Helēna tikai mazliet paver durvis, viņas acis ir sarkanas un seja plankumaina. Varbūt viņa ir saaukstējusies, varbūt viņai uzlēcis kāds vīruss no pacienta galvas.
"Ambulance slēgta," viņa neizteiksmīgi saka. "Ja jums ir akūts gadījums, tad jābrauc uz Mūtalu."
Margarēta pasmaida savu vislaipnāko smaidu:
"Piedodiet, ka traucējam. Mēs neesam pacientes, mēs esam Kristīnas māsas. Tā kā viņas nebija mājās, tad domājām, ka viņa vēl ir darbā."
Helēna stīvi skatās uz viņu, it kā domādama, ka Margarēta melo.
"Kristīnas šeit nav," viņa nosaka un nošņaukājas.
Margarēta saviebjas:
"Laikam esam ceļā izmainījušās. Tad brauksim vēlreiz uz māju. Paldies par to pašu."
Viņa jau ir apgriezušies un tūlīt spers soli uz pirmā pakāpiena, kad Helēna saka:
"Kristīnas nav mājās. Viņa nav aizbraukusi uz mājām."
Margarēta apgriežas un izskatās pārsteigta:
"Kur tad viņa ir?"
Helēna sāk raudāt un atver plaši durvis:
"Ostas parkā. Policija zvanīja, ka tur atrasts Hubertsons. Un ka viņš ir miris!"
Margarēta metas lejup pa kāpnēm un sāk skriet pāri stāvvietai, Birgita iznāk no ēnas un seko viņai, Helēnas žēlabainais sauciens pāršķeļ aiz viņām gaisu:
"Viņš ir miris! Viņi teica, ka Hubertsons ir miris!"
Nē!
Ne jau tā vajadzēja notikt! Hubertsonam nevajadzēja mirt, nu ne jau tagad! Viņam vajadzēja sēdēt pie manas gultas trīs dienas un trīs naktis, sēdēt man pie sāniem līdz pašām beigām un, viegli smaidot, sekot stāstam par manām māsām, stāstam, kas raisītos uz ekrāna.
Viņš nedrīkst mirt! Viņš nedrīkst mani atstāt! Kā es dzīvošu vēl šīs trīs dienas, ja Hubertsons miris?
Ziemas pēdējā vētra brāžas pār Estjētas līdzenumu, tā nāk no ziemeļiem un ir ļoti auksta. Kur tā traucas pāri, tur acumirkli sasalst zeme, un uzdlgušais zaļums, kas slēpjas zem lapām un pagājušā gada zāles, tūlīt pat novīst un mirst. Brikšņi un krūmi pietupstas un sagumst, aukstais vējš smejas par tiem un spiež pie zemes, tad atkal rauj augšā un tā purina, ka trauslie zari lūst un paliek karājamies kā lauzti solījumi. Lapu koki klanās un lūdzas, lai tos saudzē, bet vētra nesaudzē nevienu, tā purina tos un loka, triec sānis tā, ka to šmaugie vidukļi lūst un stumbros atsedzas baltā koksne. Tad vējš apstājas un nospļaujas uz tiem, un met to brūcēs zemi un smiltis, un virpuļojošās rudens lapas, kas plānas kā zirnekļa tīkls, tad atkal sāk trakot no jauna un metas kā pārskaities milzis iekšā priežu mežā.
Priedes stāv mēmas un taisnas kā zaldāti, tās atsakās lūgt žēlastību. Vētra smejas par to sastingušo lepnību, brīdi apsmej un zākā tās, tad liec citu pēc citas sānis, nogāž un zveļ pret zemi ar saknēm gaisā, atsedzot tūkstošiem būtņu, kas slēpušās zemē zem priežu saknēm. Un neviena no šīm būtnēm pēc tam vairs nedzīvo ilgāk par mirkli, sals vēl kavējas turpat un knaiba tās ar aukstiem pirkstiem, un tad satriec, kamēr vētra traucas tālāk pār līdzenumu uz kādu pilsētu un invalīdu slimnīcu.
Tur tā brīdi apstājas, ievelk elpu un sakopo spēkus, tad ar atjaunotu sparu metas pret veco, dzelteno ēku, sašūpo tās pamatus un purina tā, ka kārniņi uz jumta grabēdami sitas cits pret citu, sienas kunkst un vaimanā un stikli logos liecas un gatavojas plīst…
Marija raud. Viņa stāv pie manas gultas un mēģina satvert manu plandošo roku, raud par to, ka satvert ir grūti, un par to, ka mans ķermenis raustās. Marija zina, kā tas ir, ja tevi sagrābj vētra un kā savītušu lapu norauj no zara, mētā apkārt pa gaisu un pēc tam nosviež zemē.
"Čerstin!" viņa sauc. "Čerstin! Nāc!"
Un Čerstina Otrā nāk.
Man patīk Čerstina Otrā. Man viņa patīk, jo viņa ir robusta un četrstūraina, jo viņa reti smaida, bet bieži smejas, jo viņas smiekli skan tā, it kā mazs balodītis būtu iemitinājies viņas kaklā un uzbūvējis tur ligzdu, jo viņa dažreiz piemiegtām acīm skatās manī pār savu aceņu ietvariem.
