"Etioloģija vēl arvien nav skaidra, bet pastāv teorija, ka ir runa par asinsvadu deformēšanos agrīnā grūtniecības periodā, kas noved pie tā, ka vājākais dvīnis tiek apgādāts ar lietotām asinīm via umbulicalus [4] … bet šis asinsvads sasniedz vispirms ķermeņa zemāko pusi, tādēļ šī ķermeņa daļa ka mēs tūlīt redzēsim ir mazliet vairāk attīstīta…"
Viņš vēlreiz nospieda pogu. Jauno attēlu sagaidīja mēma sarosišanās auditorija. Sākumā Kristīna domāja, ka attēloto nevar īsti saredzēt, viņa samirkšķināja acis un sakārtoja brilles, bet tad pielika roku mutei priekšā galīgi neprofesionālā žestā. Ar pūlēm viņa lika rokai nolaisties uz ceļiem un pāršķira lapu bloknotā, gatavojoties kaut ko svarīgu pierakstīt, tomēr neko nepierakstīja.
Attēls rādīja kādu mazu ķermeni ar nabassaiti un tieviem, neizveidotiem kāju aizmetņiem. Mazs bērniņš bez galvas vai rokām, mazs miesas kunkulis ar rožainu ādu. Pilnīgi noteikti tas bija cilvēks. Bet tikai puscilvēks. Augšdaļā tas bija pavisam līdzens, līdzens un maigi noapaļots tur, kur būtu vajadzējis būt kaklam un galvai.
Lektors klusu stāvēja pie projektora un ļāva attēlam pazust, pirms atkal sāka runāt:
"Šis fenomens literatūrā tiek saukts par The acardiac monster, par bezsirds monstru, kas pats par sevi ir pareizi, es gan gribu teikt, ka patiesībā tam nav sirds, bet no šāda apzīmējuma es vēlētos izvairīties, jo tas skan mazliet ēē sensacionāli…"
Viņš vēlreiz piespieda pogu, parādījās jauns attēls tas pats radījums, bet citā leņķī. Tagad varēja apjaust tiklu ādas krociņu starp abiem aizmetņiem, kam būtu vajadzējis būt kājām. Rādāmais kociņš slīdēja pār šo kroku.
"Kroplais veidojums un veselais dvīnis vienmēr ir viena dzimuma. Visbiežāk tās ir meitenes, bet iemesls šai parādībai nav zināms. Sūkņa dvīņa mirstība ir augsta, jo, grūtniecībai ejot uz priekšu, asinsritei tiek uzstādītas arvien lielākas prasības. Tas šim sūkņa dvīnim var radīt lielas grūtības…"
Pēc daudziem gadiem, kad viņu dvīņu meitenes jau gāja skolā, Kristīnai kādu nakti ienāca prātā, ka viņa acīmredzot Ēriku pārpratuši. Viņa impulsīvi izstiepa roku un sāka viru purināt, lai gan visā viņu laulības laikā Ērika miegs tika uzskatīts par svētu.
"Ērik!" viņa čukstēja guļamistabas tumsā. "Ērik!"
Pagāja brītiņš, līdz viņš atbildēja, viņš ņurdēja un aizgriezās. Bet Kristīna tikai ņēmās purināt viņa plecu.
"Klausies! Es gribēju tev kaut ko pajautāt…"
Viņš atvēra acis un miegaini pagriezās pret sievu. "Ko tad?"
"Vai atceries to lekciju, ko tu lasīji, kad mēs satikāmies? Par bezsirds monstru? Vai atceries?"
Viņš pārvilka segu pār plecu un atkal aizvēra acis.
"Mmm. Kas tad ir?"
"Tu runāji par sūkņa dvīni, vai ne? Bet kuru dvīni tu domāji? Veselo bērnu? Vai to otro?"
Viņš apslēpa dusmas, viegli iesmejoties.
"Ak Kungs, Kristlna, kas par jautājumu nakts vidū… Es, protams, domāju veselo augli. To taču var dzirdēt: sūkņa dvīnis sūknē asinis kroplajā…"
"Ak tā," novilka Kristlna. "Tas tātad ir tā. Paldies. Guli vien tālāk…"
Ēriks pastiepa roku un, saņēmis viņējo, to viegli paspieda.
"Kāpēc tu to jautāji?"
"Ak, man tas vienkārši ienāca prātā. Pats nosaukums. Es vienmēr esmu domājusi, ka sūkņa dvinis ir tas otrs…"
Viņš bija pusmiegā, bet vēl arvien nemainīgi pieklājīgs un ieinteresēts.
"Bet kāpēc tu gribēji zināt?"
Kristlna atvilka roku, ieritinājās dziļāk zem segas un cieši aizvēra acis, lai aizdzītu seno attēlu.
"Tāpat vien," viņa sacīja. "Man šķita, ka tas ir tik dīvaini…"
"Arlabunakti," viņš teica.
"Tev ari," viņa nočukstēja.
