Pretīgās maitas! Ellena un snobienes! Tagad viņas tās visas nositis pa īstam, vienreiz jābeidz fantazēt, viņa pietiekami ilgi cietusi. Meli un ķengas. Ziņojumi policijai un ļaunprātīga liecināšana. Pat tad, kad viņa jau bija uz pareizā ceļa, kad viņa bija saņēmusies un gatavojās pārveidot savu dzīvi, pat tad tās vajāja viņu ar savām apsūdzībām un ziņojumiem. Vienmēr tās ir viņu gremdējušas, nekad nav palīdzējušas. Un tas viss vienīgi tāpēc, ka abas ir tik ellīgi skaudīgas. Tikpat skaudīgas šodien, cik tobrīd, kad pirmo reizi ieraudzīja Birgitu. Jo viņai bija Ģertrūde, īsta māte, kas viņu mīlēja. Kristīnai bija tikai viņas pustrakā Astrīda, tāda māte, kura patiesībā bija mēģinājusi pielaist uguni pašas bērnam! Un Margarētai vispār nebija nekādas mātes. Viņa tika atrasta veļas mazgātavā. Kas tad tā par māti, kas atstāj savu tikko piedzimušo bērnu veļas mazgātavā? Tām abām bija nevis mātes, bet īstas velna mātītes. Bet Birgitai pašai bija Ģertrūde! Un to nevarēja ciest ne snobienes, ne vecene Ellena. Jo vecene Ellena gribēja būt vienīgā, vislielākā un vislabākā. Zviedru meistariene mātišķlbā! Nu paldies. It kā nebūtu zināms, kā bija patiesībā…
Birgita nosēcas un nostreipuļo no ietves, tā ir slidena un apledojusi, bet uz ielas sniega putrā automašīnas izarušas melnas asfalta sliedes, kur ir tik sauss, ka var noturēties kājās pat ar Mikipeles slidlgajām ādas zolēm. Viņa pasper uz priekšu sasalušu ledus un grants kukurzni. Tas ir liels un ciets, pat lielāks un cietāks par Dogena dūrēm, nevienam vīrietim viņa nekad lielākas dūres nebija redzējusi. Jā gan, Dogens. Viņš bija otrs iemesls šo sieviešu ellišķīgajai skaudībai. Viņa nekad neaizmirsīs Margarētas ģīmi tajā vakarā. Viņas seju, kas vidēja aiz mašīnas loga burtiski zaļganbāla aiz skaudības. Dogens bija izvēlējies viņu, Birgitu! Ikviena meiča Mūtalā, kas kaut ko bija vērta tātad ne jau Kristlna un citas pelējuma sēnes -, stāvēja turpat, un katra no viņām būtu vēlējusies būt Birgitas vietā. Tieši tā. Bet ne ar vienu citu tas nenotika. Tas notika ar viņu, Birgitu.
Viņa apstājas brauktuves vidū un ļauj tam visam notikt vēlreiz. Viņa ir Varamūbadenā, ir sešdesmitie gadi un bāli zilgana jūnija krēsla. Viņa un Margarēta sēž ar Mazo Larsu un Loju mašīnā, klausīdamies Klifa Ričarda pēdējo plati pārnēsājamā atskaņotājā, kad Dogens slaidi ielaiž stāvvietā ar savu kraisleru. Tas ir sarkans, ar milzīgām astes spurām un īstām gaismas ērģelēm aizmugurē. Minūti viņš paliek sēžam pie stūres un ļauj sevi aplūkot, kamēr motors murkšķina tukšgaitā. Varbūt viņš zina, ka ir skaists, varbūt viņš zina, ka melnie, gludie mati mirdz un neilona krekls zem ādas jakas ir tikpat žilbinoši balts kā viņa piere.
Tomēr ne jau viņa skaistums ir tas, kas vilina visvairāk. Tā ir apjausma par viņa bīstamību mašīnu zagšanu, dažiem gadiem pāraudzināšanas skolā, vasaru ceļojošā tivoli -, kas izplatās kā spēcīgs parfīms pār stāvvietu un liek meitenēm nolaist plakstus un aplaizīt lūpas.
"Dogens," saka Mazais Larss ar asu vibrāciju balsī un pieliecas, lai pagrieztu startera atslēgu sava tēta jaunajai Anglia. Mazais Larss līdzinās sava tēta mašīnai. Viņam ir asi stūri negaidītās vietās.
"Nē," saka Birgita. "Nestartē…"
Mazais Larss ir iemācījies paklausīt. Deviņpadsmit gadus viņš ir klausījis tēvu, astoņus gadus viņš bez tam klausījis skolotāju, un pēdējos četrus gadus viņš klausījis amatnieku meistaru Luksorā. Tagad viņš klausa Birgitu, pirmo un pēdējo reizi.
Dogens izslīd no sava auto, aizcērt durvis un skatās apkārt. Stāvvietā ir kluss, dzirdama vienīgi Klifa Ričarda balss. Visi skatieni pievērsti Dogenam, meiteņu sapņi plivinās kā tauriņi viņam pretī, zēnu bezspēcība kļūst par pēkšņu klusumu.
