Visu mūžu šī meitene asiņos. Viņas asinsvadu sieniņas ir kļuvušas trauslas kā ziepju burbuļi: pietiek vējam uzpūst, un tie pārsprāgst. Un ar laiku nekļūst labāk. Viņas ķermenis atsakās ticēt tam, kas notiek, ka bada laiks beidzies, ka māte liek uz galda kartupeļus, speķi un sīpolu mērci, rupju maizi un smaržīgus ābolus, ka viņa pati augs liela un iemācīsies cept kviešu maizi ar sviestu un raudzēt pienu, kas sarūdzis jau trīc traukā. Viņa asiņo tik un tā, un viņas skelets ir uz mūžu deformēts.
Šajā asiņojošajā ķermenī es sāku savu eksistenci, es ieurbjos dzemdes biezajā gļotādā un tajā cieši iekožos, tur es peldu augļa dzīves mūžībā un dzirdu viņu dziedam un guldzinām, un smejamies, kamēr es augu un kļūstu par sevi.
Ārsts, kas izmeklē viņu pirms dzemdībām, nezina neko par malkas plīti un badu, tātad nemaz netaisās mērīt konjugatu viņas iegurnī. Trīsdesmit stundas mana galva tiek spiesta pret deformētajiem kauliem, trīsdesmit stundas mums jāmokās, jo sens bads aizver vārtus uz dzīvi. Tikai tad, kad mēs abas esam gatavas mirt, viņu iemidzina un pārgriež dzemdi.
"Kas man ir?" čukst Ellena, kad pamostas.
Ko viņai var atbildēt? Ko tad var pateikt?
Vecmāte pagriež muguru un klusē. Visi klusē.
Bet es pati pastiepju roku cauri laikam un čukstu:
Krastā izmesta malkas pagale, māmiņ.
Bet varbūt es gribu Hubertsonam aiztaupit šo stāstu. Viņš jau zina visu par Ellenas trauslajiem asinsvadiem un saņurcīto skeletu. Atšķirībā no manis viņš taču patiesībā Ellenu ir gan pazinis, gan kopis.
No manis viņš vēlas kaut ko pavisam citu: pabeigtu stāstu. Viņš grib redzēt tā stāsta beigas, kurš sākās kādā jūnija dienā pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kad viņš atrada savu triekas ķerto saimnieci uz grīdas.
Reizi pa reizei viņš ir stāstījis par trīs meiteņu reakciju: kā Kristīna stāvēja, it kā būtu piesalusi pie stenderes, piespiedusi abas dūres pie mutes, kā Margarēta sēdēja uz grīdas blakus Ellenai un turēja viņas roku, un kā Birgita, piekļāvusies pie sienas, spalgā balsī vaimanāja:
"Es neesmu vainīga, neesmu vainīga…"
Viņš brauca Ellenai līdzi ar ātro palīdzību. Un, kad viņš vēlu vakarā atgriezās, māja bija tukša un pie durvīm piesprausta zīmīte, ka meitenes tagad ņemtas bērnu palīdzības dienesta aprūpē.
Kopš tā laika viņš ir sekojis šīm meitenēm tikai no attāluma. Kristīna, protams, ir viņa kolēģe, bet augstākajā mērā distancēta kolēģe. Viņa labprāt runā par savu darbu un šad tad ielūdz pat pusdienās, bet, tiklīdz viņš piemin Ellenu un to, kas toreiz notika, viņa apklust un novērš skatienu.
"Es gribētu zināt," viņš dažreiz saka. "Es gribētu zināt, kas notika, pirms es pārnācu…"
Un kādu dienu es biju tik muļķīga, ka atbildēju:
"Atļauj man uzrakstīt tev šo stāstu."
Tūlīt pat es teikto nožēloju.
Hubertsonam šķiet, ka es baidos, ka tādēļ tas velkas tik ilgi un es nepārtraukti sāku to atkal no gala. Bet tā vis nav. Es nebaidos no savām māsām, es tikai nevēlos pienākt viņām pārāk tuvu. Patiesibā es nevienam negribu nonākt pārāk tuvu. Varbūt vienīgi Hubertsonam.
Visļaunākais manā stāvoklī gan iekšējā, gan ārējā ir tas, ka es nevaru aizstāvēties. Gandrīz piecdesmit gadus citi cilvēki nepārtraukti ir grābstījušies ap manu ķermeni: mazgājuši matus ar šampūnu un iezieduši ādu ar ziedēm, tīrījuši zobus un knibinājuši nagus, mainījuši piekakātos autiņus un metuši projām asiņainās saites. Un viss, kas man sagādāja baudu bērnībā un ko es varēju izturēt jaunībā, tagad ir dienišķas mocības. Šķiet, ka katra roka manā ķermenī atstāj caurumu un caur to pil ārā mans es. Drīz vien es būšu tikai ādas maiss apkārt grabošai kaulu kaudzei; pārējais ir iztecējis uz komunālās linoleja grīdas, un to saslaucījušas apkopējas.
