"Es mašīnu noīrēšu," viņa saka. "Saproti, darbs. Man jābūt fiziķu sanāksmē. Un vēl jāgatavojas."
"Bet mums gan vajadzētu aprunāties," saka Kristīna. Viņa tagad ir nopietnāka, varbūt saprot, ko pateikusi.
"Mēs jau varēsim parunāt ēdot."
Kristīna nolaiž skatienu un ievelk dziļi elpu: "Bet, mīļā Margarēta… Mēs tik sen neesam redzējušās. Ja nu es tevi lūdzu?"
Margarēta stingri raugās viņā, bet Kristīna nepaceļ skatienu. Viņas baltie, pincetei līdzīgie pirksti nervozi uzlasa dažas drusciņas no galdauta.
"Mīļā Margarēta!" viņa saka, nolaidusi acis, un tagad izklausās tā, it kā viņa tiešām lūgtu no sirds. Abu starpā iestājas klusums. Margarētas domas kaut kur plivinās. Patiesībā viņa nemaz nevēlas doties ceļā jau šovakar, bet tikpat maz viņa vēlas palikt. Gan viens, gan otrs nozīmē pazemojumu. Pēkšņi viņa atrod izeju:
"Nu," viņa saka un satver glāzi. "Ja braukšu no rīta, tad vēl paspēšu. Varēšu arī iegriezties Mūtalā un aiziet uz kapiem. Tā kā neviens tur tik ilgi nav bijis un nolicis ziedus…"
"Un kā ar Birgitu?" jautā Kristīna pēc vakariņām, kad viņas pāris minūtes klusēdamas sēdējušas pie podiņu krāsns dzīvojamajā istabā. "Ko darīsim ar viņu?"
"Sitīsim nost," saka Margarēta un iedzer lielu malku no liķiera glāzes. Kristīna cienā ar Amaretto, tam ir patīkama mandeļu garša, kad tas maigi skar smaganas, bet sekundi vēlāk dedzina rīkli kā ar uguni. Tagad viņa jūtas labi. Kristīna viņai piedāvājusi daļiņu labās dzīves, kādu Margarēta pati nekad neatļaujas baudīt. Tas prasa rūpīgumu sīkumos, bet Margarēta vienmēr ir uzskatījusi, ka viņai sīkumiem nav laika. Pusaudzes gados viņa pat biksītes nesavilka kārtīgi uz augšu un apakšsvārki ap gurniem bija sagriezti lempīgā grīstē, jo viņai šķita, ka nevar upurēt divdesmit sekundes, lai sakārtotu drēbes. Un tā tas turpinājās. Pieaugusi viņa katru dienu sāka ar steigā iedzertu šķīstošās kafijas tasi turpat pie trauku mazgājamā galda. Tur viņa stāv un apdedzina mēli, lai gan zemapziņā ilgojas pēc īstām brokastīm pie klāta galda. Nākamreiz, viņa katru dienu sev sola sākt jaunu un labāku dzīvi. Viņa atmetīs smēķēšanu un no rītiem vingros, ēdīs brokastis un pieliks virtuvē aizkarus… Bet ne jau šodien, jo šodien ir tik daudz ko darīt, un, ja viņa to visu nepaveiks tagad, tad nāve viņu panāks un tas nekad netiks padarīts.
Kristīna atturas no liķiera. Šķiet, ka viņai no alkohola ir tādas pašas bailes kā jaunībā: ēdot pusdienas, viņa iedzēra tikai dažus piesardzīgus malciņus no vīna glāzes. Tagad viņa ar taisnu muguru sēž klubkrēslā ar augsto, ieliekto atzveltni, pārlikusi vienu kāju pār otru, un tur kafijas tasīti abām rokām. Pirksti ir izplesti un stīvi, liekas, ka tasīte līgojas starp viņas pirkstu galiem. Dzerdama viņa pieliec stīvo kaklu pretī tasītei un Jauj lūpām tikai viegli pieskarties tās malai.
"Nūja," saka Margarēta, atbalstīdama galvu pret klubkrēsla spilvenu. "Man šķiet, ka mums jāņem un viņa jānosit."
Kristīna pavīpsnā greizā smaidā.
"Tas nenoliedzami ir kārdinoši. Bet par vēlu…"
Margarēta samirkšķina acis.
"Kāpēc par vēlu?"
Kristīna iedzer malciņu kafijas un liek smaidam izdzist:
"Mums viņu vajadzēja nosist jau pēc visa tā ar tanti Ellenu. Tad mēs būtu tikušas cauri un mūs pat neturētu aizdomās. Bet tagad mēs par viņu esam ziņojušas policijai mazlietiņ par biežu un sniegušas datus izmeklētājam pāris reižu par daudz… Policija zina, ko mēs par viņu domājam. Mums būtu jābrauc tieši uz turieni. Vismaz man."
Margareta nedroši smaida un iesēžas klubkrēslā taisnāk.
"Bet es taču tikai jokoju…"
Kristīnas acis ir skaidras kā stikls, viņa nopietni skatās Margarētā un iedzer vēl malciņu kafijas. To norijusi, viņa atkal smaida. Parasti un laipni.
