Bet vēl jau nav īsta nakts. Debesīm aiz loga ir gandrīz tāda pati krāsa kā Birgitas vīstošajiem ceriņiem. Tā tas ir vienmēr. Ziemas pēdējā diena dziest lēnām. Tomēr, gulēdama savā gultā, varu vēl ārā kaut ko saredzēt, es pati savām acīm redzu stāvvietu un ambulanci. Kļava zālāja vidū, tikko atmodusies, izstaipās, šķiet, ka tā vēlas aizsniegties līdz debesīm ar saviem melnajiem zariem.
Šajā gaisā droši vien ir jauki elpot, Čerstina Pirmā un Ulrika, iedamas mājās pēc šodienas darba, stāvvietā apstājās, viņas pavisam nekustīgi tur stāvēja un elpoja nesmaidot un nerunājot, tad lēni pacēla rokas sveicienam un aizgāja katra uz savu pusi.
Ir atnākusi Čerstina Otrā. Viņa jau dažas reizes bija mūsu istabā paskatīties, kā mums ar Mariju iet, vai kādu nekrata vētras. Pēdējo reizi atverot durvis, viņai rokā bija tasīte, jo Marijai bija atnesta kafija un man kafijas smarža. Nolikusi tasīti uz Marijas galda, viņa pienāca pie manis, vēl mazliet pacēla gultas galvgali, pieliecās un noslaucīja ar remdenu mazgājamo lupatiņu man muguru. Tas bija skaisti. Es biju ļoti sasvīdusi.
"Mēs visu laiku zvanām Hubertsonam uz māju," viņa klusinātā balsī teica. "Tomēr vēl viņš neatbild, droši vien drīz ieradīsies. Un tad viņš atnāks pie tevis, to jau tu zini."
Es pamāju. Viņš nāks. Skaidrs, ka Hubertsons būs klāt.
Pašlaik es gribu atpūsties pati savā ķermeni, man nav jaudas noķert kādu kaiju vai vārnu un lidināties pāri Vadstenai Hubertsona meklējumos. Bez tam šobrīd jau droši vien sāk pietrūkt gan kaiju, gan vārnu, jo dzīvokļos un mājās visā Vadstenā vīrieši un sievietes kuri reiz piedzimuši laimes krekliņā stāv pie logiem, klusi vilinādami sev klāt topošos nesējus. Tagad viņu putni sēž kailajos zaros, spodrina spalvas un gaida nakti, lai varētu nest savus pavēlniekus uz Lielo laukumu. Tie no pieredzes zina, ka tas ir viegls uzdevums. Kad tie laimīgi nonākuši pie laukuma, benandantes maina veidolu, viņi atstāj putnus un kļūst paši par savām ēnām. Tikai viens vienīgs putns mēdz būt nesējs visu nakti, tikai viens vienīgs putns mēdz slīdēt pāri Mirušo procesijai. Manējais. Bet šovakar es nenākšu. Benandantes un tie, kas miruši priekšlaikus, drikst soļot pa ielām un šķērsielām bez manis, viņi maršēs ārā no pilsētas un pāri nogāzei pirmo reizi daudzu gadu gaitā, kad neviens melns putns nelidos viņiem pār galvu un nekliegs par seno laiku badu. Tas jau nekas. Viņi pat nepamanīs, ka manis tur nav, jo tā sajūsmināsies par mazo zēnu. Ļoti, ļoti sen viņiem pēdējo reizi bija tāds mazs bundzinieks.
Esmu vienmēr jutusies pārsteigta, ka Hubertsons nav benandante, jo viņš taču piedzimis laimes krekliņā. Bet viņa ēna man nekad nav pavīdējusi starp daudzām citām. Viņam katru reizi bijušas vienlīdz stingras kontūras, kad es viņu redzēju, vai nu tās bija manis pašas, vai kāda cita acis. Citādi jau nu viņš būtu kļuvis par lielisku benandantu kapteini. Es varu iztēloties acu priekšā, kā viņš stāv tur Lielajā laukumā un kārto rindas, kā dod pavēles saviem padotajiem benandantu starpā un kā apliek roku tiem, kas miruši priekšlaikus, un mierina, it kā tie būtu viņa pacienti.
Viņi allaž ir ļoti apmulsuši, šie sakropļotie satiksmes upuri un bālie pašnāvnieki, agrākie vēža pacienti un sirds infarkta gadījumi. Viņi skatās apkārt lielām acīm, bet nesaprot, ko paši redz. Šajos laikos ir tik neparasti nenodzīvot savu dzīvi līdz galam un cilvēki vairs nezina, ka laiks nomērīts citādi, nekā viņi domā, ka mirušajam nav atļauts ātrāk atstāt šo pasauli, pirms pagājuši tie gadi, kurus būtu vajadzējis nodzīvot.
Ellena to uzņēma pavisam labi, viņa nenobijās. Viņa tikai pārsteigta raudzījās apkārt, ātri pasmaidīja un ar plaukstu noglauda to, kas reiz bija viņas pašas roka. Viņa kļuva nopietna tikai tad, kad virs viņas galvas sāka ķērkt kāds putns, kāds melns putns, kurš kliedza par seno laiku badu.