Ar manām slepenajām spējām vajadzētu būt pilnīgi pretēji: aprīļa raganai būtu jāsaspiež sava nesēja es par plānu plēvīti pret galvaskausa baltajām sienām un jāizlieto šis ķermenis savām vajadzībām. Bet es pārāk bieži zaudēju sevi citu cilvēku galvās, es tajās iekļūstu un ļaujos sevi ar tām sapludināt. Un tad pēkšņi es smejos un raudu, mīlu un nīstu pēc viņu noteikumiem, nevis pēc saviem. Es noslīkstu savos nesējos. Bet es nebūt to nevēlos. Tā tam nav jābūt.
Tādēļ šobrīd esmu izlēmusi ieiet vienīgi dzīvniekos un vienaldzīgos svešiniekos. Tā es varu peldēt pa virsu, un tā nekad nedraud nāve noslīkstot. Un tādēļ es sevišķi uzmanos, lai neiekļūtu tādos cilvēkos, kam vai nu labā, vai ļaunā nozīmē ir kāda loma manā dzīvē: nekad Čerstinā Pirmajā un nekad Hubertsonā. Un itin nekad manās māsās.
Kāda no šīm trim dzīvo to dzīvi, kura bija domāta man. Un tikpat dedzīgi, cik Hubertsons vēlas uzzināt, kas notika tajā dienā pirms daudziem gadiem, es gribu zināt, kura tā ir.
Es gribu tikai zināt. Nevis piedzīvot. Es gribu redzēt, bet negribu, lai tas mani skartu.
Un tomēr. Es esmu Hubertsonam apsolījusi atbildi uz kādu senu jautājumu, un solījums paliek solījums. Tādēļ šajā mirklī es atrodos vairākās vietās. Es puszviļus sēžu gultā un izlēmīgi grābstos pēc sviestmaizes gabaliņa ar punktainu desu, bet vienlaikus lidinos ap Birgitu dzērāju kamerā Norčēpingas policijā un esmu arī uz kāpnēm Postindustriālajā Paradīzē, skatīdamās, kā Kristīna somiņā meklē atslēgas. Margarēta stāv viņai cieši aiz muguras un kož lūpā.
"Es tikai ieiešu dušā," viņa saka. "Pēc tam vākšos projām…"
Pēc ilgās nomoda nakts Kristīna ir pārāk nogurusi, lai izliktos viesmīlīga. Viņa tikai parausta plecus. Margarētas balss skan lūdzoši:
"Varbūt arī kādu stundiņu nosnaudīšos. Ja tev nekas nav pretī? Es taču varu savākt mašīnu tikai ap pusdienlaiku…"
Kristīna vēlreiz parausta plecus un atver durvis. Viņas klusums vēl vairāk sabaida Margarētu.
"Bet es varētu pagatavot brokastis, ja vēlies. Kamēr būsi dušā un sakārtosies."
Kristīna rūpīgi pakar apmetni uz pleciņiem. Margarēta nomet savu jaku uz vecas lādes un saka jau skaļāk:
"Tad tā arī darīsim. Es gatavoju brokastis, kamēr tu sakārtojies… Tev tēju vai kafiju?"
Kristīna beidzot atbild.
"Kafiju," viņa saka, pētīdama savu pelēko seju priekšnama spogulī. "Melnu kafiju."
Birgita guļ ar vaļēju muti uz slīpās grīdas dzērāju kamerā. Viņa ir aizmigusi, bet nesapņo, jo pat miegā viņa zina, ka no sapņiem jāuzmanās.
Neviens nav pat mēģinājis viņu nopratināt. Kad viņa atteicās nosaukt savu vārdu, viņu vienkārši iegrūda kamerā bez tālākām formalitātēm. Viņa nekliedza un pat nelamājās. Viņa tikai nogūlās uz sāniem un palika abas rokas zem vaiga. Kā eņģelis. Kā īsts mazs eņģelītis.
Jā, ak Kungs. Un tādēļ viņa mani pameta…
Tā nu tas bija. Ellena mani pameta. Trīs mazas veselas meitenītes piecdesmito gadu Mūtalā ieguva mājas, ko viņām tik ļoti vajadzēja, jo spazmatiskais un epileptiskais zīdainis ar smagiem smadzeņu bojājumiem pirms dažiem gadiem bija nogādāts uz invalidu iestādi un aizmirsts.
No utilitārā viedokļa tas bija pareizs lēmums; trīs meiteņu laime tika nopirkta par ceturtās nelaimi. Un Ellena dzīvoja utilitārā laikā; tādā laikā, kad bija grūti panest ciešanas un nepilnīgumu. Agrākajā tautas mājā[2] visiem kaktiem vajadzēja būt tīriem, tādēļ muļķi un kropļi tika ievietoti iestādēs. Tur baltie ārstu virsvalki smaržoja pēc vēja un ūdens, tur katru mīļu dienu grīdas tika berztas ar ziepēm un gaiteņos valdīja tāds klusums, ka pāris metru attālumā varēja dzirdēt, kā čaukst kopēju iestīvinātie virsvalki. Šo pilnības ainu traucēja tikai pamestie bērni, šīs slienājošās un aklās ūdensgalvas, šie čīkstošie un brēcošie mazuļi ar kroplām pēdām un kupriem mugurā, šie raudulīgie stostekļi, epileptiķi un spazmatiķi.