Viņš sāka nākt uz virtuves pusi. Kristīna samirkšķināja acis un sastapa mātes skatienu; Astrīda nicinājumā sarauca degunu, bet viņas skatiens novērsās. Viņa atlaida tvērienu un pagrūda nost Kristīnas roku ar bērnišķīgi niknu žestu.
"Sveiki," sacīja Ēriks. Viņš stāvēja virtuves durvīs un smaidīja, viņš neko nebija redzējis.
Astrīda steidzīgi nodzēsa cigareti, pārvilka roku pār pieri un skatījās projām. Kristīnas acis lidinājās starp viņiem abiem, tās triumfa sašaurinājās, kad viņa skatījās uz Astrīdu, bet kļuva platas un mirdzošas, kad uzsmaidīja Ērikam.
"Sveiks," viņa sacīja un, izpletuši rokas, devās vīram pretī. "Es nemaz nedzirdēju, ka tu atnāci."
Mans vīrs, viņa domāja un iegrima tā skāvienos.
Man taču patiesībā ir vīrs.
Viņa Ērikam nav teikusi, ka viņš ir vienīgais vīrietis, kāds tai jebkad bijis, jā, arī vienīgais, ar ko viņa skūpstījusies. Kad viņš apsēdās Kristīnai blakus pie pusdiengalda pašā pirmajā konferencē, viņa kļuva atturīga un stīva, un, kad Ēriks pēc dažām nedēļām zvanīja un uzlūdza viņu uz teātri, viņa bija spiesta iziet ārā un izvemties, kad bija ielūgumu pieņēmusi. Ne jau tādēļ, ka viņš tai būtu pretīgs, nē tieši otrādi, bet gan tāpēc, ka likās neiespējami viņu ievērojis kāds vīrietis.
Visu pirmā pavasara pusdienu, koncertu un teātra apmeklējumu laikā viņas jaunavības plēve kļuva arvien biezāka un sīkstāka. Pirms desmit gadiem tā būtu bijusi pieņemama, pirms pieciem mazliet komiska, bet tagad tā bija kauna traips. Jo tagad bija sācies jauns laiks, tāds laiks, kad jauna sieviete tika uzskatīta par defektīvu, ja trīsdesmit gadu vecumā vēl nebija stājusies kāda vīrieša rīcībā.
Vakarā pirms vasaras saulgriežiem viņa aiz bailēm izplūda asarās, kravājot jaunajā ādas somā rūpīgi izgludinātās vasaras drēbes. Ko te varēja līdzēt skaistākā kokvilnas kleita, kas smaržoja pēc vēja un ūdens? Ko te varēja līdzēt nopulētie nagi, kas spidēja kā perlamutrs, un jaunais matu griezums, kas viņai ļoti piestāvēja? Tagad nu tam vajadzēja notikt, to viņa zināja, citādi Ēriks nekad nebūtu viņu ielūdzis svinēt vasaras saulgriežus savu vecāku vasarnīcā Svētās Annas šērās. Daudz no visa, kas, pēc viņas domām, tur notiks, viņa bija sagatavojusies panest: augstākās pilsonības pazemojošo laipnību pret jaunatnācēju, māsu netiešos jautājumus par viņas dzimtu un vecāku sarauktās uzacis par viņas strupajām atbildēm. Tad Ēriks nostāsies viņas pusē, to Kristlna zināja, viņš jau bija sācis izsmiet mātes bažīgos jautājumus par "Kristīnas raižpilno pagātni", kā viņa pati to sauca. Bet kā Ēriks panestu viņas nevainību? Varbūt satrūktos un atkāptos? Vai nicinājumā no viņas novērstos?
Vēlāk šķita, ka tas bija viņas ķermenis, kas patstāvīgi pieņēma lēmumu. Pēkšņi izstiepās labā roka un novilka uz leju aizkarus, kājas aiznesa viņu pie kumodes, kur labā roka sameklēja spoguli, tajā pašā laikā kreisā roka atpogāja svārkus un ļāva tiem nokrist uz grīdas. Viena roka pagrūda malā ceļasomu, bet otra vilka nost biksītes. Labā kāja pacēlās pati no sevis, pēda novietojās uz gultas malas, kamēr labās rokas rādītājpirksts, garais pirksts un zeltnesis saslēdzās kopā ķirurga instrumentā. Acīm tika atļauts aizvērties.
Pēc tam viņa saņēma spoguli un paskatijās sev kājstarpē. Tas bija tāpat kā izmeklēt svešas sievietes dzimumorgānus, un, nūja, viss norādīja uz to, ka šai sievietei ir zināma seksuāla pieredze, lai arī ne sevišķi liela. Asiņošana nebija stipra. Ātra nomazgāšanās izdzēsīs visas pēdas. Un pēc tam tas, kas tikko bija noticis, nebija noticis nekad.
Pa ceļam uz vannasistabu viņa ieraudzīja labās rokas pirkstus. Ap nagiem un locītavu krokās bija biezas, sarkanas asins svītras. Pretīgums lika sagrīļoties, un viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru: ienākusi vannasistabā, viņa atbalstījās pret sienu un aizvēra durvis, bet gaismu neieslēdza, tāpat pa tumsu aiztaustījās līdz aukstā ūdens krānam un skaloja, skaloja un skaloja, līdz pirksti bija tik auksti, ka kļuva nejūtīgi.
