"Izšņauc degunu," viņa saka. "Drīz ēdīsim…"
Margarēta dara, kā teikts, bet, kamēr vēl degunu un muti aizsedz kabatlakats, viņa neskaidri murmulē:
"Es viņu varētu nosist! Tā visa ir viņas vaina. Visa riebīgā dzīve ir Birgitas vaina!"
Pavasaris bija tikai tukšs solījums. Gandrīz jau iestājusies nakts, un ziema ir sasparojusies pēdējam uzbrukumam. Ir pieņēmies vējš, un arī snieg, uz palodzes jau sakrājies slapjais sniegs. Margarēta nodrebinās, sēdēdama pie virtuves galda. Krūms pie loga šūpojas turp un atpakaj, brīžam tas maigi noglāsta rūti, bet jau nākamajā mirklī gāž zarus pret stiklu kā saniknota veča, kas uzkopj telpas.
Margarēta, izlasījusi Kristīnai adresēto vēstuli, aiz sašutuma vai šņāc. Varbūt viņa drusciņ pārspīlē: patiesībā tur bija vienīgi nesaprotamas muļķības, bet kaut kādā mērā radās sajūta, ka zināms skaits samērā satrauktu vārdu varētu apslēpt asaras. Bet tagad viņa bija tālu no raudāšanas. Protams, viņa vēl rokā paslēpusi papīra kabatlakatu, tomēr kamols kaklā pazudis un acis ir sausas. Ar stingru skatienu viņa seko Kristīnas kustībām pie trauku mazgātuves. Darbošanās ap spožajiem priekšmetiem šķiet pierasta, tomēr viņa izskatās kā iebrucēja pati savā mājā. Viņa staigā ļoti klusu, cieši piespiedusi rokas augumam, steidzīgi samazina skalojamās kastes strūklu, lai ūdens pārāk stipri nešalc, un pietur ledusskapja durvis pēdējā sekundē, kad viņai tās jāaizver. Tad viņa tver pēc elpas spriežot pēc visa, pilnīgi neapzināti -, saņem durvis abām rokām un aizver tās bez jebkādas skaņas.
Gaisma virtuvē pastiprina noslēpumaino iespaidu. Kristīna iedegusi lampu tikai virs virtuves galda tā ir no firmas Svenskt Tenn, domā Margarēta, nav nenieka lētāka par diviem tūkstošiem! un pati darbojas pustumsā pie mazgājamā galda. Bet tas, ko viņa dara, liekas daudzsološs: viņa atkorķējusi pudeli vīna un nolikusi to malā sajaukties ar istabas gaisu. Tagad viņa mikroviļņu krāsnī atsaldē mājās ceptu maizi, kamēr uz plīts sasaldēts kunkulis pārvēršas par zupu.
"Vai varu tev palīdzēt?" jautā Margarēta.
Kristīna paceļ skatienu un izskatās pārsteigta, šķiet, viņa aizmirsusi, ka te ir Margarēta. Bet viņa aši atgūstas.
"Nē, nē," viņa ātri nosaka. "Viss jau gandrīz gatavs… Sēdi vien mierīgi."
"Vai drīkstu uzsmēķēt?"
Kristīna parausta plecus. Margarēta aizdedzina cigareti un pārliecas pār virtuves galdu ar šķiltavām gatavībā.
"Vai man aizdedzināt arī sveci?"
"Protams," vienaldzīgi atbild Kristīna. "Dari to…"
Margarēta pazīst svečturi. Tas ir no Peru. Viņa pati to pirkusi, un atmiņas par to dienu ātri aizslīd garām: vēlu vakarā viņa sēdēja kaut kur pludmalē Limā. Pirms dažām stundām viņa pirmo reizi bija redzējusi šo bērnu, vāju, maziņu vārgulīti no puisīša ar melnām acīm. Rokas atmetis, viņš gulēja kā zīdainis un skatījās Margarētā, nemirkšķinādams acis. Šis skatiens viņu apklusināja uz vairākām stundām; nebilduši ne vārda, viņa nogāja pludmalē, apsēdās smiltis un klusēdama lūkojās Klusajā okeānā. Tas ir pavisam loģiski, viņa toreiz domāja. Mēs, atradeņi, esam savējie, mums vajag citam par citu rūpēties… Pa ceļam uz viesnīcu viņa smaidīja mātes laimē un, satikusi ielu tirgotāju, kurš pārdeva ar roku apgleznotus svečturus, pārmērības lēkmē nopirka piecus gabalus. Viens no tiem ilgi stāvēja uz tantes Ellenas naktsgaldiņa invalīdu slimnīcā, kāds cits bija nonācis uz šī virtuves galda Vadstenā. Bet, kur atrodas visskaistākais, tas, kuru viņa nolika blakus puisēna gultai, zina tikai dievi…
Kristīna noliek Margarētai priekšā karstu, kūpošu zupu, un viņa pazīst tās skābeno smaržu.
"Vai tā ir tantes Ellenas zupa?" viņa izsalkusi jautā un tver pēc karotes.