Viņa nekad neuzzināja, kas es esmu. Un tagad viņa pasauli ir atstājusi.
Man šķiet, ka Marija dzird mazo bundzinieku, viņa sākusi dungot tā dziesmiņu: Dzīve. Dzīve. Dzīvot. Dzīve. Dzīve. Dzīvot… Viņa nav man bildusi ne vārda, kopš atnāca no dienas nodarbību istabas, bet tagad viņa pagriež pret mani seju un viegli uzsmaida, viņa paceļ savu jaunāko eņģeli, lai es redzētu, cik tas skaists. Es pamāju un piekrītot paceļu roku. Patiesībā tas ir skaists. Viņa panākusi to, ka pelēkais landstinga kartons sāk spīdēt.
Kristīna vēl joprojām ir ambulancē, to es zinu, lai gan esmu palikusi savā ķermenī kopš tā brīža, kad atstāju māsas ārā pie Postindustriālās Paradīzes. Es neesmu papūlējusies aizvērt acis un uz viņu paskatīties, bet viņas logā spīd gaisma. Kaut gan gaisma spīd ari visos ambulances logos, arī Hubertsona logā, bet viņa tur nav. To ir apgalvojusi Helēna vairākas reizes gan Čerstinai
Pirmajai, gan Otrajai. Varbūt Helēna uz bridi iegājusi viņa istabā, iedegusi gaismu un kārto papīrus. Jo viņa noteikti tur vēl ir. Pirms kāda brītiņa viņa man pavīdēja, kad slēdza ciet durvis. Ambulance ir slēgta, bet Helēnai mājup nav jāsteidzas. Viņai nav neviena, kas tur gaidītu.
Es atkal jūtu motora troksni. Vēl es viņas neredzu, tomēr zinu, ka Margarēta un Birgita ir ceļā. Tas prasījis ilgāku laiku, nekā es domāju. Varbūt viņas to nav atradušas, lai gan zināmu iemeslu dēļ Birgitai būtu jāatceras ceļš uz Kristīnas darba kabinetu un rakstāmgaldu un Margarētai vajadzētu zināt ceļu uz māju, kurā nomira tante Ellena.
Saplakusi sniega kupena stāvvietas malā atdzīvojas un starmetēju gaismā sāk mirdzēt. Margarēta novieto mašīnu mazliet nevīžīgi, it kā pēkšņi būtu jāsteidzas, un atver durvis vēl pirms drošības jostas atsprādzēšanas. Birgita vēl arvien atgāzusies sēž priekšējā sēdeklī, bet šoreiz viņa acīmredzot nedomā palikt mašīnā, kamēr Margarēta meklē Kristīņu. Viņa jau attaisījusi drošības jostu, tagad atver durvis un smagi izraušas no sēdekļa. Vienu mirkli šķiet, ka tā viņai būs par daudz. Viņa noliecas uz priekšu, uzliek rokas uz auto jumta un nodur galvu.
Kaut kur tālumā mazais bundzinieks sit bungas. Marija dungo tajā pašā taktī.
"Vai tev vajag palīdzēt?" jautā Margarēta.
Birgita paceļ acis un papurina galvu.
"Man tikai mazliet noreiba galva."
"Vai tagad ir labāk?"
Jā. Ir labāk. Birgita pamāj un aizver durvis, Margarēta tās aizslēdz.
"Vai tad tu domā, ka tik vēlu būs vaļā?" jautā Birgita. Gandrīz vai liekas, ka viņa šaubās. Kaut kas ar viņu ir noticis. Par Birgitu var daudz ko teikt, un daudz kas arī ir pateikts, bet nekad viņa nav šaubījusies. Pat tad ne, kad bail, nekad viņa nemetas virsū ienaidniekam mežonīgākām acīm kā tad, kad no tā tiešām baidās.
"Nē, bet Kristīnai gan jābūt uz vietas," saka Margarēta. "Tagad, kad Ērika nav mājās, viņai nekāds laiks nav jāievēro…"
Viņa stāv, dziļi sabāzusi rokas kabatās, mazā dzeltenas gaismas četrstūrī. Tas ir Hubertsona apgaismotais logs, kas spoguļojas uz asfalta. Margarētas pleciem uzvēlies smagums, un to var redzēt, viņa izskatās nogurusi. Pagājusi vairāk nekā diennakts, kopš tas viss sākās, un vēl arvien nav pienākušas beigas.
Birgita apstājas uz asfalta, kad Margarēta kāpj augšup pa kāpnēm uz ambulances durvīm. Birgita pēkšņi šķiet ievērojusi, ka arī viņa stāv kāda loga gaismā, un atkāpjas malā, viņa kā tāda ēna pievienojas citām ēnām.
Durvis tiešām ir ciet, bet Margarēta tomēr tās dažas reizes parausta, tad sāk klauvēt pie stikla. Šķiet, ka neviens viņu nedzird, lai gan viņa vairs neklauvē ar rādītājpirkstu, bet bungo ar pirkstu kauliņiem. Viņa bungo ilgi, gaitenis tur iekšā ir apgaismots, bet tukšs.
"Hallo!" sauc Margarēta. "Hallo!"
Beidzot kāds nāk.