Daudzējādā ziņā Ellena bija sava laika bērns; kā viena no Zviedrijas pirmajām mājas aprūpes žēlsirdīgajām māsām viņa piederēja pie higiēnas brigādēm. Pusaudzes gados viņa bija iemācījusies baidīties no fabrikas darba spaidiem un noslēgtības un tāpēc no Norčēpingas tekstilrūpniecības bija aizbēgusi uz Mūtalu. Tur viņu ietērpa drēbēs, kas gandrīz līdzinājās īstai žēlsirdīgās māsas uniformai, un katru dienu viņa ar divriteni krustu šķērsu izbraukāja visu pilsētu; viņa gatavoja ēst vientuļiem veciem cilvēkiem, berza un mazgāja slimu māšu bērnus, palīdzēja tiem šņaukt degunus un rūpējās, lai trīcošas jaunās mātes neļautu sevi aprīt pēcdzemdību psihozēm, bet atcerētos savus pienākumus.
Viņa bija īsta pērle. Tas bija vispārējs uzskats gan sociālajā, gan bērnu aprūpes komitejā. Priecīga un uzticīga saviem pienākumiem, tīrīga un rūpīga, zinoša un uzticama. Bez tam viņa garšīgi gatavoja ēdienu. Tādēļ neviens sevišķi nebrīnījās, kad Hugo Juhansons, pirmais celtnieks, kurš jebkad bija nonācis Mūtalas pilsētas pilnvaroto padomē, savā neaptēstajā veidā sāka viņu aplidot. Abi bija kā radīti viens otram: piezemēti un uzticami, godīgi un strādīgi. Vienīgi Hugo bija divdesmit gadus vecāks un atraitnis, tagad viņam bija pašam sava māja un iekārtots mājoklis, ko piedāvāt jaunajai sievai.
Kaut kur Hubertsona papīros atrodama Hugo fotogrāfija, retušēts četrdesmito gadu portrets, kurā redzams pusmūža vīrs ar vecām acīm un gludu seju. Man grūti iedomāties, ka viņš tiešām bijis mans tēvs, viņa acis man nekā neizsaka.
Varbūt tas nemaz nav tik savādi. Jo Hugo nekļuva ne par ko vairāk kā vienīgi par spermas donoru manai mātei. Kad Ellena nonāca uz dzemdību galda, Hugo jau gulēja citā nodaļā tajā pašā slimnīcā, cīnīdamies ar vēzi.
Es pārstāju košļāt sviestmaizi un ieklausos. Audzināšanas patruļas papēži gaitenī klaudz sevišķi izteiksmīgi, bet balsis ir pieklusušas. Tās skan tik klusi vienīgi tad, ja kādam pacientam kļuvis pavisam slikti.
Es gribētu zināt, kuram.
Es gan nepazīstu visai daudz citu pacientu. Patiesību sakot, es no tiem izvairos. Lielākoties viņi ir veci, un viņu klātbūtne mani nomoka vairāku iemeslu dēļ. Pirms dažām dienām es redzēju vienu no tiem vecu vīru vientulīgi sēžam ēdamzālē, kad Čerstinas Otrās meitenes mani stūma pa gaiteni. Es tvēru pēc elpas, kad ieraudzīju viņu pa pusatvērtajām ēdamzāles durvīm, un meitene man aiz muguras aprāvās pussolī. Uz mirkli mēs it kā sasalām kopā cits cita skatienā meitene, vecais vīrs un es.
Viņš sēdēja tieši tāpat kā es piesiets braucamkrēslam. Bet augšējā siksna bija atraisījusies, un ķermeņa augšdaļa bija sakritusi uz priekšu, tā ka kreisais vaigs tieši atbalstījās uz galda virsmas. Viņa mākslīgie zobi jau spiedās ārā no mutes. Abas rokas ļengani kūļājās gar sāniem. Viņš nespēja tās pacelt, lai atbalstītos pret galdu un uzslietos augšā. Pleci smagi spiedās pret aso galda malu. Droši vien tas viņam darīja sāpes.
Viņš neteica neko, pat neievaidējās, tikai lēni pacēla uzacis. Tajā pašā brīdī laiks atkal sāka ritēt. Meitene atlaida manu braucamkrēslu un piegrūda rokas pie mutes.
"Ak Dievs," viņa iesaucās. "Nē!"
Es biju pateicīga, ka viņa vairāk neko neteica, tā bija meitene no Čerstinas Otrās maiņas, kura ar šo vīru nečubinājās tā, it kā viņš būtu zīdainis. Ar dažiem ātriem soļiem viņa piesteidzās pie tā un palīdzēja saslieties augstāk.
"Vai tu gribi atgulties, Folke?" viņa jautāja.