Pirmo reizi tajā vakarā Kristīna pasmaida.
"Jā, pēdējā gadā viņa man iedeva ļoti daudz recepšu… Man ir gulašs. Un aveņu kūka…"
Kāri celdama pie mutes zupas karoti, Margarēta smaida:
"Vai, aveņu kūka! Es gribu šo recepti… Vai atceries?"
Nekas vairāk viņai nav jāsaka, Kristīna jau smejas zemā, dūdojošā balsī, tā skan kā tantes Ellenas kādreizējo smieklu atbalss. Kristīnas roka vibrē tajā pašā ritmā kā smiekli, kad viņa ielej vīnu.
"Pastāsti, kā tevi pieķēra ar pirkstu ievārījuma burkā. Tad gan tev klājās slikti! Atklāti sakot, es biju lidz nāvei nobijusies…"
Margarēta atbild viņas smaidam.
"Jā, sasodīts. Pērkons rūca diezgan ilgi…"
Kristīna pasniedz maizes groziņu, žests ir atraisīts, ledus starp viņām ir gandrīz salauzts.
"Vai pēdējā laikā esi bijusi kapos?" jautā Margarēta un paņem šķēli siltās maizes. Viņai vajag tikai ar pirkstiem sajust tās konsistenci, lai zinātu, ka ari tā ir cepta pēc tantes Ellenas receptes.
Kristīna parausta plecus.
"Es tur biju mirušo piemiņas dienā. Aizlavījos. Man vairs nepatīk braukt uz Mūtalu…"
Margarēta izbrīnījusies aptur roku ar sviesta nazi.
"Kāpēc tā? Vai saskrējies ar viņu?"
"Nē, bet…"
Kristīna paliek sēžam, pievērsusi skatienu sienai aiz Margarētas muguras.
"Nu?" nepacietīgi jautā Margarēta. "Kas tad notika?"
"Es jutu, ka mani novēro. It kā visi zinātu, kas es esmu. Pēc tās reizes, kad viņa nozaga manu recepšu bloku. Tad biju spiesta vairākas reizes iet uz nopratināšanu policijā. Un pēc tam man vajadzēja liecināt miertiesā. Avīzes rakstīja, un vietējais radio ziņoja, tas nu vienreiz bija pretīgi…"
"Bet tavu vārdu taču neminēja?"
Kristīna greizi pasmaida.
"Tas jau neko nedod. Te visi par visiem zina visu. Vai vari iedomāties, kas man gadījās pagājušo pavasari? Es biju aizbraukusi uz Mūtalu iepirkties un nolēmu paēst pusdienas mazā jaunā restorānā pie tirgus, tā ir pavisam parasta vietiņa, kur paši liek uz paplātēm pusdienas. Un tad iznirst īpašniece un sāk novākt netīros traukus. Viņa darbojas manā tuvumā, viņa šķindinās un trokšņo tā, ka man jāpaceļ skatiens. Un tad šī persona saka: "Piedodiet, vai jūs neesat daktere Vulfa no Vadstenas?" Un man viņai jāpiekrīt… Tad viņa savelk seju kaut kādā neīstā līdzjūtībā un stāsta: "Jā, es gribēju vienīgi pastāstīt, ka mēģināju pieņemt darbā dakteres māsu šeit restorānā par trauku mazgātāju, es taču labprāt gribēju palīdzēt, tomēr nekas neiznāca…"
Margarēta nepatikā savelk seju.
"Un ko tad tu sacīji?"
"Nu, ko gan es tur varēju sacīt? Vai man būtu jājautā, kas tad nogājis greizi? Vai viņa taisīja striptīzu, kad ļaudis stāvēja pusdienu rindā? Vai vilka klientus iekšā trauku mazgājamā telpā un piekopa neķītrības? Vai kartupeļos injicēja amfetamlnu? Nē, paldies. Es tikai piecēlos un pateicu, kā ir. Ka man vispār nav nevienas māsas."
Tas bija kā pļauka. Bet šķiet, Kristīna neievēro, kā sakarst un pietvīkst Margarētas vaigi. Toties viņa paceļ glāzi un saka:
"Nu tad uz veselību, un esi sveicināta.."
Bet Margarētas rokas paliek guļam uz galda, viņa atsakās pacelt glāzi.
"Diemžēl," viņa saka un pati brīnās, ka balss ir tik noteikta. "Es pavisam aizmirsos, kad tu lēji vīnu. Es nevaru dzert, man šonakt jābrauc atpakaļ uz Stokholmu."
Un es nekad vairs šeit neatgriezīšos, viņa domā. Nekad, nekad, nekad! Tu par to vari būtu droša, tu, riebīgā mietpilsone!
Kristīna nolaiž glāzi un izskatās pārsteigta.
"Tu taču šonakt nevari braukt. Tādā laikā. Un tev arī nav mašīnas."
Margarēta pamet skatienu uz virtuves logu. Ārā pūš vējš un snieg, tomēr līdz sniega vētrai vēl tālu.