"Atvaino, bet es esmu apmaldījusies… Vai vari man pateikt, kur es atrodos?"
Sieviete ir ārzemniece, viņai ir melni, īsi apgriezti mati un plāns mētelis, kas uz dibena ir apspīlēts. Viņa blenž uz Birgitu plaši ieplestām brūnām acīm, un viņas mazais žests var nozīmēt daudz ko. Varbūt: Nesitiet man, jūs, lielā, resnā sieva! Vai ari: Es nerunāju zviedriski, lieciet mani mierā. Vai ari: Es te neesmu un tu jau arī ne.
"Klausies," saka Birgita un mēģina smaidīt, bet tajā pašā mirkli atceras, ka viņas mute ir kastas zīme. Neviena parasta Svensona kundze nestaigā apkārt ar melniem caurumiem mutē no izsistiem zobiem. Katru reizi smaidot viņa parāda, kas patiesībā ir: kandžas dzērāja, kas vecumdienās izskolojusies par žūpu veceni… Viņa aizver žokļus, ka noklab vien, un ļauj smaidam izdzist.
Tajā mirkli nāk autobuss. Tas izskatās savāds, un paiet dažas sekundes, pirms Birgita apjēdz, kas par lietu. Priekšpusē ir uzraksts, kas rāda, uz kurieni autobuss iet.
Vrinnevi? Tad taču te ir Norčēpinga…
Un Birgita pēkšņi saprot, kur atrodas.
Autobusa šoferis ir nepielūdzams, viņš liek motoram nepacietīgi rūkt tukšgaitā, kamēr stūrgalvīgi atkārto vienu un to pašu. Tas, kurš nevar samaksāt par biļeti, nedrīkst arī braukt. Nekādi izņēmumi netiek pieļauti.
Birgita cieši pieķeras pie durvju stangas un lūdzas:
"Nu, esi tik labiņš, velns par stenderi! Ārā taču tik auksts… es pēc tam atsūtīšu naudu, es zvēru! Iedod man adresi, un es nosūtīšu naudu tavai nolāpītajai autobusu firmai, tiklīdz nokļūšu mājās… Nu, lūdzu!"
Autobusa šoferis skatās taisni uz priekšu un neatbild.
"Nu, lūdzu," atkal diedelē Birgita. "Pie velna… Nu, esi tik labiņš!"
"Kāp nost no pakāpiena," saka šoferis, vēl arvien skatīdamies taisni uz priekšu. "Autobusam tūlīt jāatiet, un man jāver ciet durvis."
Durvis mazliet iešņācās, bet nekas nenotiek. Un Birgita nedomā tik viegli padoties.
"Nu esi tik labiņš, ko… Kāds nelietis nospēris man maku, bet vispār man ir nauda, un es apsolu to atsūtīt, tiklīdz tikšu mājās. Tagad man jātiek uz policiju un jāpiesaka… Klausies! Nu, pie velna!"
"Kāp nost! Es veru ciet durvis!"
Autobusa šoferis liek durvīm draudīgi sakustēties, bet neuzdrošinās šo kustību pabeigt. Birgita uzraušas uz nākamā pakāpiena.
"Klausies! Es pat neapsēdīšos, es tikai stāvēšu ejā un turēšos pie stangas… Un naudu es atsūtīšu! Es zvēru!"
"Ārā!" iesaucas autobusa šoferis. Viņa lūpas ir cieši sakniebtas un mugura iztaisnota. Birgita pasper vēl vienu soli tālāk autobusā. Tagad viņa stāv pavisam tuvu šoferim.
"Nu, paklausies," viņa saka un mēģina smaidīt ar ciešu muti. "Vai tad tev tik grūti vienreiz izpalīdzēt meitenei."
Meitenei! Kāds atkārto šo vārdu un iesprauslājas aiz viņas muguras. Viņa apgriežas. Pašā priekšā sēž divas pusaudzes. Viena iebāzusi mutē kabatlakatu, lai aizturētu smieklus, otra tur mutei priekšā abas rokas. Neviena no viņām neuzdrošinās pacelt acis. Birgita veltī viņām ātru, vērtējošu skatienu un pagriež muguru. Sprauslājošas pusaudzes ir vissliktākais, ko viņa var iedomāties, tādas vairāk nekā jebkurš cits atgādina, par ko Birgita pati kļuvusi. Reiz tā bija viņa, kas varēja sprauslāt par visu pasauli. Bet pašreiz viņai nav laika nožēlai.
"Ārā!" vēlreiz iesaucas šoferis.
"Bet klausies," saka Birgita. "Šķiet, ka man kabatās tomēr būs sīknauda. To tas nelietis nenospēra… Sāc vien braukt, redzēsi, ka es kaut ko sagrābstīšu… Brauc, brauc, es visu nokārtošu! Re, te jau ir viena krona. Un piecdesmit ēres… Cik daudz tev vajag?"
Bet autobusa šoferis tikai izslēdz motoru un pieceļas. Tas Birgitu nebaida, viņš ir tikpat vārgs un tievs kā Rogers. Tipisks memmesdēliņš, kurš uzskata sevi par svarīgu tikai tāpēc, ka viņam ir noteikšana par veselu autobusu.
