Daži no tiem mani apskauž. Man ir vairāk spēju, un es varu pārvietoties pa lielākām virsmām. Un tas tiešām ir taisnīgi. Benandantes vienmēr ir saistīti ar ķermeni, kas funkcionē, viņi dzīvo parastu dzīvi parastajā pasaulē, un vairums no viņiem atstāj savu ķermeni tikai svētkos četras reizes gadā. Daži no viņiem nemaz nezina, ka ir tādi. Kad mainās gadalaiki un viņi no rīta pamostas, pēc tam kad visu nakti gājuši Mirušo procesijā, tad viņiem ir tikai neskaidras atmiņas par bālām sejām un pelēkām ēnām. Viņi sev iestāsta, ka sapņojuši.
Aprīļa ragana ir citāda. Viņa zina, kas pati ir. Un, kad viņa ir iepazinusi savas spējas, tad var redzēt cauri laikam un peldēt telpā, viņa spēj paslēpties ūdens pilienos un kukaiņos tikpat viegli kā iegūt savā īpašumā cilvēkus. Bet viņai nav pašai savas dzīves. Viņas ķermenis vienmēr ir vārgs, nepilnīgs un nekustīgs.
Mūsu nav tik daudz. Patiesību sakot, es nekad nevienu citu neesmu satikusi. Četras reizes gadā es uzticīgi eju Mirušo procesijā, jo ceru sastapt tur kādu līdzinieku, bet līdz šim tas nav noticis. Vadstenas tirgus laukumu piepilda dažādi tēli, bet tur nekad neesmu sastapusi nevienu aprīļa raganu. Man ir bijis jāapmierinās ar benandantēm, šiem ēnu pasaules bailīgajiem sīkpilsoņiem.
Tomēr dažreiz arī sīkpilsoņi var būt noderīgi. Pateicoties viņiem, es tagad esmu uzmanīgāka nekā pirmajos gados. Benandantes ir man iemācījuši: ja kāds uzrunātu tukšo ķermeni, kamēr es pati būtu projām, tad nekad vairs nebūtu iespējams sevī atgriezties. Tad es kļūtu par izplūdušu ēnu, kas pieņemtu stingrus apveidus tikai Mirušo procesijā.
Pati savā dzīvokli es biju droša, tur man lika mieru, kamēr es pati nelūdzu palīdzību. Ja bija redzams, ka es guļu, tad asistenti aizvēra durvis un ļāva man gulēt tālāk. Te ir citādi: jebkurā brīdī dienas laikā jebkurš var pie manis ienākt. Un nekas nespēj vairāk izprovocēt Čerstinu Pirmo kā pacients, kurš pa dienu guļ. Ar tādu pacientu jāsāk runāt…
Dienas laikā man vienmēr jāuzmana savs ķermenis, man jāapmierinās ar to, ka varu to vērot no attāluma, nekur neiejaucoties. Iespējams, ka varētu atļauties ātru iziešanu un, sagrābjot kādu putnu lidojumā, piespiest to pēc iespējas ātrāk nogādāt vēstuli kādam noteiktam adresātam. Piemēram, tā.
Bet naktis pieder man pašai. Kamēr vien man būs sava istaba, man būs ari savas naktis. Un dažādas nakts maiņas. Tomēr esmu iemācījusies uzmanīties ari no šim sievietēm. Nakts sākumā es parasti atstāju viņas mierā, jo tad viņām ir daudz ko darīt un ir grūti viņas vadīt. Es nekad viņām neko nelūdzu, kamēr atrodos savā ķermeni, es ļauju viņām sevi apguldīt un nodzēst gaismu, pirms dodos projām ar kaiju vai žagatu. Kaijas ir vislabākās: tām ir plati spārni un atsperlba lidojumā, kā trūkst žagatām. Bez tam tās ir nejūtīgākas, šķiet, ka tās nekad nemana, ka kāda cita apziņa plūst caur viņējo. Turpretī žagatas nobīstas un satrūkstas no tā, ko pēkšņi mana aiz savām acīm. Gandrīz kā cilvēki.
Es tātad nevēlos baidīt naktsmaiņas sievietes. Tādēļ ne visai bieži ņemu viņas savā varā un, ja to daru, tad galvenokārt mierīgajā stundā starp diviem un trim, kad pacienti cieši aizmiguši un nesapņo, bet viņas pašas var apsēsties kafijas istabā un ļaut domām klejot. Es rūpīgi sadalu savu labvēlību, ļauju savai apziņai lēni plūst gan caur vienu, gan otru. Es čukstu mierinošus vārdus tām, kuras ir noskumušas, gleznoju ziedošus sapņus jaunajām un dziedu mazas dziesmiņas par mierīgiem ūdeņiem nemierīgajām. Tikai tad, kad viņas visas atpūšas šaurajā robežjoslā starp miegu un nomodu, es lieku kādai no viņām man pakalpot.
