Es esmu redzējusi, ka viņa kādā vēlā vakarā, būdama galīgi pilnā, apčurājusies sēž sniega kupenā vesela pusaudžu bara ielenkumā, kuri viņu apsmej. Esmu redzējusi, ka viņa izpleš kājas vienam vīrietim pēc otra; pat tādiem vīriešiem kā Rogers, kurš ar plaukstām aizklāj viņai seju, lai tā nebūtu jāredz. Bet vēl turklāt esmu redzējusi viņas augstprātību, viņas nesaprotamo lepnumu par savu sabrukumu…
Ievainotais autobraucējs stāv uz ietves neliela cilvēku bariņa vidū. Viņš tur roku pie vienas acs, pa vaigu kā asara plūst asins strūkliņa. Abi pārējie šoferi stāv kā miesassargi pie viņa katrs savā pusē; pagriež bālās sejas pret Birgitu un, iepletuši acis, raugās sievietē. Viņu priekšā stāv kāds vecāks policists, dīvainā veidā viņam izdodas gan būt, gan nebūt te klāt. Varbūt viņš ir eņģelis, apbružāts sargeņģelis, kurš redzējis tik daudz, ka tagad vairs neredz neko.
Baskājainajam vecim tagad kājās kurpes. Pacēlis roku, viņš stāv blakus klātneesošajam policistam, kad vīrietis no afišas brīžam grūž, brīžam velk Birgitu pāri ielai.
"Tā ir viņa," vecais sauc, vicinādams roku, kas klāta brūniem plankumiem. "Viņa to izdarīja. Es redzēju!"
"Turi muti, vecais velns!" Birgita saka savus ierastos vārdus.
Tas nu vīrietim no afišas ir par daudz, viņš taču audzināts cieņā pret vecmodīgu senču gadiem. Viņš Birgitai spēcīgi iesit pa skaustu, tik spēcīgi, ka viņa vairs nespēj izdabūt ne skaņas. Tikai tad policists iedomājas, ka arī viņa ir stipri veca.
Kristīna un Margarēta arī ir apklusušas, sēdēdamas mašīnā un braukdamas atpakaļ uz Vadstenu. Viņas ir kā savienotie trauki, šīs manas māsas. Kad viena ir pikta vai saskābusi, otra sāk raizēties, viņa glaimo un lūdzas, un smaida vienīgi tādēļ, lai kļūtu asa un ķildīga, kad otra beidzot ļāvusies atmaigt. Tā viņas uzvedušās vienmēr, vismaz tik ilgi, kamēr Birgita ir ārpus redzesloka. Kad tā parādās, abas kļūst postoši vienotas. Tik tiešām postoši.
Bet pašlaik, šajā noguruma pilnajā rīta gaismā, viņas zināmā mērā sasniegušas klusu līdzsvaru. Nakts, kas palikusi aiz muguras, ir bijusi tik pilna vārdiem, ka tagad vairs neviena nav palicis pāri. Viņas bija runājušas bez mitas, vispirms bijīgi čukstot, kad šķita, ka dodas pie nāves gultas, pēc tam lietišķā, bet klusinātā tonī akūto slimnieku nodaļā, bet šis tonis drīz vien kļuva ass un aizdomu pilns, kad starp naktī uzņemtajiem pacientiem nekāda Birgita Fredriksone neatradās. Kristīna satraucās visvairāk, viņas rezervētā āriene ātri saira, atstājot viņu kailu un tiešu. Papēži nikni klaudzēja pret grīdu, kad viņa pārmeklēja visu slimnīcu, viņa maršēja no nodaļas uz nodaļu, un viņas dakterienes balss bija tik saspringta un valdonīga, ka kāda sanitāre pakniksēja aiz tīrām šausmām. Un, ja mainījās Kristīna, tad mainījās arī Margarēta.
Viņas pašpārliecinātā virspuse ieplaisāja, viņa bailīgi plivinājās aiz Kristīnas savos modīgajos zābakos ar mīkstajām zolēm un nervozi vāvuļoja.
"Viņas šeit nav, mums jāiet tālāk, nāc nu…"
Bet Kristīna neļāva sevi ietekmēt, viņa sistemātiski izmeklēja katru nodaļu lielajā pelēkajā ēkā, no pediatrijas līdz geriatrikai. Kad viņas beidzot pēc vairāk nekā stundu ilgas skraidīšanas pa koridoriem atmeta meklēšanai ar roku un nobrauca ar liftu uz pirmo stāvu, Kristīna bija pavisam balta aiz niknuma. Tagad viņai pietika ar atliektiem galiem. Tagad viņa parūpēsies, lai Birgita tiktu ieslodzīta uz visiem laikiem, un pati ņems un aizmetīs projām atslēgu.
"Ir taču bezcerīgi gadījumi," viņa sacīja un atgrūda ārdurvis. "Tas ir jāatzīst. Ar dažu labu neko nevar iesākt… Tas ir gēnos. Viņa ir tieši tāda pati kā viņas māte. Bezcerīgi!"
