Выбрать главу

"Cilvēks pats var izvēlēties sev dzivi," tolaik viņa bieži domāja. "Nevajag jau ņemt tikai to, ko drīkst."

Bet tagad jau sen viņa ir pieaugusi, izdarījusi izvēli un dzīvo Vadstenā, viņa ir pienākumu un atbildības cil­vēks, kuram nav laika rakņāties bijušajā. Viņa vēlreiz pagriež aizdedzes atslēgu. Motors atbild ar negribīgu klepošanu. Uz instrumentu paneļa mirdz divas sarkanas spuldzītes. Eļļas spuldzīte un bateriju spuldzīte. Kristīna izlaiž roku caur matiem, viņa nosvīst, arī brilles ātri vien noraso un kļūst necaurredzamas.

"Tikai mieru," viņa saka pati sev un piespiež sevi aizvērt acis. Tad vēlreiz pagriež starta atslēgu. Un brī­nums notiek: motors sāk laipni rūkt. Tas darbojas. Viņa uzmet ātru skatienu rokaspulkstenim. Ir pagājušas sep­tiņas minūtes, iekams zvanīja telefons. Vajadzīgas vēl astoņas, lai aizbrauktu uz slimnīcu. Viņa paspēs.

Kristīna, protams, zina, ka Folke slimnīcā mirs. Viņa nevar šo vīru glābt. Ir sācies beigu vēstītājs plaušu kar­sonis, kas visiem vecuma plānprātības pacientiem nāk kā atbrīvotājs. Lai gan Folkem nemaz nav tāda liga, viņam tikai apnicis vecums. Kad viņa ķermeni sāka atstāt spēki, viņš brīvprātīgi noslēdza savus jutekļus, vairs negribēja ne redzēt, ne dzirdēt, ne runāt. Tur taču Kristīna nekā cita nevar darīt kā vienīgi novēlēt viņam laimīgu ceļu.

Vispār jau viņai nemaz nevajadzētu uz slimnīcu braukt, viņa būtu varējusi apmierināties ar to, ka pa telefonu nozīmētu morfīnu un pēc tam pabeigtu brokas­tis. Tā rīkojas citi ārsti. Bet Kristīna to nevar, viņa zina, ka tādā gadījumā viņai visa pārējā dienas daļa paietu, cīnoties ar vainas apziņu, iztēlojoties Folkes mokpilno nāvi. Tādēļ viņa baidās nepaspēt. Baidās no piederīgo skatieniem un no nodaļas gaišmatainās māsiņas, kura zvanīja. Viņi sauc šo māsu par Čerstinu Pirmo. Kristīna viņas tuvumā nervozē, jo nojauš, ka šī sieviete pēc sevis zina, kā Kristīnai nepatīk pašas profesija.

Nūja, tā tas ir. Viņai nepatīk pašas profesija. Viņas izvēle bijusi nepareiza. Un to viņa zina jau sen. Patiesībā kopš tās dienas, kad pirmo reizi ieraudzīja Ēriku.

Viņa bija aizgājusi uz Ērika priekšlasījumu vairāk vai mazāk brīvprātīgi. Viņš bija vasarraibumains dokto­rands, un bija gluži uzkrītoši, ka viņš nebija radis stāvēt publikas priekšā. Sākumā viņš bija nervozs, skatiens klīda sāņus, runu pārtrauca daudzas pauzes, bet vēlāk viņa apsēstība ar paša tematu paātrināja tempu. Agenesia cordis [3] [ Sevišķi rets stāvoklis, tikai viens gadījums no 35 000 grūtniecībām…

Kristīna klausījās tikai ar pusausi. Nekas no tā, ko viņš bija stāstījis, nespēja pārliecināt Kristīņu, ka tas ir kaut kas svarīgs. Interesanti? Var jau būt, bet jaunizcep­tai terapeitei galīgi nevajadzīgi. Turklāt šķita tik nepie­rasti, ka mierīgi jāsēž; pēdējo mēnešu laikā viņa bija nepārtraukti skraidījusi no pacienta pie pacienta, no dežūras uz pieņemšanu, no pieņemšanas slimnīcā uz ambulanci, no invalīdu slimnīcas uz veco ļaužu aprūpes namu.

Viņas izbrīns beidzot bija norimis, pirmā gada izbrīns par to, ka viņai laimējies, ka viņa, Kristīna Martinsone, visā nopietnībā tagad ir sertificēta ārste. Kad viņa ierau­dzīja savu spoguļattēlu kādā spodrā ziemas logā pelēku, mazu sievieti baltā virsvalkā un stetoskopu ka­batā -, viņu tas vairs nepārsteidza, tieši otrādi viņa varēja pati sev ironiski pamāt. Nūja, patiešām! Redziet, kur nāk daktere.

