Margarēta savelk seju.
"Tajās, kas pie virtuves kāpnēm?"
"Nūja. Es tās nopirku, kad mēs ar Ēriku pagājušo gadu bijām Bali salā… Nebija jau viegli tās atvest šurp veselas."
Margarēta gandrīz nemanāmi nokrekšķinās:
"Ak, tad tās ir īstas?"
Kristīna paceļ skatienu, patiesi šokēta par jautājumu.
"Protams, īstas."
Margarēta pavīpsnā un sniedzas pēc cigaretēm. Viņas pusapēstā sviestmaize palikusi guļam uz šķīvīša.
"Ak, tā," viņa saka un noklikšķina šķiltavas. "Bet es domāju, ka plastmasas."
Bet tieši tad, kad beidzot pienākusi Kristīnas kārta sapīkt, iezvanās telefons. Viņai jādodas uz invalīdu aprūpes namu. Tūlīt pat.
Čerstina Pirmā ierodas agrāk, nekā es biju gaidījusi. Viņas baltajām sandalēm ir mīkstas zoles, tādēļ es viņas soļus nedzirdu. Pēkšņi manas istabas durvis tiek atgrūstas un viņa jau stāv te.
Visdīvainākais pie skaistām sievietēm ir tas, ka patiesībā viņām it kā nav sejas. Paskatieties, kā viņas tiek rādītas reklāmās: skaistākajai no skaistākajām nav savu vaibstu, viņai ir tikai brīvi plīvojošas acis un nojausma par muti.
Tāpat ir ar Čerstinu Pirmo. Viņai, protams, ir gan deguns, gan vaigi un zods, bet viņas spožās acis un perfekti veidotās lūpas dominē sejā tādā mērā, ka nekas cits nav redzams. Tagad viņa sarauc pret mani savas skaisti izliektās uzacis un pievērš savu mirdzošo skatienu manam nožēlojamajam tēlam.
"Vai tev ir jauni izgulējumi?"
Es tveru pēc iemuša.
"Nē. Vēl jau nav."
"Bet tu taču Ulrikai sacīji, ka esot."
"Kādai Ulrikai?"
"Kopējai, kas tev deva brokastis. Tu esot apgalvojusi, ka tev radušies izgulējumi."
"To es neesmu teikusi. Teicu, ka man tie būs, ja netikšu dušā."
"Šodien mums nav personāla, kas vestu uz dušu."
"Bet es neesmu bijusi dušā veselu nedēļu!"
"Man ļoti žēl. Nav jau mana vaina, ka šobrīd mums trūkst resursu. Bet es parūpēšos, lai tevi pieceltu un aizvestu uz dzīvojamo istabu. Braucamkrēsls ir labākais līdzeklis pret izgulējumiem, to taču tu zini. Bez tam mums šodien būs bilžu bingo. Un vēl ieradīsies koris un dziedās."
Manas spazmas pastiprinās, galva raustās tā, ka grūti noturēt iemuti starp lūpām. Tomēr man izdodas iepūst neveiklu protestu:
"Es negribu spēlēt bilžu bingo. Un negribu dzirdēt nekādu kori. Es gribu iet dušā!"
Čerstina Pirmā pacietīgi gaida, kamēr esmu iepūtusi visu. Tad viņa pasmaida.
"Tev patiks un liksies jauki, ja vien tu tur ieradīsies. Kas zina, varbūt šodien tu vinnēsi apelsīnu? Un, starp citu, mums jāpārkārto tava istaba. Tev būs tātad neliela gaisa pārmaiņa."
Iemutis izslīd no mutes un noplanē malā, man jācīnās ar spazmām, lai to atkal satvertu. Bet Čerstina Pirmā nebūt nesteidzas, ar laipnu smaidu viņa stāv pie manas gultas malas un vēro, kā es reizi par reizei ķeru tukšu gaisu. Kad beidzot iemuti notveru, es spēju tikai iepūst vienu vienīgu frāzi:
"Gaisa pārmaiņa?"
Čerstina Pirmā smaida vēl platāk.
"Protams. Tevi pārvietos pie kāda cita pacienta. Tas taču būs jauki, vai ne?"
Es gari iepūšu:
"Nē!"
Čerstinas Pirmās balss padziļinās, kad viņa noliecas un sakārto man segu.
"Cik žēl, bet man šķita, ka tev patiks, ja apkārt būs vairāk ļaužu."
Viņa iztaisno muguru un sakrusto rokas uz krūtīm.
"Klausies, man tik tiešām ļoti žēl. Bet te es neko darīt nevaru, mums tevi jāpārvieto pie citiem, jo Folkem otrajā nodaļā vajadzīga atsevišķa istaba. Viņam ir ļoti slikti, un viņa ģimene pašlaik dodas šurp. Viņam būs tava istaba, un tu pārcelsies pie mazās Marijas."
Es sakožu iemuti, lai gan baidos, ka manas konvulsijas sabojās šļūteni. Tad es palikšu bez balss lidz pat brīdim, kad ieradīsies Čerstinas Otrās maiņa. Vai arī kamēr rīt no rīta ieradīsies Hubertsons. Šī doma mani dzen panikā, tomēr es neatveru muti un neatlaižu iemuti. Es iepūšu:
"Pie kā?"
Vārdi mirgo uz ekrāna, Čerstina Pirmā uzmet tam aci, jau iedama uz durvīm. Viņa apstājas, kad jau uzlikusi vienu roku uz durvju roktura, un ar otru viegli man pamāj.
"Pie Mazās Marijas, kā jau teicu. Pie tās ar Dauna sindromu. Viņa ir tik jauka, tāpat kā citi mongoloīdi! Zini, viņi taču ir pasaules sāls. Vienmēr tikpat mīļi un jauki. Viņa varēs daudz ko tev iemācīt!"