Kādu nakti pirms vairākām nedēļām es liku Agnetai uzrakstīt vēstuli ar ļoti maziem burtiņiem uz rozā zīdpapīra, aiznest to pa gaiteni uz manu istabu un paslēpt mana spilvena pārvalkā. Nākamajā naktī Marijai Luizei bija jāraksta kāda cita vēstule un jāiet tas pats ceļš. Vēl pēc divām naktīm bālajai Ilvai bija jāsameklē dzeltena recepšu blanka un jāuzspiež uz tās dakteres Vulfas aizmirstais spiedogs. Bet, kad es viņas galvā čukstēju
Birgitas rimi, viņu pārņēma riebums un rakstāmais izkrita no rokas. Man vajadzēja paplašināt savu es, tā ka beigās tas piepildīja visu viņas galvu un lika viņai satvert sarkanu flomāsteru un pēc mana diktāta to neveikli vilkt pa papīru. Kad torit atnāca Hubertsons, es biju tik nokausēta, ka nespēju pat atbildēt, kad viņš mani uzrunāja. Bet, atkal pienākot naktij, es tomēr spēju melnacei Tuai pavēlēt sagatavot trīs lietotas aploksnes un uzrakstīt uz tām adreses. Bet pagājušo nakti, kad akmens jau bija iekustināts un sācis velties, es mierīgajā stundā iedzinu Lēnu māsu ekspedīcijā, liku viņai ļoti klusi aizvērt durvis, uzspiest kādu telefona numuru un apgalvot, ka zvana no sieviešu palīdzības dienesta dežūrdaļas Mūtalā…
Un to visu es darīju Hubertsona dēļ, jo viņš jau tik sen ir vēlējies stāstu par manām māsām.
Bet, lai cik arī viņš man ir svarīgs, es tomēr nevaru viņam dot tikai to, ko viņš vēlas, jo man vienlaikus jādod arī tas, ko viņš nevēlas. Stāsts par to dzīvi, kas man vēl palikusi pāri.
Tā stāsta sākumu es pati dabūju kā dāvanu no Hubertsona.
"Tu esi pēdējā bada pēdējais upuris," viņš reiz sacīja. Varbūt uz to var raudzīties arī tā: stāsts par ikviena cilvēka dzīvi ir arī vēstījums par tiem, kas dzīvoja pirms mums.
Mans stāsts tātad sākas vairāk nekā trīsdesmit gadus pirms manas dzimšanas. Ir novembra diena Pirmā pasaules kara beigās, un Norčēpingā kāda maza meitene sēž istabā pie malkas plīts un raud.
"Kāļus ne, mamma," viņa šņaukājas, un balss ir aizsmakusi. "Negribu kāļus!"
Bet māte neatbild, tikai pieliecas, iebāž plītī vēl vienu pagali un paspēj ieraudzīt, kā tā uzliesmo kopā ar bērza tāsi; tad viņa aizver plīts durtiņas un ļauj ugunij pieņemties spēkā.
Meitenes sejā viss ir mitrs un lūdzošs, viņas acis, lūpas un zods. Viņas mātei viss ir sauss un noslēgts, mute cieši sakniebta, rokas saņemtas, mugura noraidoša.
"Mīļo mammiņ, kāļus ne…. Šodien gan ne!"
Bet māte ir aprijusi savu līdzjūtību, viņa vairs neatceras, kāpēc meitenes raudas viņu tā nomoka. Meitene sāk no jauna, viņa atver muti, lai vēlreiz lūgtos, bet tajā pašā mirklī māte pagriežas un ieskatās viņai acīs. Meitene uzreiz apklust, jo, lai gan viņai vēl nav četri gadi, viņa saprot, kas redzams mātes acīs. Būs vēl sliktāk.
"Kāļi ir tas ēdiens, kas mums ir," saka māte. Meitene neatbild, viņa klusi sēž, kamēr māte ar priekšautu noslauka viņai no sejas asaras. Audums ir mīksts no daudzkārtīgas mazgāšanas, bet roka zem tā no tā paša ūdens kļuvusi asa.
Un vēlāk, kad rudens nobriest par ziemu un patiešām kļūst vēl sliktāk, meitene vairs neraud, viņa apklust, kad bads ieēdas viņas ķermenī. Tas mīca bērna mīksto skeletu un pārveido to, viņas kājas padodas un kļūst nedaudz līkas, viņas ribas atgādina rožukroņi tieši tur, kur kauls pāriet skrimslī, un viņas iegurnis slepeni iegūst jaunu un citādu formu.
Meitene nes savu nogurumu kā kupri mugurā. Rītos, kad māte aizgājusi uz fabriku, atstādama viņu vienu ar uguni plītī, viņa ieritinās uz izvelkamā dīvāna un paliek tur guļam. Viņa nerotaļājas, viņa vairs neatceras auzu pārslu biezputras un piena laiku, kad varēja rotaļāties. Bet šīs atmiņas atgriežas, kad viņa kādu dienu dīvāna dziļumā atrod dažas drusciņas: viņa ir iebāzusi roku aiz matrača un vilkusi rādītājpirkstu pa koka pamatni. Pēkšņi viņa jūt kaut ko cietu. Kraukšķīgas maizes druskas. Kādreiz sen, sen kāds ir gulējis uz šī dīvāna un ēdis kraukšķīgu maizi. Meitene saslapina rādītājpirkstu un iegrūž to atkal dīvāna dziļumā, drusciņas pielīp, un viņa tās bāž mutē. Viņa pazīst šo garšu, lai gan ir tik maza, šo piedegušās maizītes riekstiem līdzīgo garšu. Tajā pašā mirklī viņai nesaprotamā kārtā pa degunu sāk plūst asinis.