Bet īsie triumfa mirkļi kļuva arvien retāki. Viņa sāka saprast, cik naiva bijusi. Gadu pēc gada viņa bija nirusi dziļi grāmatās, dedzīga un kaislīga savā mērķtiecībā. Studijas viņu neatstāja pat dziļā miegā, un viņa naktīs trūkās augšā no satraucošiem sapņiem par mistiskiem pacientiem. Bet tā jau arī vajadzēja būt. No rītiem viņa tikai izpurināja šos sapņus no matiem un ķērās pie jaunās dienas jaunajām zināšanām. Tolaik viņa domāja, ka kādu ritu pamodīsies kā ārste un tad viss būs citādi. Vispirms jau viņa pati. Viss plūstošais un slīdošais viņā izžūs un sastings, viņa būs kā izlieta no viena gabala, kļūs neizkustināma un stipra kā betona pīlārs.

Un rīts atnāca, bet brīnums izpalika. Divpadsmit mēnešus rīti bija nākuši un gājuši, bet nekāda pārmaiņa nebija notikusi. Un Kristīna sāka saprast, ka tikai tagad pēc vienpadsmit gadu ilgām studijām un prakses viņa stāvēja profesijas izvēles priekšā. Viņa bija spiesta kļūt par ārsti vēl pirms tam, kad vispār spēja izlemt, vai to patiešām vēlas.

Bet kāpēc? Kāpēc tas bija izrādījies tik svarīgi?

Protams, Astrīdas dēļ. Un Ellenas dēļ.

Viņa bija kļuvusi par ārsti abu savu māšu dēļ.

Kristlna nolieca galvu un aizmirsa jauno lektoru. Jā, tā nu tas bija. Ne jau tāpēc, ka Astrīda vai Ellena būtu domājušas, ka šādi panākumi iespējami. Ellena bija šau­bījusies un baiļojusies savā slimības gultā, kad Kristīna bija pastāstījusi par nodomu sākt medicīnas studijas, bet Astrīda izrādīja atklātas nievas. Viņa nosprauslājās un murmināja, ka augstprātība iet pa priekšu zemam kritienam tas bija jau pirmo reizi, tiklīdz Kristīna uz­drošinājās ieminēties par saviem plāniem. Tomēr As­trīda bija iemesls. Viņas pasaulē visiem ārstiem piederēja mītiska vara, un mediķu priekšā viņa pārvēr­tās par pavisam parastu tantīti, par bailīgu sievieti, kura pieglaimīgi smaida un pievalda mēli. Kristīna gri­bēja viņu redzēt tieši tādu. Nekad citādu. Vienīgi tādu.

Šī profesija bija bēgšana, mēģinājums panākt ko citu. Bet Astrīda nelaida viņu vaļā. Astrīda viņā bija iesējusi mazu sēkliņu, mazu pretīguma sēklu, kas slepenībā laida saknes skološanās gados un saplauka ziedos, kad Kristīna bija stājusies savā pirmajā darbā. Tagad viņai ik dienas vajadzēja slēpt riebumu pret tiem ķermeņiem, kurus bija spiesta skatīt: spalvainas ciskas un mīklai līdzīgus vēderus, nošļukušas sieviešu krūtis un krunkai­nas veču pakaļas, smakojošas vecas brūces un smirdo­šas kājstarpes.

Miesa ir pati savs soģis. Bet ārste ir brīva, tīra un ar slimībām neaplipusi, viņa lido pāri citu nepilnībām tik augstu, ka puve nekad netiek klāt…

Nūja. Kristīna vēlreiz pievērsa skatienu jaunajam lektoram. Viņa būs ārste arī turpmāk. Lidotspējas dēļ. Un tantes Ellenas dēļ, kas bija smaidījusi savu sašķiebto smaidu un ar lielām pūlēm abās rokās satvērusi Kristīnas plaukstu, kad viņa pirmo reizi stāvēja pie Ellenas gultas invalidu slimnīcā, tērpusies baltā virsvalkā, turē­dama gatavībā stetoskopu.

Jaunais lektors nervozi rosījās pie paaugstinājuma, novilka uz leju ekrānu un sagatavoja diaprojektoru. Kristīna iztaisnoja muguru kā skolniece vainas apziņā un mēģināja izskatīties uzmanīga. Gaisma zālē tika iz­dzēsta un kļuva tumšs, uz ekrāna parādījās pirmais dia­pozitīvs. Placenta. Asinsvadu tikls bija pildīts ar metilzilo, un lektora rādāmais kociņš slīdēja pa attēlu, meklējot artēriju: