Vai varbūt noīrēt auto un braukt tieši uz Stokholmu? Lai gan, no otras puses, viņa taču nevarēja atstāt fiatu Vadstenā uz visiem laikiem. Klāss kļūs vai traks, ja auto nebūs pie vietas, kad viņš pārradīsies mājās. Turklāt vēstule kaut kādā veidā viņai bija jāatbrīvojas no šīs velnišķīgās vēstules, un Kristīna diemžēl bija vienīgā, kura saprastu tās saturu. Kaut kas bija sācies. Bet to varēja zināt tikai trīs cilvēki pasaulē, un viens no tiem bija pati rakstītāja. Bet pie viņas Margarēta jau nu nekādā ziņā neskries žēloties. Tas pat varētu būt bīstami: neviens taču nezina, kas notiek atmiekšķētās smadzenēs.
Bet varbūt tomēr? Lai gan vai viņai patiesībā vajadzēja lauzīt galvu? Vai pagrimusi narkomāne no Mūtalas varētu kaitēt Margarētai Juhansonei? Vai tad viņa nevarētu paņemt šo vēstuli un visas citas, kuras tuvākajās nedēļās droši vien pienāks, un noskalot tās tualetes podā? Vai viņa ļaus sevi iebaidīt?
"Nu nē," viņa skaļi teica pati sev un slējās kājās. Viņa neņems galvā šo penterējumu, atradis tuvāko viesnīcu un noīrēs numuru. Birgita var iet uz poda. Tāpat kā Kristlna, starp citu…
Šajā mirkli uz ielas apstājās kāda mašīna, un Margarēta sastinga kustības vidū. Pazust tagad jau bija par vēlu. Viņa nekustīgi sēdēja un klausījās māsas vieglajos soļos, kas nāca iekšā dārzā. Dīvaini, viņa apstājās pie ceriņiem un sāka spārdīt granti…
Margarēta saprata, ka ir neredzama, un tas modināja viņā patiku padzīt jokus. Viņa atslīga atpakaļ uz kāpnēm, dziļi ievilka cigaretes dūmus un tad cik vien iespējams aizsmakušā balsi jautāja:
"Sveika, Kristlna. Vai ari tu šodien saņēmi vēstuli?"
Tagad viņas nogaidoši stāv gabaliņu viena no otras, Kristlnai pēdas cieši sakļautas un rokas tikli sakrustotas virs klēpja, Margarēta plati izplestām kājām un rokām dziļi jakas kabatās. Piepeši viņa jūtas pilnīgi droša. Vakara gaiss ir iztīrījis viņas plaušas un izskalojis visus sārņus no asinīm, viņa jūtas stipra un tira, un tikko kā mazgājusies.
"Žēl, ka tev vajadzēja gaidīt," Kristina nopietni saka un sāk iet uz virtuves durvju pusi. "Es šodien vedu Ēriku uz Stokholmu. Viņš brauks uz Teksasu kā viespētnieks, tas ir pilnīgi jauns projekts, patiesībā ļoti interesants, par vēlīnām grūtniecībām un…"
Viņa ļoti labi noslēpj savu nepatiku pret nelūgto viešņu. Balss ir gaiša, laipna un labi nostādīta, pavisam citāda nekā balss, ko Margarēta atceras no bērnības. Pirmo mēnešu laikā pie tantes Ellenas Kristīna runāja čukstus, brīžam likās, ka viņa šņāc. Kad viņa pamazām sāka runāt, izrādījās, ka viņai ir augstākā mērā ērmots, it kā sagrozīts skoniešu dialekts. Vairums skoniešu atradinās no īpatnējiem divskaņiem, bet saglabā guturālo runas veidu. Kristīna pat nebija dzimusi Skonē, viņa virpināja mēles galiņu kā visi citi, bet nevarēja izrunāt nevienu tīru patskani. Tikai dažus gadus vēlāk, kad ieradās Astrīda ar zilajiem pirkstiem šī ragana, kura bija Kristīnas māte, lai prasītu atpakaļ meitu, radās izskaidrojums. Astrīda runāja tāpat. Bet toreiz jau Kristīna bija pārgājusi uz plato Esterjētlandes dialektu un vairs nedomāja to mainīt. Viņa paslēpās aiz tantes Ellenas krēsla un neganti kliedza, kad Astrīda tuvojās.
Kristīna iebāž atslēgu virtuves durvīs un atver tās, ieslīd iekšā un ieslēdz gaismu. Margarēta viņai seko cieši uz papēžiem un, velkot nost jaku, apskata virtuvi. Loģiski, viņa domā. Šie paslēpuši atomledusskapi un supersaldētavu aiz koka aizvirtņiem. Bet sacīkšu plīti viņi nav varējuši noslēpt. Droši vien tāpēc uz dzelzs plīts stāv vara toveris ar sausajiem ziediem. Lai skatiens kristu uz tiem… Jā, vai dieviņās! Nav jau grūti iedomāties, kādas spēles iet vaļā šajā mājā.
"Hops!" viņa saka un uzkar aitādas jaku uz krēsla atzveltnes. "Tātad jauna māja. Vai atjaunota veca."