Pāris baltu zibeņu sper pāri redzeslaukam, krampji, kas nav spazmatiski, krata manu ķermeni. Es aizveru acis. Pie horizonta ir tumšs. Tuvojas vētra, un vienīgais, ko es varu darīt, ir nodot sevi tās varā.
SŪKŅA DVĪNIS
…tu pati sacīji sev vannasistabā: Es neesmu visvairāk mīlētais bērns. Mīļais, kad vienreiz viss nonāks līdz galam un izdzisīs gaisma, un migla plūdīs, un avarēs cilvēks savā beigtajā ķermenī, ar segu pārsegts, vai degošā auto, un sarkanas dzirkstis pilēs no viņa un aizdegs asfaltu viņam pie galvas, vai grīdu aizdegs, vai arī spilvenu viņš nebūs vēl itin neviens no mums; vai arī tie esam mēs visi.
Margareta Atvuda
"uz invalīdu slimnīcu?" jautā margarēta. "Man līkās, tu strādā ambulancē."
Kristīna plivinās apkārt pa virtuvi, meklēdama atslēgu saišķi. Apmetni viņa jau aplikusi.
"Tā arī ir. Bet kā mājas ārstei man ir pacienti arī šajā slimnīcā…"
Viņa atrod saišķi uz soliņa blakus plītij un tūlīt sāk knibināt nost virtuves durvju atslēgu. Bet pirksti negrib klausīt, un viņas caurspīdīgā āda satraukumā piesarkst.
"Iedod man," saka Margarēta, vēl arvien sēžot pie brokastgalda. "Es izņemšu…"
Kristīna pogā apmetni un gaida, kamēr Margarēta tiks galā ar atslēgu, tas prasa tikai mirkli:
"Nu, re!"
Margarēta sniedz atslēgu saišķi, virtuves durvju atslēga guļ uz galda. īsu brīdi viņas abas skatās uz to, un viņām ausīs atskan tantes Ellenas balss: Nevienu atslēgu uz galda! Tas nozīmē neveiksmi! Margarēta pagrābj atslēgu un smīnēdama iebāž džinsu kabatā.
"Nūja," nosaka Kristīna, un pēkšņi vairs neliekas, ka viņa steidzas. Drīzāk ka vilcinās. "Tad lai tev labi klājas. Mēs taču sazināsimies…"
Margarēta viegli saviebjas.
"Nu, kā tad. Arī tev visu to labāko."
"Vai uz kapiem aizbrauksi?"
Margarēta pamāj.
"Ja pagūšu pirms tumsas…"
"Un kā ar Birgitu?"
"Ak, ko nu! Šoreiz viņa ir krietni uzdarbojusies."
Brīdi iestājas klusums, tad Kristina nokremšļojas:
"Tātad norunāts. Mēs sazināsimies. Bet tagad gan man jāsteidzas."
Piepeši izskatās tā, it kā viņa domātu spert soli uz priekšu un pieskarties Margarētai. Bet Margarēta viņu aizkavē, izpūšot dūmu mutuli viņas virzienā.
"Ērik," Kristina skaļi saka pie sevis, griezdama auto aizdedzes atslēgu. Viņa bieži izrunā vira vārdu, kad ir viena, ne jau tāpēc, ka ilgotos, bet gan tāpēc, ka tas rada drošības sajūtu. Un tieši tagad šāda drošības sajūta viņai nepieciešama. Šķiet, ka pēdējās diennakts notikumi ir pavilkuši sānis kādu drapēriju tēraudpelēku samta drapēriju, viļņainu dzelzs priekškaru un atkailinājuši pagātni. To viņa bija aizmirsusi, kad vēlējās sagaidīt Ēriku aizbraucam, neatcerējās, ka Ēriks ir viņas aizkara aizvilcējs, kurš palīdz viņai dzīvot tā, it kā agrākā nemaz nebūtu bijis. Viņa tuvumā pagātne ir mirusi, bet, kad viņš ir nesasniedzamā attālumā, tā sāk kustēties un elpot.
Bet šoreiz viņa nedomā padoties. Viņa vairs nav ne bērns, ne pusaudze, un pagātne ir pagātne. Tai Kristlnai Vulfai, kura dzīvo šodien, nav nekā kopīga ar pagājušo. Viņa dzimusi Lundas Universitātē tieši tajā mirkli sešdesmito gadu beigās, kad pasaules vēsture noraustījās un mainīja zobratus. Kāds ieripināja olu studentu istabā, un pēc dažām stundām trauslā čaumala sāka plīst. Nakts vidū notika izšķilšanās. Tad čaumala sadalījās divās daļās un no olas dzīlēm izkāpa jauna sieviete. Jau no pirmā acumirkļa viņa bija tā, par ko viņai bija paredzēts kļūt: nopietna un mērķtiecīga persona, kas katru ritu tieši pulksten astoņos apsēdās pie rakstāmgalda un atvēra grāmatas. Tikai dažas reizes notika tā, ka viņa ap pusdienlaiku nolika tās malā, paņēma gaišzilu vēstuļu papīru un rakstīja vēstuli audžumātei, kuru bija satikusi citā dzīvē. Saturs allaž bija viens un tas pats: viss ir labi, un es krāju naudu, lai Ziemassvētkos varētu tevi apciemot! Atbildi viņa saņēma reti, bet viņas vēstuļkastltē nonāca citas vēstules. Bieži tās bija apzīmogotas Norčēpingā. Tādas viņa saburzīja un iemeta papīrgrozā, nemaz neatvērusi. Viņa Norčēpingā nevienu nepazina. Viņa bija tikko dzimusi un dzivoja Lundā.