Varbūt viņa būtu tenterējusi tālāk pāri ielai baltās mājas virzienā, ja mašīnas šoferis, braukdams cieši aiz viņas, nebūtu uzlicis roku uz signāla un taurējis. Tomēr viņš to dara, dod trīs aicinošus signālus. Birgita apstājas pussolī kā zemē iemieta un sasalst ledū.
"Turi muti!" viņa kliedz, it kā auto būtu dzīva būtne un varētu viņu dzirdēt. Bet viņa stāv ar muguru pret mašīnu, un kliedziens aizplūst nepareizā virzienā.
"Turi muti! Liec mani mierā!"
Tomēr mašīna aiz viņas sāk atkal taurēt. Un tad Birgita apgriežas. Viņa saļogās, bet tūlīt atgūst līdzsvaru un redz, ka aiz viņas jau rindā ir trīs mašīnas, kas glūn ar baltiem starmešiem. Pirmā mašīna arvien vēl atrodas kustībā: tā lēni brauc viņai tuvāk, draudīgi rūkdama, bet šoferis novirpina logu un izliecas laukā.
"Ko tu dari!" viņš sauc. "Vācies augšā uz trotuāra, cilvēk!"
Ar vienu vienīgu skatienu Birgita novērtē, kas viņš par tipu. Spoža mašīna un tikko apgriezti mati. Brilles, spalga balss, balts krekls un kaklasaite. Protams, snobs.
Birgita ienīst snobus. Tāpēc viņa nedomādama pieliecas, tāpēc viņa pagrābj lielo, apledojušo kukurzni, paceļ to virs galvas un ar vienu vienīgu strauju kustību laiž šim sejā. Viņš iekliedzas, un motors noslāpst; šķiet, ka viņa roka pielipusi signālam.
Tad rīta klusums saplīst daudzās skaņās. Kāds iekliedzas, pirmā mašīna taurē, abas pārējās bremzē, un to durvis atveras, divi vīrieši izlec ārā, aiz sevis aizcirzdami durvis, kāds suns rej, un vēl pēc sekundes sirms vecis atrauj baltās mājas ārdurvis. Viņš lēni meimuro lejup pa kāpnēm, turēdamies ar abām rokām pie margām, un, kā liekas, nemaz nemana, ka viņam basas kājas. Birgita ir sastingusi un apklususi, viņa nekustīgi stāv ielas vidū un uzmanīgi seko katrai kustībai sev apkārt. Bet, kad basais vecis sper kailo kāju uz dārza celiņa, viņa atžilbst un sāk kāpties atpakaļ. Tad viņa pagriežas un metas skriet. Viņa jau ir ārpus redzesloka, iekams vecis paspēj nokļūt uz ietves. Bet viņš ir Birgitu redzējis. Viņš un arī tie citi. Ja viņiem vispār ir acis pierē, tad viņi bēgli ir redzējuši.
Nekur nav nevienas paslēptuves. Villu dārzi ir pārāk mazi, un visi krūmi stāv izslējušies kaili un melni. Pagalms aiz īres namiem ielas otrā pusē ir liels un tuksnesīgs, tur nav pat velosipēdu novietnes, kur patverties. Birgita dzird savus soļus, sēcošo elpu un arī sirēnas kaut kur tālāk aiz muguras. Vai tad jau? Vai tiešām iespējams, ka kruķi jau klāt?
Bezspēcīgi viņa rausta pāris aizslēgtu durvju, uz mazajām kārbiņām nospiež uz labu laimi vienu ciparu kombināciju pēc otras, bet nekas nenotiek, vienīgi iemirkšķinās maza, sarkana spuldzīte. Sirēnas tuvojas, viņai jāskrien, viņai jāpazūd…
Viņi atrod Birgitu pie kāda pagraba, viņa ir nobraukusi lejā pa slidenajām, ledus klātajām kāpnēm, saskrambājusi rokas un izmežģījusi kāju. Vairākas minūtes viņa bezspēcībā raustījusi un spārdījusi šīs pagraba durvis, beidzot novilkusi vienu Mikipeles kurpi, mēģinādama ar papēdi sadauzīt durvju stikla rūti. Tas neizdevās, neradās pat mazākā plaisiņa. Pamatīgs ledusstikls.
Dzirdēdama sirēnas kaucam uz ielas un tad apklustam, viņa paļāvās liktenim, smagi apsēdās uz aukstā cementa un pārvilka jaku pāri galvai. Tā viņa sēdēja, kad jauns sārtvaidzis policists pārliecās pār margām divus metrus augstāk.
"Te viņa ir," policists sauca. "Es viņu atradu…"
Viņa Norčēpingas dialektam ir strupi patskaņi, un viņa vilkusuns triumfā rej.
SODA EKSPEDĪCIJAS
Es esmu benandante, jo četras reizes gadā, tas nozīmē četros gadalaikos es nakti dodos ceļā kopā ar citiem, lai neredzams cīnītos ar gara spēku, kamēr ķermenis paliek uz vietas…
Ūtrupes izpildītājs Batista Moduko pirms inkvizīcijas Cividalē 1580. gada 27. jūnijā
nu tā. labi.
Beidzot esmu sakustinājusi savas māsas. Tagad man viņas ir tur, kur vēlos.
