Bezvārda meitene noliek paplāti uz mana naktsgaldiņa un čivina tālāk:
"Lauj man sabužināt tavu spilvenu, Dezirē. Un te mēs pacelsim uz augšu, lai tu vari kārtīgi apsēsties. Tad tev nekas neizlīs. Jo tu taču vēlies kafiju, vai ne? Meitenes stāsta, ka tu esi īsta kafijtantiņa! Hahaha… Starp citu, vai tev un dakterim Hubertsonam jau bija mazā rīta sapulce? Varbūt man atstāt tasīti arī viņam?"
Kaut tu lauztu kaklu, es domāju. Vai arī pakārtos.
Vienu brīdi man iekrīt prātā, ka es patiesībā varētu iekļūt viņas galvā un panākt, lai viņa vienreiz kārtīgi nokrīt uz pakaļas. Tā tomēr paliek vienīgi nepiepildīta doma; man nav ne laika, ne iespēju šobrīd veikt riskantas soda ekspedīcijas.
Agrāk bija citādi. Pirmajā vasarā, pēc tam kad biju atklājusi savas spējas, es, protams, biju tik neprasmīga, ka riskēju, kur vien varēju, bet vienlaikus biju tik kāra pēc piedzīvojumiem, ka nedomāju par cilvēkiem sev apkārt. Es apsvēru vienīgi to, vai viņi ir iespējamie nesēji: slimnīcas mācītājs un darba terapeits, sanitāri un ārsti, nejauši apmeklētāji un sērojoši piederīgie. Nepacietīga un uzbudināta es viņus izdzinu ārā vasarā, lai uzreiz atkal atmestu, nonākot saskarsmē ar citiem, daudz labākiem nesējiem. Bija tik daudz tādu cilvēku, kāda es nekad nebiju bijusi, un tagad es gribēju izbaudīt visu. Es nepārtraukti mainīju savu tēlu: no rīta es biju meitene ar augstpapēžu sandalēm kājās un siltu vēju pakausī, pusdienlaikā jauns vīrietis, kas sēdēja Veterna ezera krastā, Jaudams baltām smiltīm plūst caur pirkstiem, krēslas stundā pusmūža sieviete, kas, noliekusies pār tumšiem zilaušiem, piepilda visas sava galvaskausa atveres ar smaržām.
Tajā vasarā es iemācījos tik daudz: kā ir skūpstīt un tikt skūpstītai, kā deja var padarīt mitru pat vissausāko kājstarpi un kāda sajūta pārņem, ja ļauj degunam un mutei slīdēt pār zīdainīša pūkaino galvu…
Starp citu.
Bet pret rudeni, kad dienas kļuva īsas un koki kā melnas izcirstas figūras slējās pret debesīm, viss vērtās citādi. Es iemācījos pazīt benandantes, klausījos to brīdinājumos un uz savu roku atklāju, ka par maniem izgājieniem ar kaut ko jāmaksā.
Pēc katras reizes, kad biju projām, es jutos arvien vairāk nogurusi, dažreiz pa pusei bezsamaņā gulēju vairākas stundas no vietas. Tobrīd es jau biju pietiekami atēdusies šos piedzīvojumus, lai varētu rīkoties mierīgi. Es no jauna sāku interesēties par to, kas notiek nodaļā. Un tad gadījās tā, ka es līdu iekšā savos aprūpētājos. Un apguvu ari to, ka man jābīstas tieši no draudzīgākajiem, no tiem, kuri vislaipnāk smaidīja virs mana galvgaļa.
No psihopātiem. Potenciāliem slepkavām. No visa bara.
"Kas gan tā par dzīvi?" tie sačukstējās kafijas istabā un gaiteņos. "Viņa pat nespēj kārtīgi parunāt un neprot staigāt…"
"Un kāda viņai galva…"
"Jā, mans Dievs. Viņa izskatās kā būtne no Visuma… Pirmo reizi es pat sabijos."
"Un tad vēl izgulējumi. Vakar es redzēju viņas gūžas kaulu… Un Hubertsons muld par linu palagiem. It kā tie spētu līdzēt."
"Viņai tā jācieš…"
"Protams. Tas ir necilvēcīgi. Viņa tā gulējusi un kratījusies veselus trīsdesmit gadus, vai viņa gulēs un kratīsies vēl trīsdesmit? Vai vēl ilgāk. Būtu labāk, ja ātrāk pienāktu beigas."
Nelaimes gadījumu skaits nodaļā toruden strauji palielinājās. Kāda bija novēlusies pa kāpnēm un salauzusi pēdu. Kāda cita bija applaucējusi rokas verdošā ūdenī. Trešajai bija izdevies apreibināties ar manām zālēm pret epilepsiju. Ceturtā bija nošķērējusi sev pirkstu galus, kad grieza maizi.
Un tā tālāk.