Un tomēr, kad nākamajā rītā Ēriks novietoja mašīnu pie viņas mājas, viņa vieglām kājām noskrēja pa kāpnēm. Bija brīnišķīga diena: debesis pār Vadstenu bija tikpat zilas kā Jaunavas Marijas tērps, bērzu lapas spīdēja saulē, bija tik viegli elpot.
"Cik tu izskaties priecīga!" aizdomīgi sacīja Ēriks, kad viņi satikās uz ietves. "Vai kaut kas noticis?"
"Itin nekas," viņa atbildēja savā parastajā, rezervētajā balsī. "Man vienkārši ir labs garastāvoklis."
Jo man ir vīrietis, viņa domāja pirmo reizi mūžā. Es esmu samaksājusi, un tagad man patiesībā ir vīrietis.
Mājās pie tantes Ellenas nekad neviens necerēja, ka Kristīna dabūs vīru. Arī viņa pati ne. Pusaudzes gados viņa pārcieta savu sievišķību ar ciešanu pilnu sejas izteiksmi un būtu priecājusies no tā visa atbrīvoties. Tā bija Kristīna, kura cieta no sliktas dūšas un sāpēm, tā bija viņa, kas valstījās pa grīdu reizi mēnesī un ko pēc tam kratīja drudzis, tā ka viņu vajadzēja apguldīt zem divām segām pie karsta ūdens pudelēm, kamēr Margarēta un Birgita uzkasīja siena kaudzēm līdzīgas frizūras un gatavojās iekarot pasauli, kā to dara jaunas sievietes.
Tas bija nelaimīgs laiks. Kamēr Kristīna siltā vasaras vakarā mēģināja sasildīt savas ledusaukstās rokas pie biezās vilnas zeķēs ievilktām sulas pudelēm, kuras tante
Ellena bija piepildījusi ar karstu ūdeni un ielikusi viņai gultā, meitene aizvēra acis un mēģināja atcerēties gaišākus laikus: eksāmenu dienu pirmajā klasē, kad viņa saņēma savu pirmo godalgu, dūnu pelēkus svētdienas rītus virtuvē, kad sviests kusa uz tantes Ellenas siltajām brokastu maizītēm, klusu vasaras vakaru rotaļas ķiršu kokā pie mājas.
Bija ļoti vienkārši būt mazai meitenei mājās pie tantes Ellenas. Vienkārši un mierīgi. Viss, ko vajadzēja darīt, bija ēst, paklausīt un ļaut, lai tevi aprūpē. Tādā secībā. Kristīnai nekas tur nelikās sarežģīts; viss tantes Ellenas ēdiens garšoja labi, prasība paklausīt bija saprotama, aprūpēšana tīrā bauda. Kamēr Birgita protestējot kliedza, kad tante Ellena pirms pusdienām gribēja mazgāt viņas netīro muti, Kristīna baudkāri atbalstījās pret tantes Ellenas vēderu, kad pienāca viņas kārta. Birgita sūdzējās, ka tantei Ellenai ir pārāk raupjas rokas, bet Kristīnai šķita, ka raupjas rokas ir patīkamas. Bērnunamā viņiem bija kopēja ar ļoti maigām rokām. Kristīna bija histēriski kliegusi katru reizi, kad šī kopēja tuvojās; viņa kliedza un kliedza, kamēr kopēja zaudēja pacietību un sagrāba viņu stingrā tvērumā. Tikai tad Kristīna ļāva sevi mazgāt. Bet drošības dēļ vēl joprojām kliedza.
Citādi viņa visai daudz neatcerējās no dzīves bērnunamā, tikai lielu istabu ar augstiem logiem un gultām, kas stāvēja rindā. Viņas atmiņās viss bija balts: sienas, gultas, gaisma, kas spiedās cauri bērzu lapotnēm dārzā. Tikai dažreiz kā zibens ātrumā viņas galvā parādījās aina: kāds zēns apskauj savu vienkājaino lācīti, kāda meitene mētelī un ziemas kurpēs pagriežas un, iedama uz durvīm, skatās uz Kristīņu, dzirdamas kādas mazas meitenes raudas, kad viņai atņemta lupatiņa: Mana lupatiņa, mana lupatiņa, kur palikusi mana lupatiņa! Bet atmiņas bija drūmas un nesaprotamas, tām trūka konkrētu cilvēku un sakarību, un tās vispār nevarēja izteikt vārdos.
Tāpat bija arī ar slimnīcu. Viss, ko viņa spēja atcerēties, bija aijājoši čuksti un balti pirksti, kas spieda uz leju šļirces virzuli. Nūja, vispār viņa taču atcerējās veselu cilvēku kādu pacienti no vispārējās zāles, uz kurieni viņu ar laiku pārveda. Tā bija resna, veca sieviete, kura nepārtraukti runāja un visu laiku atradās kustībā, viņa gāja no gultas uz gultu un skaļā balsī komentēja citu pacientu stāvokli un ārstēšanu. Ugunsgrēkā cietusī piecgadniece viņu interesēja it īpaši.