Kristīna, pelēka aiz noguruma, sēž mašīnā pie Mūtalas Sieviešu palīdzības dienesta, un Margarēta pašlaik nāk ārā pa durvīm. Viņa tās rūpīgi aizver un vēl parausta, lai būtu pilnīgi droša, ka tās noslēgtas kāpņu telpa ir pilna ar brīdinājumiem par tēviņiem ar pārāk augstu adrenalīna līmeni -, tad apstājas, lai aizdedzinātu vēl vienu no savām mūžīgajām cigaretēm. Kristīna atver auto durvis un ar žestu rāda, ka ir gatava ciest dūmus, lai tikai dabūtu zināt, kas Margarētai stāstīts.
"Viņas nav zvanījušas," saka Margarēta, purinādama galvu, un ierīkojas sēdeklī. "Tur bija tikai trīs meičas, viena brīvprātīgā un divas, kas meklē patvērumu. Neviena no viņām nav zvanījusi, viņas gatavas apzvērēt."
"Un vai tu viņām tici?"
"Pilnīgi. Tā brīvprātīgā pat paveda mani malā un pastāstīja, ka Birgitai te nav atļauts ienākt. Viņa šeit pāris reižu sadauzījusi mantas…"
"Ak Dievs," neskanīgi novaidas Kristīna un iedarbina mašīnu. "Viņa beidzot panākusi to, ka viņu vairs nelaiž iekšā arī Sieviešu palīdzības dienestā…. Veikli gan, tur nav ko teikt."
"Un ko nu?" jautā Margarēta.
"Ēdīsim brokastis," saka Kristiria. "Man pēc pāris stundām jābūt darbā."
Birgita lamājas. Un kā viņa lamājas! Neviens eņģelis visā debesu velvē netiek atstāts nenomelnots, neviens pats no visiem elles velniem nepaliek nepiesaukts. Tagad arī krāsas ir viņu pametušas: mati nokarājas netīri pelēkās šķipsnās, āda ir bāla, ar lielām porām, lūpas tikai mazlietiņ tumšākas.
Jā. Tā nu tas ir. Ar sievieti, kas reiz bija Merilinas Monro pienbaltā līdziniece.
Jaunais policists turpretī ir skaists. Kā no afišas: blonds, zilacains un milzīgs, ar pasteļkrāsas firziķu sejas ādu, kas klāj dzelzs muskuļus un tērauda skeletu. Tādu jaunu vīriešu agrāk nebija, tie ir postmoderni un pieder gadsimta beigām. Viņus pazīst galvenokārt pēc žokļiem; viņiem ir labi attīstīta kakla muskulatūra un ļoti plats zods. Patiesībā tas ir dīvaini. Šajos laikos jauniem vīriešiem taču nevajag ne milzīgus žokļus, ne dzelzs muskuļus. Būtu bijis loģiskāk, ja viņi būtu kļuvuši bālāki un tievāki, sarāvušies par trausliem maijpuķīšu stādiņiem, nevis izauguši par vareniem ozoliem.
Birgitai jau arī ir labi attīstīta žokļu muskulatūra, bet pavisam citu iemeslu dēļ nekā jaunajam policistam. Vairāk nekā divdesmit gadus viņas dzerokļi bija malušies viens pret otru, amfetamīna ietekmē griežot zobus. Bet tagad viņas galvā ir kluss. Viņai mutē vairs nav daudz zobu, ar ko košļāt, turklāt viņa pārgājusi uz citām ķimikālijām. Viņa izliekas, it kā tā būtu bijusi izvēle, ka viņa apzināti atteikusies no amfetamīna, jo redzējusi daudzu savu līdzinieku nāvi. Tomēr patiesībā ne jau Birgita atmeta amfetamīnu, bet amfetamīns atmeta viņu. Tas vairs neiedarbojās un lika viņai meklēt mierinājumu alkoholā. Tieši tādēļ afišu vīrieša jūtīgās nāsis vibrē, kad viņš dodas lejup pa cementa kāpnēm. Birgita taču ož. Un ne jau pēc rozēm vai jasmīniem. Viņa vēl arvien sēž sarāvusies, uzvilkusi jaku pāri galvai un atsakās kustēties, lai gan policists reizi pa reizei liek viņai slieties kājās. Tikai tad, kad viņš sagrābj Birgitas roku un velk viņu pa kāpnēm augšup, viņa atžirgst un sāk lamāties. Viņa uzspļauj policistam uz rokas un bļauj, ka viņš uzbrūkot nevainīgai sievietei, un notēmē spērienu viņa sunim. Suns atņirdz zobus un ir gatavs kost, bet vīrietis no afišas ar krekšķi to attur. Te ir runa par viņa cieņu. Neviens nedrīkst sacīt, ka viņam bija vajadzīga suņa palīdzība, lai saņemtu ciet piedzērušu veceni, kas lamājas. Ar tādām viņš pats spēj tikt galā.
Turpretī Birgita nekad nav sapratusi, cik svarīgi ir saglabāt cieņu. Viņa ir meklējusi pazemojumus, it kā būtu pēc tiem izslāpusi. Mūtalā nav neviena veikala, kur viņa nebūtu zagusi un tikusi pieķerta kā zagle, nevienas ielas, kur viņa, gānīdamās un mētādama rokas, nebūtu saņemta ciet, tāpat tur nav nevienas aprūpes iestādes, kur viņa nebūtu melojusi un sapinusies savos melos. Es esmu redzējusi, ka viņa vemj atkritumu urnā tirgus laukumā protams, sestdienas priekšpusdienā, kad tirgus ir ļaužu pilns, un pēc tam mēmi noliecas un skatās, kā smirdoša caureja tek lejup pa kājām.