Margarēta pagriež galvu un ātri viņu uzlūko.
"Nemaz nē. Es neaizmiršu nogriezties."
"Ko? Es taču dzīvoju Šarlotenborgā, un tā ir pa kreisi. Ko, velns parāvis, tu dari?"
Margarēta strauji pagriežas pret Birgitu, ļoti laipni smaidīdama:
"Jā, bet mēs jau nebraucam pie tevis. Mēs braucam uz Vadstenu. Es domāju, ka tavs stāsts jādzird Kristīnai. Un ka tev reizi par visām reizēm jāatbild par to, ko esi teikusi."
Tā taču ir nolaupīšana. Nekas cits!
Birgita rausta durvju rokturi, kad Margarēta spiesta apstāties pie sarkanās gaismas, bet durvis atvērt nevar. Margarēta nepacietīgi spiež gāzes pedāli, likdama motoram izdot klusu rūcienu virkni. Viņa pat neskatās uz Birgitu.
"Nerausti rokturi!" viņa tikai saka. "Tas var salūzt. Esmu aizslēgusi ar centrālo atslēgu, tā ka tu ārā tik un tā netiec."
Gaisma mainās, un mašīna sāk ripot, liekas, ka Margarēta atceras ceļu, tagad viņa bez mazākās šaubīšanās pagriežas pa kreisi. Varbūt tas nemaz nav tik dīvaini. Reiz tas bija viņas ceļš uz skolu. Ellenas māja neatrodas visai tālu no šejienes.
Margarēta pagriež galvu, kad viņas brauc šai mājai garām, un, kā liekas, iestāsta sev, ka tur varētu ieraudzīt kaut ko vairāk par baltu ēnu, tad viņa atkal sēž taisni un skatās uz ceļu. Viņa brauc kā autozagle, kā tuvredzīga sātaniska autozagle. Birgita varēs priecāties, ja dzīva nokļūs Vadstenā, lai gan viņa itin nemaz nevēlas tur nokļūt un tikties ar otru snobieni, kurai tik aukstas acis.
"Tā ir nolaupīšana," viņa saka, pirms atkal paceļ skārdeni un izdzer pēdējo malku. "Es domāju rīt par tevi ziņot."
Margarēta iesmejas.
"Jā, lūdzu, dari to. Tad jau redzēsim, kurai no mums policija ticēs vairāk."
Līdz ar to šķiet, ka starp viņām viss ir pateikts, un mašīnā iestājas klusums.
Tagad agri uznāk tumsa, šķiet, ka nakts kāpj ārā tieši no zemes. Tīrumi un retie koku puduri līdzenumā ir pilnīgi melni, bet debesis pār tiem joprojām vīd bālas. Tās ir tādā pašā krāsā kā vītuši ceriņi. Birgita viegli pasmaida par atmiņām. Mājās pie vecāsmātes ceriņi vienmēr pirms novīšanas nobālēja, tie kļuva gandrīz vai balti.
Margarētas vaibsti ir izdzēsti, Birgita vairs nevar redzēt viņas acis un izteiksmi, viņa ir tikai ēna. Birgita saspiež un saliec savu skārdeni, tad skatās ārā tumsā.
Viņa, kas nekad nenožēlo melus, tagad nožēlo, ka pateikusi patiesību. Ne jau tāpēc, ka ir nolaupīta, ar to var samierināties, nav nemaz tik ellīgi bīstami atbraukt uz Vadstenu, bet gan tāpēc, ka viņai vēlreiz patiesība sadevusi pa degunu. Vienu mirkli tieši tad, kad sākusi stāstīt, viņa bija pietiekami liela muļķe, lai iedomātos, ka viņai noticēs un ka patiesība kaut ko mainīs. Bet tagad viss ir pateikts un mainījies tomēr nav nekas. Spriedums ir pasludināts. Apžēlošana nav iespējama.
Birgita sarauc degunu un aizdedzina cigareti. It kā viņa vēlētos no šim apžēlošanu! No šīm abām riebīgajām snobienēm.
Viņa paliek sēžam mašīnā, kad abas nonāk Vadstenā un Margarēta apstājas pie kādas vecas mājas. Tur droši vien dzīvo Kristīna, Margarēta ir piezvanījusi pie parādes durvīm un pēc tam iegājusi dārzā, lai atrastu otras durvis. Kā viņa to spēj? Jebkurš taču var redzēt, ka neviena nav mājās, logi ir melni un spoži.
Birgita atpūšas, atzvēlusies sēdeklī, pēkšņi viņa jūt dīvainu siltumu, tas izplūst pa augumu tāpat, kā puķe izpleš ziedlapiņas, saulei austot. Viņa jūt, kā noslīd pleci, kā savilktās dūres atveras, kā sirds pukst arvien lēnāk. Tas, liekas, ir klusuma dēļ. Vadstenā ir tik kluss, viņa nedzird nevienu skaņu. Nevienu mašīnas motoru. Nevienu cilvēka balsi. Nevienu putna kliedzienu.
Tas bija tik ļoti sen, kad pasaulē bija tik klusu.