Astrīdu kaitināja tas, kā viņi viens ar otru sarunājas, ka viņi saka paldies un lūdzu, ar labu nakti un lai tev labi klājas. Kad viņa nelūgta pirmo un pēdējo reizi atnāca ciemos, viņa skaidri pateica savas domas.
"Jūs tikai izliekas," viņa runāja savā izkropļotajā skoniešu dialektā. "Jūs jau izklausās kā tādi lielmanīg pūšļi. Vai tad jūs nevar pasacīt, ko tiešām domā, skaidri un gaiši, vai tad jums allažiņ jālišķē? Jūs tak ir precēti, tad jau nu gan var runāt kā cilvēki?"
Kristlna bija gaidījusi šo atklāto uzbrukumu, mēnešiem un gadiem viņa bija gatavojusi atbildi. Tā viņai gulēja uz mēles noslīpēta un asa, tomēr sākumā viņa neteica itin neko. Tā vietā viņa saknieba lūpas mazā mīnuszīmē un paķēra mātes kafijas tasīti, lai gan tā bija tikai pusizdzerta. Klusēdama un taisnu muguru viņa to aiznesa uz trauku mazgātavu.
"Hallo, jūs tur, dāmīt!" auroja Astrīda viņai aiz muguras. "Es jau vēl nav beigus!"
Kristīna it kā sasala kustības vidū, tad apmetās apkārt, vēl arvien turēdama tasīti rokā, un cieši uzlūkoja māti. Astrīda žestikulēja ar zilganbālām rokām.
"Tagad tu gan būs tik ellišķīg laipna un noliks man atpakaļ to tasi. Un pelnu trauku arīdzan, jau iepriekš paldies."
"Tu šeit iekšā nedrīksti smēķēt, Ērikam tas nepatīk…"
"Ak, tā gan," teica Astrīda un aizdedzināja cigareti. "Viņa Majonēze Ķēniņš ir šitintā pavēlējs… Tu takš var atvērt logu."
Ļenganās krūtis lēkāja kā pustukši maisiņi, kad viņa liecās pāri virtuves galdam. Viņa ilgi un demonstratīvi ņēmās ap krampīšiem, līdz atgrūda logu plaši vaļā un elsdama neveikli atkrita atpakaļ krēslā. Tad apmierināti ievilka dziļu dūmu no cigaretes un pavēloši paklaudzināja pa galdu tajā vietā, kur bija stāvējusi kafijas tasīte. Kristīne ar troksni nolika viņai priekšā pusizdzerto tasīti un dziļi ievilka elpu. Balsij jābūt noteiktai, kad viņa izteiks savu REPLIKU.
"Vai tad ir labāk šķendēties par cilvēkiem nekā ar viņiem laipni aprunāties? Bet tu vienmēr esi uzskatījusi, ka īstas jūtas ir tikai vienas. Niknums."
Bet Kristīna savu pretinieci bija novērtējusi pārāk zemu. Astrīda viņai veltīja tādu skatienu, kas satrieca viņas REPLIKU putekļos.
"Lēnām pār tiltu!" Astrīda iesaucās. "Tu jau izklausās kā vien riebīg dziesm zviedru topā, vai tu pati to saprot? Mazi, mazi vārdi par mīlu! Un saki tos ar smaidu!"
Kristīna palika stāvam pie galda, arvien vēl taisnu muguru un stalta, bet iekšienē plivinājās vecās bailes. Astrīda paliecās uz priekšu un reptiļa ātrumā ar saviem zilganajiem pirkstiem sagrāba Kristīnas rokas locītavu, saspieda un izgrieza to, bet ne pārāk stipri, tikai tik daudz, lai pamatīgi sāpētu, tomēr neko nevarētu redzēt. Viņa smagi elpoja un runāja skaidri, lai gan balss bija zemāka nekā parasti, gandrīz kā čuksts.
"Un tu man te netēlos nekādu kundzēni, mīļo Kristīnīt. Tu takš nebūt nekāda dakteriene un šitik glauna dāma, ja es to nebūt ļāvs…"
Tajā pašā mirklī Ēriks atvēra ārdurvis un sauca sveicienu. Priekšnamā nograbēja daži pakaramie.
Viņš pakarina savu jaku, domāja Kristīna.
Astrīdas tvēriens kļuva stingrāks. Kaut kas nobaukšķēja pret grīdu.
Tagad viņš velk nost kurpes. Ak, miļais, nāc ātrāk!
Nočaukstēja papīrs, viņš caurskatīja pastu. Astrīda vēl mazliet pagrieza, paberza meitas ādu pret kaulu rokas locītavā un uzmanīgi vēroja reakciju. Valgas acis. Bet nekādas pretestības. Kristīna bija pretojusies tikai vienu vienīgu reizi mūžā, un tas, kas toreiz notika, bija viņai iemācījis nekad vairs nepretoties.
"Hallo!" Ēriks vēlreiz sauca. "Vai kāds ir mājās?"