"Vai tā bija viņa?"
"Nē," atbild Kristīna. "Zvanīja no Mūtalas slimnīcas sieviešu nodaļas."
"Ko viņi gribēja?"
Kristīna nopūšas un izvelk roku caur matiem. Piepeši viņa vairs neizskatās tik atbaidoši klīrīga; viņas naktskrekls ir saburzīts, mati izspūruši un rītakleita stāv vaļā.
"Viņi teica, ka Birgita cietusi no vardarbības. Stipri cietusi. Viņa guļ Mūtalas slimnīcā, un šie domā, ka mums jābrauc uz turieni…"
"Kāpēc?"
"Tāpēc ka viņa ir tuvu nāvei. Šie teica, ka viņa mirst…"
"žūpu vecenei" kāds kliedz kaut kur tālu. "Tu esi pievēmusi gultu, pretīgā, nolādētā mauka."
Pievēmusi? Gultu?
Balss izzūd neskaidrā murmulēšanā. Birgita nezina, kas bija kliedzējs, un nespēj atvērt acis. Nolādēts. Bet liekas, viņa tomēr guļ kaut kur kādā gultā… Gultā ar netīru palagu. Mazi melni graudiņi, trekni un taukaini, pielīp pirkstu galiem, kad viņa velk ar roku pār audumu. Viņa šādus mazus graudiņus ir redzējusi tik daudzās gultās, ka nemaz nav jāatver acis, lai tos pazītu. Tādi rodas vienīgi tad, kad gultas drēbes ir tik netīras, ka netīrumi vairs nespēj iespiesties starp auduma pavedieniem. Bez tam viņa pazīst šo brūni salkano tabakas dvaku, kas sajaukusies ar skābajiem alus vēmekļiem.
Nūja. Viņam bija taisnība. Žūpu vecene ir pievēmusi gultu. Un, protams, apgūlusies pati savos vēmekļos. Tie tagad žūst un viegli savelk vaigu. Tomēr viņa nespēj mainīt stāvokli, viņas ķermenis ir pārāk smags un silts. Viss, ko viņa spēj, ir bezgalīgi lēnām pacelt rokas, dabūt tās kopā un palikt zem vaiga. Ģertrūde reiz sacīja, ka viņa izskatoties kā grāmatzīmes eņģelis, gulēdama tādā pozā. Kā īsts eņģelītis.
Tagad viss atkal ir kluss, viņa var nodoties tam, ko pati vēlas. Domāt par snobienēm.
Domas aizslīd līdz pazīstamai ainavai. Tas ir medību lauks. Viņai zem rokas ir mašīnpistole, un viņa lavās klusi kā plēsoņa no pakalna uz pakalnu. Un tad ložu kārta sasniedz Margarētu. Un vēl viena kārta Kristīņu. Viņa liek lodēm trāpīt ceļgalos, vēderā, krūtīs un kaklā. Ha! No šīs nolāpītās mērkaķienes paliek pāri tikai maltā gaļa…
Birgitai nekad neapnīk vajāt snobus. Lai cik viņa ir trīcoša un paģiraina, lai cik lielā narkotiku ietekmē, lai cik dziļi grimusi žūpībā, šī spēle vienmēr ir viena un tā pati. Tas ir viņas vienīgais noslēpums; viņa nekad nav atradusi vārdus, lai to pastāstītu čomiem vai sociālajām vecenēm. Citādi viņai pēc vārdiem kabatā nav jāmeklē, viņa prot runāt ar kandžas dzērājiem to valodā un ar sociālajām vecenām latīniski. Pie tiesas viņas vārdi pat skan kā no protokola. Bet ko gan viņa varētu pastāstīt par šo lietu? Atbildētāja atzīst, ka astoņtūkstoš sešsimt septiņdesmit trīs gadījumos viņa prasītājas Margarētu Juhansoni un Kristīņu Vulfu domās samalusi gaļā. Nu, un tad? Tie nav nelikumīgi draudi. Viņa taču nekad nav neko tādu teikusi vai darījusi.
Sāpes un nelabums atkal atgriežas, ir tāda sajūta, it kā kāds viņas iekšās stampātu kartupeļu biezputru: uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju. Šķiet, ka zarnas sametas, kuņģī arī sāk dedzināt. Bet šoreiz nenāk īsts vēmiens, no mutes tek kaut kas skābs un ūdeņains. Sasodīts. Viņa vairs neko nevar turēt. Agrāk viņa varēja iedzert divas tabletes un virsū trlsceturtdaļitru šņabja, un nenotika nekas, viņa jutās ļoti labi. Tagad viņa var priecāties, ja var paturēt iekšā vienu vienīgu aliņu.
Ak, jā, aliņš. Ja vien viņa varētu dabūt kādu aliņu.
Roka ir smaga kā akmens, tomēr viņai izdodas to pacelt un atbalstīties pret gultu, viņa vaid, un galva griežas, viņai šķiet, ka sirds kā sūklis brīvi peld viļņojošā ūdeni. Kuņģis sagriežas krampjos, bet viņai tomēr jātiek augšā, lai tas maksā ko maksādams…
Tagad viņa jau sēž, bet acis vēl nav atvērusi, viņa vēl nesaprot, kur augša un kur apakša. Viņa mazliet pakustina kāju pirkstus it kā izmēģinādama, tie saskaras ar aukstu grīdu un kādu drēbes gabalu. Viņa atver acis un paskatās uz leju starp savām ieplestajām kājām. Tur guļ zaļi rakstains vīriešu krekls. Grīda ir pelēka un tieši aiz viņas papēža vienā vietā sadegusi.