Viņš aizvēra acis un pamāja. Piepeši mani sagrāba briesmīgas ilgas pēc viņa, es gribēju tikt augšā no sava braucamkrēsla, satvert viņu ar stiprām rokām un aiznest projām no pazemojuma uz citurieni… Bet vienīgais, ko es varēju darīt, bija novērst skatienu, kad viņu stūma man garām, tāpat kā citi tūkstošiem reižu ir novērsuši skatienu no manis.
Varbūt tas ir Folke, kas tagad nolēmis mirt.
Tā viņi dara, tie stiprākie no vecajiem. Viņi nolemj mirt. Protams, viņi nevar noteikt, kādas slimības viņiem piemetīsies, bet, kad piemetas, tad šķiet, ka viņiem ir vara pār savu nāvi. Viņi gluži vienkārši atlaiž tvērienu: kādu dienu viņi atver to roku, kas tur dzīves pavedienu, un ļauj sev krist.
Es pati joprojām turos stingri pie sava pavediena. Tas visvairāk atkarīgs no māsām un Hubertsona, turklāt es zinu, kas notiek ar tiem, kuri mirst priekšlaikus. Bet Folkem nav nekā, no kā baidīties. Viņa dzīve ir piepildīta, viņam nekad nevajadzēs iet Mirušo procesijā.
Durvis norīb, meitene, kurai ir papagaiļa balss, tās atver ar gūžu.
"Vai brokastis paēdi, Dezirē?"
Es satveru iemuti un pūšu.
"Jā. Un es šodien gribu iet dušā. Vai varēs?"
Viņas sejā iezogas šaubas, lasot tekstu uz ekrāna. Viņa parausta plecus.
"Es gan nezinu. Es pajautāšu."
"Kopš pēdējās reizes pagājis jau vairāk par nedēļu."
Viņa mēģina mani apklusināt. Es pieprasu, tātad esmu izlutināta. Visi pacienti, kam bijuši asistenti un kas dzīvojuši atsevišķā dzīvoklī, tiek uzskatīti par izlutinātiem. Un es esmu sevišķi izlutināta, jo man aiz muguras stāv Hubertsons. Tādi kā es domā, ka viņi visu var noteikt paši. Ieskaitot to, cik bieži jāmazgājas dušā. Pilnīgi neņemot vērā to, cik noslogots ir personāls un kā jātaupa slimo aprūpes līdzekļi.
Es neesmu atlaidusi iemuti:
"Šodien man jāiet dušā. Es slikti ožu. Turklāt es dabūšu izgulējumus, ja nemazgāšos dušā pāris reižu nedēļā. To taču jūs zināt."
Tagad viņas balss vairs neskan kā papagailim, bet gan veselu oktāvu zemāk, kad viņa metas ārā pa durvīm ar paplāti rokā:
"Jā, bet es tomēr pajautāšu! Kā jau teicu!"
Viņa domā to pastāstīt tieši Čerstinai Pirmajai. Bet Čerstina Pirmā atbildi novilcinās.
Es brītiņu pasmīnu un sagatavojos gaidīt.
Postindustriālajā Paradīzē Kristīna apsēžas pie brokastgalda un apspiež nopūtu. Tātad, lūk, kādas izvērtās viņas pirmās brokastis vienatnē, par kurām viņa bija tik ilgi sapņojusi. Nekādas viskijmarmelādes, nekāda Čedaras siera un nekādu mazu baltmaizišu. Un noteikti nekāda miera un klusuma.
Viņas ola izskatās pavisam ērmota, pa pusei vārīta un pa pusei iztecējusi. Droši vien čaumala vārot pārplīsusi, baltums izspiedies laukā un karājas kā putas ārpusē. Izskatās, it kā olai būtu trakumsērga. Bez tam Margarēta ir sagrauzdējusi astoņas maizes šķēlītes nepareizi virzītā godkārībā: tās tagad aukstas un apdegušas guļ maizes groziņā.
"Man labāk patīk grauzdēt maizi tieši pirms ēšanas," saka Kristlna, uzmanīgi smaidīdama pāri galdam. Margareta parausta plecus, gatavojot brokastis, viņa ir sadrūmusi un tagad uzspļauj Kristīnas maigajai kritikai par viņas talantiem virtuvē.
"Tad tu paliksi un dažas stundas pagulēsi?" jautā Kristlna, ļaudama plānai sviesta kārtiņai iegrimt tikko grauzdētajā maizes šķēlītē. Sviests ir pilns melniem punktiņiem. Margarēta ir tikko apziedusi vienu no sadedzinātajām šķēlēm. Abas mēmi vēro melnpunktaino sviestu, pirms Margarēta beidzot atbild:
"Jā. Ja drīkst. Bet ap pusdienlaiku es kopšos projām."
Kristlna nopietni pamāj:
"Tad iedošu tev atslēgu, lai tu varētu aizslēgt durvis. Pēc tam ieliec atslēgu vienā no lielajām gliemežnīcām…"