Iedegas mazā lampiņa, Margarēta ir atrāvusi mašīnas durvis un iemet pa tām somiņu. Viņa atver muti, lai kaut ko sacītu, bet paskatās uz Birgitu un apraujas. Nebilduši ne vārda, viņa apsēžas savā vietā un pagriež atslēgu. Bet, pirms sāk braukt, viņa pavēršas pret Birgitu un strauji noglāsta māsas vaigu.
Mirušo procesija
Nāc, izbalos vaigi jau ritu. Tavi skūpsti ir ūdeņos zagti. Redzi, kaijas zīmē ar kritu Dzejoli melnajā nakti.
Stīgs Dāgermans
mazs bundzinieks iet cauri Vadstenai, kamēr no zemes kāpj ārā tumsa. Viņš ir ļoti iedziļinājies bungošanā: acis ir gandrīz aizvērtas, mēles galiņš vīd starp lūpām, mute savelkas tajā pašā takti, kādā sitieni skar bungu ādu. Viņš ir veikls, lai gan tik mazs, diezin vai viņš ir daudz vecāks par desmit gadiem. Bet viņa pastrupie pirksti ir apņēmīgi sagrābuši bungu vālītes īstā pieauguša cilvēka tvērienā, viņš bungo ar straujiem sitieniem pa ādu bez mazāko šaubu pēdām. Aizvēris acis, viņš čukst sev pašam vienkāršu, īsu dzejolīti, kas palīdz turēt takti.
Dzīve. Dzīve. Dzīvot.
Dzīve. Dzīve. Dzīvot.
Dzīve. Dzīve. Dzīve.
Dzīve. Dzīve. Dzīve.
Dzīve. Dzīve. Dzīvot.
Viņš ir mācījies sist bungas pašvaldības mūzikas skolā, bet dzejolīti gan viņš tur nav iemācījies. Viņš ir benandante, bet to viņš nezina. Viņš tikai zina to, ka pēcpusdienā viņš ierāpās mammai klēpi, lai gan parastos gadījumos to nedara, lai gan viņam ir melns džemperis ar Iron Maiden uz krūtīm, un atbalstīja gaišo, cirtaino galviņu pret mātes krūtīm. Viņš jutās tik dīvaini. It kā ļoti nāktu miegs. Māte viņu noskūpstīja uz pieres un teica, ka viņš liekoties silts, ka laikam būšot saaukstējies un tāpēc labāk būšot likties gultā, lai arī vēl esot tik agrs. Viņa brīdi sēdēja uz zēna gultas malas, turēdama viņa roku savējā, skatījās uz attēliem, ko viņš bija pielicis pie sienas, un pasmaidīja par to pārspīlētajām vīrišķības izpausmēm. Kiss. Iron Maiden. AC/DC. Ada. Kniedes. Grimases. Viņa pavērās uz puisēna pastrupajiem pirkstiem, kas gulēja viņējā, novilka ar pirkstu pār maigo ādu un domāja par to vīrieša roku, kas dzina asnus šajā mazajā roķelē. Par kādu vīrieti gan kļūs viņas dēls? Par labu cilvēku, to viņa zināja, jo zēna sirds bija laba. Viņš un arī mazais brālītis abi bija dzimuši, lai dzīvotu mūzikā un stāstos, dziesmās un gleznās. Viņa piecēlās, noglāstīja dēlam pieri un atkal pasmaidīja. Gulēdams viņš bija nosvīdis, tā ar viņu ir bijis vienmēr kopš pašas dzimšanas.
Jau toreiz viņa zināja, ka viss būs labi: viņš taču bija piedzimis laimes krekliņā.
Un tagad zēns iet pa Vadstenas ielām un šķērsielām, un laukumiem ar savām bungām, viņš vēl nezina, ka ir benandante. Viņam šķiet, ka tas ir sapnis, viņš tic, ka vēl arvien guļ savā gultā, ka patiesībā ir aizmidzis zem hārdroka varoņu sargājošajiem skatieniem, ka tie tēli, kas brīžam pazib gar viņa pusaizvērtajiem plakstiem, ir tikai sapņu ēnas. Viņš nezina, kāpēc sit bungas. Viņš nesaprot, ka pats ir uzdevums, ka viņam jāsauc kopā uz procesiju gan benandantes, gan visi tie, kas priekšlaikus miruši. Rīt ir pavasara saulstāvji. Šonakt mirušie apdziedās dzīvību.
Es viņu skaidri dzirdu, lai gan vēl arvien atrodos savā ķermenī. Pašlaik ir bezvējš; tikai spazmas liek man brīžam sarauties, citādi varu gulēt savā gultā, pavisam atslābinājusies, klausīties bungu rībienos un vērot pasauli.
Marija ir atpakaļ savā istabā, un tas viņu dara laimīgu. Viņa sēž pie sava galda, viņa ir ieslēgta galda lampas gaismas konusā un pie sevis dungo, izgriezdama no landstinga kartona vēl vienu eņģeļa spārnu. Istabā ir ielīdusi krēsla, tā klājas kā lakats pār viņas pleciem un muguru. Eņģeļi pie sienas ir paspēruši soli atpakaļ, tie piešķiebj galvas un raugās viņā, smaida un māj, lēni grimdami tumsā.