Kristīna brīdi paliek stāvam virtuves vidū ar pirkstiem pie apmetņa augšējās pogas, šķiet, ka viņa negrib noģērbties un atsegt iespējamo zīda šallīti. Vēl arvien neatpogājusi apmetni, viņa dodas uz ģērbtuvi un pār plecu saka:
"Mēs varam apskatīt māju, ja vēlies, es tikai pakāršu virsdrēbes…"
Bet Margarēta nedomā gaidīt virtuvē, viņa slāj Kristīnai pakaļ. Ejot caur priekšnamu, viņa spogulī vēro
Kristīnas steigu ģērbtuvē: viņa norauj šallīti, it kā tā būtu kaunpilns noslēpums, un iegrūž to vecā kumodē, tad ar pirkstiem saglauž matus. Roka slīd tālāk uz pērļu kaklarotu, kas vīd zem žaketes. Vai viņa domā ņemt nost ari to? Bet viņa nepaspēj. Tajā pašā mirkli Margarēta jau stāv vaļējās durvis, atbalstās pret stenderi un sāji smaida.
"Skaistas pērles," viņa bilst. "Vai tās tev no profesora?"
Liekas, tas atmodina Kristīnas jaunības dienu spītību; strauji atmetot galvu, viņa signalizē, ka nemaz nedomā ņemt nost pērļu rotu, vai Margarētai tā patīk vai ne.
"Jā," viņa saka, ar roku noglāstot rotu. "Tās ir skaistas. Un vecas. Tās mantotas no Ērika dzimtas pirms daudziem gadiem, es tās ieguvu pēc vīramātes…"
Margarēta paceļ uzacis.
"No bailīgās Ingeborgas? Vai viņa mirusi?"
Kristlna pamāj.
"Mmm. Viņa nomira pagājušajā gadā."
Margarēta apklust un vēro savu attēlu spoguli blakus Kristlnai. Pēkšņi viņa jūtas nogurusi. Kāds viņai iemesls ironizēt par Kristīnas šallīti un pērlēm? Vai tad viņa pati neizskatās kā standarta modelis? Viņa nēsā visus atribūtus, ko tradīcija prasa no netradicionālas pusmūža sievietes. Viņai ir melni džinsi un dizainera modelēta ādas virsjaka, stūraina pāža frizūra un krāsotas acis. Ap kaklu karājas rota, kuras oriģinalitāte viņai piepeši liekas kā neveikla atvainošanās par skaistuma trūkumu, tie ir daži lieli keramikas gabali tievās ādas strēmelēs. Ko viņa ar to būtu varējusi signalizēt?
Kristlna apgriežas un paskatās viņā:
"Vai esi nogurusi?"
Margarēta pamāj.
"Pedeja laikā neesmu labi gulējusi."
"Kāpēc?"
Margarēta parausta plecus.
"Nezinu… Varbūt priekšnojautas."
Kristlna savelk seju vieglā ārsta grimasē, priekšnojautas neietilpst viņas pasaules ainā. Pēkšņi viņa atceras:
"Tu kaut ko teici par vēstuli?"
Margarēta izvelk no kabatas vēstuli un sniedz to Kristlnai, bet Kristlna to neņem; iebāzusi rokas kabatās, viņa tikai paliecas uz priekšu un pēta aploksni.
Abas paceļ skatienu vienlaikus un paskatās viena otrai acis. Margarēta saviebjas un ātri novēršas. Kamols kaklā, ko viņa tik ilgi centusies ignorēt, aug lielāks un pārsprāgst kā gļotains ziepju burbulis. Viņai cieši jāsakniebj lūpas, lai raudas netiktu laukā. Bet Kristlna redz.
"Nu, nu," viņa saka un bailīgi noglauda Margarētai roku. "Uztver to mierīgi, Margarēta… Ko tādu viņa raksta, ka tu tā satraucies?"
Margarēta vēlreiz sniedz vēstuli, un šoreiz Kristlna ir spiesta to paņemt. Viņa ar vēstuli apietas tā, it kā tā būtu ar kaut ko inficēta, viņas pirksti veido mazu pinceti, ko viņa uzmanīgi iegrūž aploksnē, izvelk saburzītu papīru un uzmanīgi noliek uz kumodes. Tad viņa sakārto brilles un, noteiktu skatienu pavērusies Margarētā, sāk lasīt savā labi nostādītajā balsi:
Trīs sievietes dzemdēja bērnus.
Ai, kliedz Astrīda, ai, kliedz Ellena, ai, kliedz Ģertrūde.
Aiaiaiai.
Vecmāte pagāja nost. Plaukšplaukšplaukšplaukš!
Četri bērniņi klāt.
Viens nokrita zemē. Kurai gan pieder neglītenis šis?
Fui, kauns! Fui, kauns! Neviena negrib to vis!
Fui, kauns! Fui, kauns! Jo neviens tevi negrib vis!
Bridi valda klusums, viņas neskatās viena uz otru, Kristīna pārvelk vēstulei roku. Tad šķiet, ka viņa pieņēmusi lēmumu. Viņa atvelk vienu kumodes atvilktni un paņem paciņu papīra kabatlakatu.