Tagad viņš tualetē sāk runāt ar sienu, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, viņš murmina kādu gatāku rīmi. Tas ir kluss un monotons penterējums, sākumā Birgita teikto nesadzird, bet tad viņš paaugstina balsi un daži vārdi kļūst skaidrāki.
"…nosist visas pretīgās velna vecenes, sasiet mezglā visas nolādētās maukas, lai viņas nosmok pašas savās smirdošajās šķirbās… Šķiršķiršķirbās, šķiršķiršķiršķirbās…"
Sekundes laikā Birgitai prāts noskaidrojas kā stikls, viņa ir kaut ko līdzīgu dzirdējusi jau agrāk un zina, kas notiek pēc tam. Viņa taustās pa drēbju kaudzi pēc savas virsjakas un uzreiz arī to atrod, pa pusei uzvelk mugurā un rāpo uz durvīm. Tajā pašā brīdī vīrs iznāk priekšnamā un ierauga, ka viņa steidzas, ko māk, un piepalīdz viņai tikt kājās. Ar vienu soli vīrs jau ir pie durvīm un atrauj tās vaļā, no jauna sagrābj viņu aiz matiem un paceļ. Piepeši viņa ar visu svaru karājas savos matos, šķiet, ka āda atdalās no paura un viņa kļūst akla, šķiet, ka viņa redz vienīgi balti zvērojošas sāpes. Bet viss notiek ātri, sekundes laikā viss ir garām. Virs atlaiž vaļā matus un sper viņai pa dibenu ar kailajām kājām. Ne jau tik stipri, bet pietiekami, lai viņa noveltos kāpņu telpā uz grīdas.
"Žūpu mauka," viņš saka gandrīz normālā balsi. "Pazūdi!"
Birgita precīzi zina, cik liela padevība vajadzīga, lai viņš vairāk nesistu. Viņa skatās grīdā un rāpo projām no vīra redzesloka, cik tālu vien iespējams. Ja te būtu kāpnes, tad viņa pa tām noslīdētu tikpat ātri un neredzami kā čūska augstā zālē, bet kāpņu taču te nav… Viņa krīt panikā: te nav kāpņu! Pēc mirkļa viņa ierauga liftu. Viņa dosies uz to, tiklīdz šis aizvērs durvis.
Rītausma ir pelēka, kad pēc dažām minūtēm viņa nonāk pagalmā un ļauj durvīm aizkrist aiz muguras. Naktī mazliet ir snidzis, un vēl arvien ir ļoti auksts; Birgita nodrebinās un savelk jaku ciešāk. Tieši tajā mirklī viņa paskatās uz kājām. Tās ir apautas melnās laiviņās, kuras viņa nekad agrāk nav redzējusi. Platas, melnas laiviņas. Izskatās, it kā viņa būtu nospērusi Mikipeles kurpes.
Lēni viņa paceļ galvu un paskatās apkārt. Pagalms viņai apkārt ir pilnīgi svešs. Viņa stāv pie pelēkas augstceltnes, ko redz pirmo reizi mūžā, un zālājam otrā pusē atrodas divas trīsstāvu mājas, kas ir tikpat nepazīstamas. Tās ir tikko atjaunotas. Kāds ir mēģinājis pelēko betonu izskaistināt, nokrāsojot to bāli rozā. Tas neizskatās gudri. Pieglaimīgi gan.
Birgita noskurinās un sāk iet, viņas gaita ir ļodzīga, brienot uz tievajiem papēžiem pāri zālājam un rotaļlaukumam; viņa visu laiku skatās apkārt un mēģina atrast kādu norādi, kas pavēstītu, kur viņa atrodas. Bet te nav nekādu pavedienu. Tikai mājas. Lielas mājas un mazas mājas, pelēkas mājas un rozā mājas. Un starp tām daži no ziemas noguruši krūmi un pustukšas autostāvvietas, netīras sniega kupenas un vienaldzīgi grafīti.
Kur viņa atrodas?
Viņa apstājas stāvvietas vidū un lēni griežas apkārt. Viss te ir svešs, viņa nepazīst neko. Auksts ari ir, vaigi svilst, un viņa vairs nejūt kāju pirkstus. Tas nemaz nav dīvaini. Viņai taču kājas ir pilnīgi slapjas! Pēkšņi viņa redz sevi ar amputētām kājām sēdam braucamkrēslā; tāda aina gan vilina, gan uzdzen šausmas. Viņa redz palātas durvis stāvam snobienes, kas apzinās savu vainu. Tām ir rupjas virsdrēbes, bet pašai Birgitai mugurā bāli zils slimnīcas halāts, kura kakla izgriezumā redzama naktskrekla skaisti baltā apkakle. Viņas mati ir tikko izmazgāti un tikpat gaiši un smaržīgi kā jaunibā. Sākumā viņa nemaz šis snobienes neievēro, tām jāstāv atvērtajās durvis diezgan ilgi, cīnoties ar raudām, tad pamazām viņa lēni paceļ galvu un skatās lielām, melnām acīm…
Fui. Viņa nokrata šo sapņu ainu un vēlreiz apgriežas. Cik muļķīgi. Te viņa stāv nepazīstamā pasaulē, viņai kājās cita cilvēka kurpes, un tagad viņa lēni salst nost… Ja vismaz dabūtu iedzert alu. Viņai jātiek mājās. Viņas miteklis ir pilns ar dažādām slēptuvēm, un kādā no tām vēl jābūt pudelei alus.