Protams, es rīkojos bargi, tomēr gribu apgalvot, ka mani spriedumi bija taisnīgi. Es sodīju tikai samākslotu līdzcietību, tos, kam bija cilvēciska balss, bet trūka cilvēciskas sirds. Klusās tantes un mierīgās meitenes es atstāju mierā; es pat samierinājos ar viņu strupajām maiguma izpausmēm. Viņas drīkstēja man sabužināt matus un paglaudīt vaigu, un es viņām netaisījos kost. Bet nosacījums bija tāds, ka viņām jāklusē. īsta labestība, protams, nerunā. Tai ir dažāda rīcība, bet nav neviena vārda.
Tāpēc es neciešu šo bezvārda meiču, kura pašlaik liek man brokastis uz naktsgaldiņa. Viņas mute ir tik pilna vārdiem, ka tie plūst ārā kā slienas pa zodu. Un tomēr es zinu, ka, izejot no manas istabas, viņa saka pārējām: Kāpēc viņai vispār jādzīvo? Tam taču nav nekādas jēgas…
Saprotiet mani pareizi: nav jau tā, ka viņa vēlētos manu nāvi, dažreiz es pati to vēlos. Bet es nevaru ciest slēdzienus, kad viņa tik pašsaprotami pieņem, ka mana dzīve ir bezjēdzīgāka nekā viņējā. Jo kāda tad ir viņas pašas dzīves dārgā jēga? Izperēt dažus bērneļus? Vai arī pavadīt vakarus desmitiem gadu garumā pie televizora blakus saīgušam vīram? Vai baudīt laimi, šad tad patipinot pa Vadstenas bruģētajām ielām un ejot iepirkties?
Viņa zaudētu valodu, ja es pajautātu. To nu es zinu. Visiem kustīgajiem cilvēkiem pat Hubertsonam nākas viegli runāt par bezjēdzīgo, bet augstākā mērā grūti par pretējo. Par jēgu. Pats jēdziens liek viņiem uzvesties kā pestīšanas armijas zaldātiem bordelī: viņi tā samulst un tomēr jūt vilinājumu, ka sāk sarkt un vārstīt acu plakstiņus.
Runā, ka Izaks Ņūtons ir vainīgs, ka viņa mehāniskā pasaules aina kopš trīssimt gadiem ir padarījusi vārdu jēga svešu rietumu cilvēkam. Nu, protams: ja Visums ir Ņūtona pulksteņa mehānisms un cilvēks nejaušības mikrobs, tad vārds jēga nav nekas cits kā mokošs stāvoklis. Un šādā Visumā bioloģiski nepilnīgu mikrobu tādu kā es var pilnīgi mierīgi atstāt novārtā. Pulksteņa mehānisms tikšķ tālāk bez viņa. Un varbūt tikšķ pat labāk. Tātad viņa eksistence ir vēl bezjēdzīgāka nekā bioloģiski pilnīgajiem mikrobiem.
Bet šobrīd mēs zinām, ka Ņūtons tikai viegli pieskārās īstenības virsmai. Visums nav nekāda nemainīga mašīna, tas ir kā sirds. Dzīva sirds, kas izplešas un atkal saraujas, kas ieaug bezgalīgajā, pirms sarūk līdz neaptveramībai. Un, kā visas citas sirdis, tā ir noslēpumu un mistēriju, mīklu un avantūru, pārmaiņu un pārvērtību pilna. Bet ari tur tomēr kaut kas ir nemainīgs: masas un enerģijas daudzums. Tas, kas reiz ir bijis, būs arī mūžīgi, lai arī jaunā un citādā formā.
Katra daļiņa nepilnīgajā murskulī, kas ir mans ķermenis, ir tikpat mūžīga kā Visums. Bet kas ir unikālais tieši pie šī daļiņu sakopojuma tas zina, ka eksistē.
Man ir apziņa. Ar to es neatšķiras no tiem cilvēkiem, kas ir ap mani, kas var iet un runāt. Un es esmu pārliecināta, ka jēga slēpjas tieši tur, apziņā. Es neko nezinu par tās formu un neko par saturu vai jēga ir vienādojums vai dzejolis, dziesma vai pasaka bet es zinu, ka tā ir. Kaut kur.
Tādēļ es uzdrīkstos apgalvot, ka mana dzīve ir tikpat nozīmīga kā šai bezvārda meitenei, kura pašlaik griež manu sviestmaizi pastmarkas lieluma gabaliņos. Jā, es esmu tik augstprātīga, pat uzdrošinos sacīt, ka mana dzīve ir nozīmīgāka nekā viņējā. Jo viņa vienmēr būs tur, kur ir. Nekad nekur citur.
Bet es spēju būt tur, kur pati neesmu. Tieši tāpat kā elektrons, pirms tas veic savu kvantu lēcienu. Un, tieši tāpat kā elektrons, es atstāju pēdas aiz sevis. Pat tur, kur neesmu bijusi.
Aprīļa ragana, saka benandantes. Tu esi gandrīz tāda pati kā mēs, bet neesi viena no mums. Es lieku savam nesējam kaijai vai žagatai, vārnai vai krauklim izplest spārnus un ironiski paklanīties. Es zinu. Es esmu gandrīz tāda kā tie, bet neesmu viena no tiem.