Birgita zina, ka Dogens ir ceļā pie viņas jau pirms tam, kad vispār sācis iet Mazā Larsa Anglias virzienā, taisnā ceļā pie viņas. Mazais Larss arī to zina. Sīkas sviedru pērlītes izspiežas viņam uz pieres, bet viņš nesaka neko, tikai noliecas, paņem no Birgitas ceļiem atskaņotāju un noliek savā klēpī. Tajā pašā mirklī Dogens atrauj mašīnas durvis un sagrābj Birgitas rokas locītavu.
"Tagad tu esi mana meiča," viņš saka. Neko vairāk. Tikai to.
Kā filmā, viņa domā. Tieši kā filmā… Un viņai šķiet, ka dzird kora mūziku un stigas, kad Dogens velk viņu ārā no mašīnas; kora mūziku un stīgas, kas pāraug gavilējošā crescendo, kad viņš pārliec Birgitu pār motora pārsegu un sniedz viņai pirmo skūpstu. Ar acu kaktiņu viņa redz, ka Mazais Larss mašīnā aizver acis, aiz viņa vīd Margarētas zaļganbālā seja. Viņas acis ir samiegtas, un viņa atsedz zobus. Viņa izskatās pēc zvēra, domā Birgita un aizver acis. Dogena mēle garšo pēc rūgta alus, ir pirmā reize, kad viņa izjūt tās smaržu un garšu. Visi citi ir garšojuši tikai pēc Toy un John Silver.
Viņš Birgitu nekad netur pie rokas, to viņš nav darījis itin nekad, tā vietā Dogens viņu satver aiz rokas locītavas kā cietuma uzraugs, un viņa sajūsmināti tipina līdzi uz sarkanā kraislera pusi. Kamēr viņa ierīkojas sēdeklī, Dogens ieslēdz motoru un piespiež kādu pogu. Jumts atveras un aizslīd. Tas ir kabriolets 1 Birgitu piepilda gaviles. Viņa sēž kabrioletā ar foršāko čali visā Mūtalā. Viss, ko viņa šajā pilsētā izcietusi, pēkšņi kļuvis izturams. Tam visam ir bijusi kāda dziļāka jēga. Un šī jēga ir tieši šis mirklis…
Viņam jābrauc pāri visai stāvvietai, lai apgrieztos. Birgitai tas ir īsts triumfa brauciens. Viņa ir izredzētā. Patiešām izredzētā. Varamūbadenas karaliene ļauj, lai neizvēlētās viņu vēro. Bet tajā pašā mirklī, kad auto izgriežas no stāvvietas, viņa izdzird spalgu zēna balsi aurojam aiz muguras:
"Ak, ja Birgitas drānās es ieģērbties spētu…"
Šos nievājošos smieklus viņa atcerēsies vienmēr, ja arī nekad nebūs īsti pārliecināta, ka tiešām tos dzirdējusi.
Bet viņa ir pārliecināta par Dogena ašo skatienu sānis. Un par viņa jautājumu:
"Kas, pie visiem velniem, tas bija?"
"Ak!" viņa atbild. "Nekas…"
Ko tad viņa varēja teikt? Ka šie izkliedza rimi, kas viņu vajājusi kopš trīspadsmit gadu vecuma? Ka šī rīme tikusi rakstīta uz tualešu sienām un skrāpēta telefonbūdiņās? Ka tā izkliegta skolas pagalmā un dungota viņai aiz muguras, kad viņa sāka strādāt Luksorā? To taču viņa nevar stāstīt, tad viss uzreiz būtu cauri. Un ar laiku viņš jau tā kā tā visu uzzinās…
"Jauka mašīna," viņa saka, ar roku noglāstīdama auduma sēdekli.
Un tad viņš tiešām Birgitai uzsmaida.
Viņai aiz muguras nokaucas bremzes, rūc motors. Birgita pa pusei pagriežas un noraidoši pamāj ar roku: nomierinies. Bet šoferis vēlreiz uzspiež gāzes pedālim un liek motoram skaļi rūkt. Birgita nolemj šoferi ignorēt, viņa pagriež muguru un ar nolūku lēni soļo pa melno asfalta joslu ielas vidū, spārdīdama ledus kukurzni sev pa priekšu. Viņa neko nedzird. Viņš var spiest tukšgaitā savu gāzes pedāli, cik vien grib, viņa nemaz nedomā klausīties.
Ielas otrā pusē atrodas balta villa. Vecenes Ellenas māja arī bija balta. Varbūt tā ir tieši tā māja, lai gan īsti neizskatās pēc tās. Ellena varbūt to pārveidojusi, iestādījusi jaunus krūmus un iebūvējusi citur logus, lai maldinātu Birgitu. Tas jau nu izskatītos pēc viņas. Kāds virtuvē ieslēdz gaismu, un Birgita redz iekšā kustamies kādu ēnu. Tā droši vien ir viņa. Viņa klunkurē starp galdu un plīti, kā jau parasts, un viņas noļukušās vecās krūtis kūļājas zem rītasvārkiem. Krūtis kā lieli, adīti dūraiņi. Pē, pie velna, cik tā vecene pretīga!