēt trīs baltos šķīvjus, pēc tam kad būs nostājusies rūpīgi izvēlētajā pozā pie auto aizmugures durvīm. Kad viņa beidzot atvēra acis, tās bija platas un skaidras, gatavas piepildījumam…
Bet nekāda piepildījuma nebija. Margareta samirkšķināja acis un saprata: pat ja viršu klajums, paši virši un parabolantenas nebūtu mainījušās jo tiem visiem divdesmit pieci gadi ir tikai elpas vilciena garumā tad viņa pati kļuvusi citāda. Un šīs citādās Margarētas galvā desmittūkstoš dažādas zināšanas aizdzina bijību. Viņa skatījās uz baltajiem šķīvjiem un veltīgi mēģināja atvilināt atmiņas par katedrālēm un tempļu drupām, kuģu bojāeju un baltām burām, bet nekas neiznāca. Viņa zināja, ko redzēja, un tādēļ te vairs nebija vietas iztēlei: tas nebija nekāds sauciens, vērsts pie Visuma, tās vienkārši bija trīs parabolas satelītprogrammu uztveršanai. Tās varbūt varētu saukt par ausīm. Bet Margarēta nebija spējīga uzburt reliģiskas jūtas tādu ausu priekšā. Acis var būt kā ugunis, bet ausis taču ir un paliek diezgan triviālas piltuves. Svarīgas un funkcionālas, bet rada tikpat lielu bijību kā varžacis.
"Stulbene!" viņa skaļi iesaucās, spārdīdama ceļmalas granti. "Idiote! Aitasgalva! Nejēga!"
Uz brīdi pazibēja doma: kas no viņas būtu iznācis, ja viņa tajā naktī nebūtu klīdusi apkārt? Tad viņa jau sen būtu ieguvusi doktora grādu. Pie disertācijas arheoloģijā neviens nestrādā ilgāk par četriem pieciem gadiem, bet fiziķim jāiztur desmit piecpadsmit gadu, lai kļūtu par kaut ko. Bez tam arheologi braukā uz semināriem un konferencēm Grieķijā, vakaros dzer vīnu, un viņiem ir mīlas romāni. Fiziķiem caurām naktīm vieniem jāsēž caurvējainā šķūnī kaut kur Norlandē un jānolasa instrumentu rādījumi. Vismaz tādiem pusdurniem fiziķiem kā Margarēta, tādiem, kam trūkst tā viegluma domāšanā, kas raksturo īstus talantus un noved tos uz Cern Šveicē.
Nūja, domāja Margarēta, sēdēdama mašīnā, līdz galam nospiedusi gāzes pedāli, tagad pienācis laiks atzīt, ka patiesībā esmu tāds pastulbs pustalants…
Viņa taustījās ar roku pa pasažiera sēdekli, meklējot cigaretes; satvērusi vienu, viņa to aizdedzināja. Pie pirmā dūma iesūrstējās un sāka asarot acis. Kad pamirkšķināja, asaras sāka ritēt lejup. Bet skatiens nenoskaidrojās. Acis tūlīt atkal piepildījās asarām.