Auksts, naksnīgs vējš sapurināja Margarētas matus, kad viņa gāja klupdama krizdama, meklējot kabatās cigaretes.
"Ak Kungs Dievs, Kristīna. Tev kā nevienam citam jāuzmanās ar tiem gēniem."
Kristīna apmetās riņķi un nomērīja Margarētu ar tumšu skatienu. Viņa bija pietvīkusi, pat viņas garlaicīgi blondie mati likās mirdzam ielas laternu gaismā.
"Tu domā Astrīdu? Ka man vajadzētu būt tādai kā Astrīdai! Pē! Man taču bija ari tēvs."
Margarēta ar roku aizsedza liesmiņu, aizdedzinot cigareti.
"Viņai jau ari bija."
"Tieši tā," teica Kristīna. "Kāds vecs žūpa. Kāds cits bezcerīgs gadījums."
"Bet ko tu pati zini par savu tēvu?" jautāja Margarēta. "Un es? Es pat nezinu, kas ir mana māte. Ko tādi kā mēs varam zināt par saviem gēniem?"
"Pietiekami. Mūsu dzīve ir pierādījums. Un, ja man kaut kas ir apnicis, tad tas ir tavs falšais humānisms. Vispirms tu kurni un lādies par viņu, bet pēc tam neuzdrošinies spert soli tālāk. Viņu vajag nosist, tu saki. Bet, kad nonākam līdz kritiskam punktam, tad uzreiz tev ir nabaga Birgita šurp un nabaga Birgita turp. To es esmu redzējusi jau agrāk. Atceries to."
Margarēta izpūta niknu dūmu mutuli Kristlnai sejā.
"Tātad tu domā, ka tikai tavi apbrīnojamie gēni devuši tev pienācīgu dzīvi? Vai tad tam nav nekāda sakara ar to, ka tu biji tantes Ellenas mīlule?"
Kristīna sarauca degunu.
"Mīlule? Es? Mīlule taču biji tu! Jaukā un jautrā. Es biju tikai centīga, ja es nebūtu centīga, no manis nebūtu nekā. Es vispār nebūtu bijusi. Arī Birgita taču dzīvoja pie tantes Ellenas, to neaizmirsti. Dažreiz viņai pat Birgita patika labāk. Piemēram, kad viņa sāka strādāt
Luksorā. Tas bija jauki. Kārtīgs darbs fabrikā. Krietni labāk nekā manas prēmijas un atzīmes."
Margarēta pastiepa roku un pieskārās Kristlnas apmetnim, meklējot viņas roku. Bet Kristīna ar spēju kustību izrāvās. Tikai tad Margarēta saprata, cik ļoti viņa satraukusies. Tādēļ viņas balss skanēja klusināti.
"Vai tad tu nesaproti? Tu viņu nobiedēji ar saviem panākumiem. Tādi viņai bija sveši. Birgitas darbs fabrikā bija normāls, viņa zināja, kas tas ir. Un tas bija viss, ko viņa mums vēlēja: parastu dzīvi. Parastu darbu, parastu vīru un dažus parastus bērnus. Un tu to visu ieguvi. Visu, ko viņa vēlējās, tikai daudz vairāk un daudz augstākā līmenī."
Bet Kristīna uzgrieza muguru un sāka soļot uz stāvvietu.
"Nodzēs cigareti," viņa sacīja. "Dzēs nost un braucam projām."
Iedama straujā solī, Margarēta sūca savu pusizsmēķēto cigareti.
"Uz kurieni brauksim?"
"Uz sieviešu palīdzības nodaļu, saprotama lieta. Jo tagad tas ir jānokārto reizi par visām reizēm."
Nūja, ak Jēziņ. It kā kādreiz kaut ko vispār varētu nokārtot.
"Brokastis," čivina sanitāre durvis. Viņa tērgā kā laimīgs papagailis. "Rūgušpienu vai putru, Dezirē?"
Jautājums ir vienīgi formāls. Viņa taču zina, ka vēlos rūgušpienu. Ne jau tādēļ, ka tas ir garšīgs, auzu pārslu putra ar ābolu biezeni ir garšīgāka, bet, kad Čerstinai Pirmajai ir rīta maiņa, es nedrīkstu pašrocīgi ēst putru. Es aplaistu palagu, tātad mani jābaro. Un, ja jāizvēlas, vai dzert rūgušpienu ar salmiņu vai ari nonākt tiešā kontaktā ar audzināšanas patruļu, tad es izvēlos rūgušpienu. Vienmēr.
Es nezinu, kā šo meiteni sauc, es vēl neesmu paspējusi iegaumēt visu dienas maiņas māsu un meiteņu vārdus, bet viņa pati ar mani runā tā, it kā mēs būtu draudzenes no bērna kājas. Dezirē šurp un Dezirē turp. Čerstina Pirmā nepārtraukti kaļ savu padoto apziņā, ka cilvēki vairāk vēlas sadarboties, ja viņus uzrunā vārdā. Viņa ir precējusies ar tirdzniecības aģentu.