"Brauc ar nākamo autobusu," viņš saka. "Ārā!"
Birgita gramstās tālāk pa kabatām:
"Brauc vien, brauc!"
"Vai tu slikti dzirdi? Ārā, es teicu!"
Pusaudzes aiz muguras nemitas ķiķināt. Aiz viņām piepeši ierunājas kāds vīrietis klusinātā, bet skaidrā balsī:
"Tad met viņu ārā. Autobuss kavējas."
"Tieši tā," saka kāds cits. "Mums, kam jābrauc uz darbu, nav laika gaidīt diezin cik ilgi."
"Turiet muti," saka Birgita. "Turiet muti un nejaucieties citu darīšanās."
Šajā mirklī viņa iebāž roku džinsu aizmugures kabatā un satausta kaut ko dīvainu. Vai tā būtu banknote? Jā, protams! Kad viņa pietempusies, viņa mēdz naudu ielikt tieši tur. Uz sekundi viņa aizmirst, ka jāpiesargās no sapņiem; acu priekšā ātri nozib skats, pilns triumfa, kad viņa nomet simtnieku šim knauķa šoferim priekšā. Ar šo īso ainu pietiek. Paskatījusies, ko tur rokā, viņa saprot, ka tas atkal noticis. Sapnis ir iznīcinājis īstenību. Tas nav nekāds simtnieks. Tā ir vēstule. Visai dīvaina maza vēstule.
"Nolādētais gestapo!" viņa kliedz, notuntuļojusi lejā uz ietves. Uz mirkli viņa zaudē līdzsvaru, bet nenokrīt un apgriežas, lai atkal mēģinātu iekļūt autobusā. Bet šoferis ir ātrāks. Durvis aizveras ar nicinošu čīkstoņu, un nav nekā, pie kā pieķerties. Autobuss sāk braukt, un aiz siltajiem, apgaismotajiem logiem pasažieri vēro viņas bezspēcīgo plātīšanos ar rokām.
"Nolādētais gestapo!" viņa iekliedzas vēlreiz un mēģina iespert pakaļējam ritenim. "Nolādētais Hitlera cūka! Es tevi apsūdzēšu par vardarbību…"
Bet, pirms viņa beidz klaigāt, autobuss ir jau tālu, un viss, ko viņa redz, ir tikai sarkanās aizmugures ugunis, kas lēni pazūd rītausmā.
Tikai nogājusi labu gabalu, viņa ievēro, ka vēl arvien tur rokā dīvaino vēstuli. Ta pieskaras vaigam, kad viņa ar roku noslauka degunu. Acis asaro, un deguns tek, bet viņa pati nezina, vai tas no aukstuma vai ari tādēļ, ka viņa tiešām raud.
Viņa apstājas zem laternas un apskata vēstuli tuvāk. Tai ir veca aploksne, kas reiz jau lietota. Kāds pārsvītrojis veco adresi un pierakstījis blakus viņējo. Birgitai Fredriksones jaunkundzei. Jaunkundzei! Kas tas par nolādētu tipu, kas viņu dēvē par jaunkundzi?
Pirksti ir tik stīvi, ka viņai jāsaplēš visa aploksne, lai dabūtu laukā vēstuli. Viņa iedegas neprātīgā cerībā, ieraugot, ka vēstule ir maza un dzeltena. Tā ir recepte! Kāds viņai atsūtījis recepti: varbūt sobrilu vai ak Dievs, jā! rohipnolu. Rokas grābstās un trīc, un beidzot viņai jāņem palīgā mute, lai varētu izvilkt dzelteno lapiņu.
Tā tiešām ir recepšu veidlapa. Tur ir pat viņas māsas zīmogs: Kristīna Vulfa, sertificēta ārste. Bet labi pazīstamais teksts uz lapiņas rakstīts ar sarkanu flomāsteru un lieliem, neveikliem burtiem:
Ak, ja Birgitas drānās es ieģērbties spētu, Ar ādu savu šķirbu tad izoderētu, No valsts uz valsti man ceļš tiktu dots, Lai tur drātētos par neko.
Un pašā apakšā ar mazākiem burtiem:
Un viņa darīja to!
Viņa darīja to!
Viņa darīja to!
Zvēra nags ieplēš viņai kuņģi. Sāpes viņu pārsteidz. Viņa noliecas uz priekšu un sakrusto rokas pār diafragmu.
Pēc tam viņa īsti nevar atcerēties, uz kurieni iet. Veselu mūžību viņa ir gājusi pa vienu un to pašu ielu, un pelēkais sešdesmito gadu betons ir pazudis viņai aiz muguras, tagad labajā pusē stiepjas īres nami ar dzeltenu piecdesmito gadu apmetumu un pa kreisi mietpilsoniskas villas. Dažos īres namu logos spīd gaisma, bet villas vēl arvien ir tumšas.
Birgita meklē vecenes Ellenas māju, viņa vairs nezina, kurā laikā dzīvo, viņa zina tikai to, ka vēstule ar pretīgo veco rimi ir iebāzta zem krūštura. Viņa jūt, kā saņurcītais papīrs berž ādu, kā tas skrambā un knaiba, un baro viņas dusmas.