"Es jau ari," viņa saka. "Es jau arī jokoju… Bet ko mēs iesāksim?"
Margareta aizdedzina cigareti un parausta plecus.
"Es nezinu. Tagad jau nav atlicis daudz nekā ko darīt. Vienīgi paredzēt nākamo gājienu."
"Un kas, pēc tavām domām, tas būs?"
"Nav ne jausmas. Tas jau ir tas trakākais. Var taču būt jebkas. Beigts kaķis priekšnamā uz paklāja. Vai uzstāšanās kādā ziepju programmā televīzijā. Vai Piedod man. Vai arī Tas ir cilvēcīgi. Vai nu kā tās visas programmas tur sauc."
Kristīna ātri izņem kājas no savām greznajām laiviņām un savelk tās zem svārkiem.
"Cik pretīgi!"
"Vai tūta ar kakām uz tava rakstāmgalda pieņemšanas laikā."
"Par vēlu. To jau viņa reiz izdarījusi. Un viņa nemēdz atkārtoties."
Margareta nopūšas un aizver acis, bet neļauj apturēt runas plūdus.
"Vai anonīma vēstule par tevi Vadstenas avīzei… Nekas publicējams, tikai parastā stulbā muldēšana. Vai neliels ugunsgrēks… Tev taču ir signalizācija?"
Kristīna mēmi pamāj. Margarēta iztukšo glāzi vienā rāvienā un ar blīkšķi noliek uz galda. Iestājas klusums. Kristīna ir saritinājusies klubkrēslā. Kājas paslēptas zem svārkiem, rokas viņa sabāž žaketes piedurknēs.
"Tomēr tas nav pats ļaunākais," viņa beidzot saka un skatās uz saviem ceļgaliem.
Margarēta neatbild. Tā ir, viņa domā. Ļaunākais ir tas, ka viņa zina mūsu vājos punktus. Fui, kauns! Fui, kauns! Jo neviens tevi negrib vis!
"Vai var dabūt vēl vienu glāzi liķiera?" viņa jautā, neatverot acis.
Stundu vēlāk viņa vienaldzīgi sēž uz gultas malas Kristīnas viesu istabā. Tā ir šaura un pārblīvēta mēbelēm. Kristīna te savākusi tik daudz, ka telpa gandrīz vai sprāgst pa šuvēm: veca dzelzs gulta, veca kumode, vecs krēsls un vecs rakstāmgalds. Plus vecu tapešu kopija.
Margarēta var dzirdēt, kā Kristīna vannasistabā tīra zobus. Droši vien viņa lieto arī antīku zobubirsti. Roku darbs, apmēram no 1840. gada. Un, domājams, viņa tīra ar Karlsona līmi, lai naktī varētu noturēt muti kārtīgi ciet, neļaujot izsprukt nekādām nejaušībām…
No runāšanas nekas liels neiznāca. Bet ko gan viņa bija gaidījusi? Ka Kristīnai radīsies risinājums tam, ko nevar atrisināt? Vai arī ka viņa piedāvās māsas sadarbību cilvēkam, kuru, pēc visa spriežot, uztvērusi kā apgrūtinošu paziņu. Atbraukt uz šejieni vispār bija idiotiski. Bet rit no rīta viņa dosies projām, cik agri vien iespējams, gaidot mašīnu, viņa varēs dažas stundas pastaigāties pa pilsētu un šoreiz viņa tiešām parādīs, ka ir saņēmusi mācību. Turpmāk nekādu kontaktu. Lai notiek kas notikdams…
"Hallo!" sauc Kristīna no priekšnama. "Margarēta! Vannasistaba brīva…"
Margarēta sagrābsta savu dvieli un neseseru, bet tieši tajā brīdī, kad viņa gatavojas celties kājās, atskan telefona zvans un viņa aprauj šo kustību. Spogulī virs kumodes viņa var redzēt savu seju: acis ir kļuvušas šauras, piere grumbaina.
"Jā," saka Kristīna telefonā. "Jā, bet…"
Uz mirkli iestājas klusums.
"Protams," saka Kristīna. "Bet…"
Viņu pārtrauc, otra persona, kā šķiet, runā nepārtraukti.
"Cik tas ir nopietni?" jautā Kristīna.
Runāšana telefona klausulē kļūst oktāvu augstāka. Pacients, domā Margarēta. Droši vien kāds no viņas pacientiem.
"Jā, jā. Es zinu. Es pati esmu ārste," beidzot saka Kristīna. "Jā. Tad mēs dodamies turp… Jā, jā."
Viņa noliek klausuli bez jebkāda paldies un atvadīšanās frāzēm. Māju pārņem pilnīgs klusums, Margarēta nekustīgi stāv, kā stāvējusi, pie spoguļa viesu istabā, un šķiet, ka arī Kristīna priekšnamā stāv tikpat nekustīgi.
"Margarēta," Kristīna pēc brītiņa saka. Viņas balss skan klusināti. "Margarēta!"
Margarēta dziļi ievelk elpu un iet ārā pa durvīm. Viņa paliek stāvam priekšnama vidū ar dvieli un neseseru padusē.