Bet tagad viņa nesmejas, mazais balodītis nedūdo viņas kaklā. Mani apskāvusi, viņa kož sev lūpā, spiezdama mani sev cieši klāt. Viņa cieš. Viņa nevar dot man vēl vairāk stesolida, nekā jau esmu saņēmusi, un te nav neviena ārsta, kas mani varētu pieslēgt pie sistēmas. Kristīnas ambulancē vairs nav, un Hubertsons ir aizgājis kaut kur citur.
Sekundes tūkstošdaļā starp divām krampju lēkmēm laiks apstājas, vētra apklust un mans augums vairs neraustās. Šajā laika bedrē es guļu ar galvu pret Čerstinas Otrās balto uzsvārci un pēkšņi dzirdu pukstam viņas sirdi. Visi pasaules pulksteņi apstājas, visi elektroni universā sasalst vienā vienīgā stāvoklī, bet tas neietekmē Čerstinu Otro. Viņas sirds pukst mierīgi tālāk. Un pēkšņi es saprotu, ka nav vairs iemesla kavēties, ka šajā brīdī varu atstāt slimnīcu un doties, kur vien vēlos. Kāda cita sirds pukstēs manā vietā. Vienmēr ir kāda sirds, kas pukst.
Es aizveru acis un atlaižu tvērienu. Vētra ir pāri.
Kļavā mani negaida neviena kaija ar žilbinoši baltiem spārniem, neviens melni spīdošs krauķis ar zeltainu skatienu, pat neviena vārna ar tēraudpelēku varavīksneni.
Vienīgi mazs pelēks putniņš. Sabijies pelēks zvirbulītis ar saboztām spalvām.
Bet kā šis putniņš spēj lidot! Tas paceļ mani augstu pār Vadstenas ielām un šķērsielām, augstāk, nekā es jebkad esmu lidojusi. Tas smejoties ceļ mani augšup plašos lokos, arvien augstāk un augstāk, līdz mēs gandrīz skaram mākoņus, tos mākoņus, kuri tagad ir baltāki nekā debesis aiz tiem. Tālu rietumpusē, tieši tur, kur nupat norietējusi saule, sprēgā Haleja komēta kā sudrabaini mirdzoša uguņošana. Šonakt ir svētki, gada pēdējā ziemas nakts vienmēr ir svētki. Tumsa pēdējo reizi sasprindzina spēkus, tomēr mūs ieskauj gaisma manu putnu un mani. Virs mums viz zvaigžņotā debess, bet zem mums kaut kas cits pilsētas ap Veterna ezeru iedegušas ugunis.
Mirkli es slīdu starp debesīm un zemi, šajā mirklī man atļauts starp tām izvēlēties.
Es izvēlos zemi. Es vienmēr izvēlēšos zemi.
Mazais bundzinieks tagad nonācis galā. Taisnu muguru viņš stalti stāv uz Lielā laukuma un sit bungas, kamēr ēnas ap viņu sabiezē un tūkstošiem čukstošu balsu piebalso ritmā:
Dzīve. Dzīve. Dzīvot.
Dzīve. Dzīve. Dzīvot.
Dzīve. Dzīve. Dzīve.
Dzīve. Dzīve. Dzīvot.
Neviens benandante mani neredz, kad lidoju pāri laukumam. Es esmu tikai kluss pelēks zvirbulītis, nevis liels, melns putns. Es vairs nekliedzu par seno laiku badu.
Manas māsas stāv Ostas parkā. Ap viņām ir tumsa. Ielu laternu gaisma nesniedzas zem kokiem, šīs vietas nesasniedz pat ātrās palīdzības zili mirgojošās bākugunis.
Viņas stāv cieši kopā un redz, kā ātrās palīdzības vīri uzceļ Hubertsona ķermeni uz nestuvēm. Neviena no viņām neraud, neviena neko nesaka, vienīgi Margarēta pēkšņi pieliecas un sakārto segu ciešāk ap viņu, it kā domādama, ka viņš tur guļ un salst. Kad viņa atkal izslien muguru, Kristīna saķer viņas roku un viegli to paspiež, Margarēta paskatās uz viņu un pēc tam ar otru roku tver pēc Birgitas rokas. Un piepeši šķiet, ka kāda doma steidzas caur viņu rokām un uz brīdi visas apvieno.
"Viņš bija pēdējais," saka Kristīna. "Tagad vairs nav neviena, kas bija pieaudzis, kad mēs bijām bērni."
"Neviena, kas atceras tanti Ellenu līdzīgi mums," saka Margarēta.
"Viņš jau zināja vairāk, nekā mēs domājām," nomurmina Birgita.
Margarēta mēģina mazliet atbrīvot savu roku, bet Birgita to neatlaiž. Kristīna nemana, kā abu rokas cīnās.
"Es būtu gribējusi ar viņu tikties," Kristīna saka, "kā ar vienaudzi. Būtu gribējusi iepazīt viņu kā pieaugusi… Dažreiz es sapņoju, ka mēs sēžam kopā kafejnīcā. Bet runātāja esmu tikai es. Viņa nekad nebilst ne vārda."