Kaut kur tālumā viņa dzird motora skaņu, cauri rītausmai brauc mašīna. Viņa saliek rokas krusteniski sev apkārt un sāk soļot skaņas virzienā, tas ir veselu mūžību ilgs gājiens starp neglīti nosmiņķētiem betona graustiem, zālājiem un rotaļu laukumiem, bet tagad viņa šķiet mērķtiecīgāka, pati sevi apkampusi, lai uzturētu siltumu, viņa iet ātriem soļiem. Kad viņa nonāks uz ielas, tad jau nu sapratīs, kur atrodas. Mūtalā viņa taču dzīvojusi visu mūžu, un nav tādas ielas, ko viņa nepazītu, lai cik iereibuši būtu… Un, kad sapratīs, kur atrodas, viņa dosies mājup un iedzers kādu aliņu. Un gulēs. Pa īstam. Pati savā gultā. Uz brīdi šī doma kļūst tik dzīva, ka viņa aizver acis un iedama gandrīz aizmieg…
Sasodīts! Viņa nekādi netiek vaļā no šīm nolāpītajām īsfilmām, kuras nepārtraukti griežas viņas smadzenēs. Tās ir bīstamas, tās ir maģiskas un apburtas un izposta īstenību. Nekad nekas nepiepildās, kā cerēts, tādēļ visas karstākās vēlēšanās jāieliek melnā maisiņā smadzeņu vistālākajā stūrītī un nekad nav jāļaujas vilinājumam to atvērt. To viņa iemācījās jau kā bērns. Tūkstošiem reižu viņa iztēlojās sevi pārceļamies no vecenes Ellenas pie Ģertrūdes. Un kas notika? Ģertrūde nomira. Un vēlāk, kļūstot vecākai, viņa tik intensīvi fantazēja par ģimenes laimi ar Dogenu, ka tagad labāk atceras šo sapni nekā to, kas notika patiesībā. Viņiem būtu bijis vajadzīgs moderns trīsistabu dzīvoklis ar virtuvi, pie kuras aizkariem greznotos volāni. Bet kas no tā iznāca? Malkas krāsns, auksts ūdens un ateja pagalmā, kamēr Dogens aizlaidās un viņai tika atņemts bērns.
Tātad viņai jākļūst modrākai, nedrīkst iztēloties sevi savā dzīvoklī, citādi viņa nekad tur nenokļūs. Ja viņa domās par miegu, tad nekad vairs nedabūs gulēt. Domā, ko tu dari, vienmēr sacīja vecene Ellena. Un tas patiesībā bija prātīgi. Vienīgais prātīgais teikums, ko šī odze izdabūja no sevis visu šo gadu laikā…
Viņa tuvojas kādai ielai. Viņai saraujas kuņģis, ieraugot, ka arī to viņa nepazīst. Tā ir plata, daudz platāka nekā jebkura Mūtalas iela, ar vairākām braucamjoslām un drošības saliņām vidū. Otrā pusē sākas jauns dzīvojamais rajons: augstas, pelēkas mājas ar melniem logiem. Viņa tās nekad agrāk nav redzējusi.
Ko, pie velna, tas nozīmē? Kur viņa atrodas?
Birgita aizver acis un dziļi ievelk elpu, tad acis atkal atver un mēģina domāt, ko dara. Birgita Fredriksone stāv kaut kur zālājā, kājās viņai kādas citas sievietes kurpes, kas ir aukstas un slapjas, un mugurā pašas virsjaka. Viņa nezina, kur atrodas un kā te nokļuvusi, toties aptver, ka, aizraujot jakas rāvējslēdzi, viņai saltu mazāk. No otras puses, tas ir neizpildāms projekts: viņas pirksti jau ir tik stīvi no aukstuma, ka tas neizdosies.
Viņai tieši pretī atrodas ietve ar sasaluša sniega laukumiem uz melnā asfalta. Viņai jāsper pāris soļu pāri sniega kupenai, lai tiktu uz ietves. Sasalušais sniegs nočaukst un iebrūk zem viņas, daži mazi ledus gabaliņi iekļūst melnajās laiviņās. Bet viņa to ir paveikusi. Tagad viņa atrodas uz ietves. Un dažus metrus tālāk stāv kāda sieviete un skatās viņā. Birgita izlaiž roku caur matiem un mēģina izskatīties kā parasta Svensona kundze pa ceļam uz darbu. Viņa sabāž rokas jakas kabatās, lai nevicinātos kā kandžas dzērāji, un maziem, atturīgiem soļiem dodas pie sievietes. Tagad viņa redz. Te ir autobusa pietura.
"Atvaino," viņa saka un tajā pašā mirklī dzird, kā skan viņas balss. Viņa nokremšļojas un ātri mēģina sev iestāstīt, ka pat parastas Svensona kundzes balss aukstā rītā var būt mazliet gārdzoša. Tomēr drošības labad viņa savu balsi padara nedaudz gaišāku.