Viņa lēni paceļ galvu un paveras apkārt. Viņa neatrodas mājās, viņa ir kaut kur citur. Istaba ir maza. Pa kreisi veselas sienas platumā redzami trīs melni logi. Kāds mēģinājis vienam logam aizkārt priekšā segu, bet tā ir nokritusi zemē un turas tikai vienā stērbelē. Zem radiatora guļ apgāzta galda lampa un spid. Laikam ir nakts. Vai agrs rīts.
Kam gan pieder šis miteklis?
Tas izskatās kā visi citi dzīvokļi, reizē labi pazīstams un anonīms. Mēbeles ir no sociālā dienesta: ļodzīgs galds, vietām apdedzis un ar mitruma riņķiem, gulta tā pati, uz kuras viņa sēž, un uz grīdas divi matrači. Divi koka krēsli viens uz kājām, otrs apgāzts.
Gaiss ir biezs no dūmiem un cilvēku izgarojumiem. Te laikam bijušas pārākās dzīres: pelnutrauks pilns līdz malām ar cigarešu galiem un galds ar pudelēm, skārdenēm un glāzēm. Ļoti uzmanīgi Birgita paliecas uz priekšu, paskalina skārdeni un jūt, ka tā ir līdz pusei pilna. Viņa to kāri satver ar abām rokām un dzer, kartupeļu stampa atsāk uzbrukumu no apakšas, mēģinot izgriezt kuņģi uz āru, bet viņa turas pretī, sēž taisnu muguru, aizvērusi acis, un uzveic nelabumu. Kad pirmie krampji rimušies, viņa sāk atkal dzert novadējušos alu maziem, ātriem malkiem. Tikai tad, kad skārdene iztukšota, viņa atver acis. Kā liekas, lampa uz grīdas spīd gaišāk, visas kontūras kļuvušas asākas. Tagad viņa redz, ka istabā nav viena. Gar sienām guļ četri nē, pieci ķermeņi. Neviens no tiem nav Rogers. Bet attālākajā stūrī sēž gandrīz baltmataina jauna meitene un, acis iepletusi, stīvi raugās uz priekšu, nekā neredzēdama. Viņa izskatās savāda, kā zīmējums pasaku grāmatā. Kakls viņai ļoti tievs, bet galva pilnīgi apaļa. Princese Rožsārtīte, kas izslīdējusi no savas pasakas…
Birgita atbalstās pret gultu un vaidēdama uzsvempjas kājās. Te nu viņa atkal ir, šī vecā sieviete, kas atļaujas vadīt visas viņas domas un kustības. Viņa mazliet pavīpsnā par sevi. Tātad ar viņu atkal kaut kas gadījies, ar viņu, kas vienmēr teikusi, ka mirs jauna un no viņas iznāks skaists līķis.
Pie velna! Tagad viņai jāiet uz ķemertiņu. Ar mīkstiem ceļgaliem un trīcošiem soļiem viņa slāj uz durvīm un nonāk nelielā priekšnamā. Durvis uz tualeti stāv plaši vaļā, tur iekšā deg gaisma un viņas pašas spoguļattēls skatās viņā piemiegtām acīm, pelēkām lūpām un saķepušiem matiem.
Žūpu vecene.
Resna žūpu vecene. Tik neglīta, ka…
Kauns dedzina, bet viņa ir pieradusi un prot to atvairīt. Viņa aizklāj rokām seju un noslīgst uz tualetes poda. Uz brīdi viņa beidz eksistēt.
Viņa pamostas no tā, ka kāds sagrābis viņu aiz matiem un purina; tas ir ciets tvēriens, bet sāpes ir tīras un skaidras, un svelošas. Gandrīz patīkamas.
"Ai," viņa tomēr dveš aizsmakušā balsī, kas tikko atmodusies. "Ko, pie velna, tu dari?"
"Velku tevi nost. Man jāčurā."
Tas ir liels vīrs ar gārdzošu balsi un dubultzodu, viņš stāv tik augstu virs Birgitas. Viņš ir stiprs un mērķtiecīgs. Viņš paceļ Birgitu aiz matiem un izvelk priekšnamā. Viņa ieveļas kādā drēbju kaudzē un tad noripo uz grīdas.
"Ak tu, sūdu vabole!" viņa kliedz.
Viņš neatbild. Plaši izpletis kājas, viņš stāv pie tualetes poda, atbalstījies pret sienu. Varbūt viņš nemaz nedzird Birgitas vārdus: viņam ir puspievērtas acis, skatiens ir mēms kā cilvēkam, kas riņķo pats savā izplatījumā. Birgitu sanikno atziņa, ka šo cilvēku nepazīst. Pavisam noteikti tas ir vecs kandžas dzērājs, un viņa visu laiku bijusi pārliecināta, ka Mūtalā visus tamlīdzīgus tipus pazīst. Bet šo viņa nekad agrāk nav redzējusi…