Visļaunākās bija slāpes. Pret sāpēm bija injekcijas, tās lika Kristīnai lidināties virs ļaunuma, bet nebija nekādu līdzekļu pret slāpēm. Pievienošana sistēmai palīdzēšot, tā sacīja balti tērptās būtnes pie īstenības robežas, tomēr tā nemazināja slāpes. Mēle kļuva bieza, un to pārklāja staipīgas gļotas, lūpas sasprēgāja, un rīkle tā pietūka, ka katrs elpas vilciens izklausījās kā šņākšana. Viņas slāpes beidzot kļuva par īstu mocību arī tiem, kuri to redzēja, un tas pamudināja viņus nolikt pie meitenes gultas trauku ar ūdeni, kurā bija mazi marles gabaliņi. Doma bija tāda, lai Kristīna pārvilktu šīs kompreses pār lūpām un tā remdētu mokas. Bet reizi pa reizei balti tērptās būtnes pieliecās pie viņas un brīdināja: Saslapini lūpas, bet nezīd. Tikai nezīd!
Protams, viņa zīda. Bet viņa zīda ļoti uzmanīgi, lai neviens neredzētu. Viņa tvēra pēc kompresēm ar veselo roku un vilka tās gar lūpām, kā kopēja bija teikusi, bet slepenībā marles aizsegā paplēta lūpas, mēles galiņš padevās uz priekšu un kāri slīdēja pār auduma retajiem pavedieniem. Un pēkšņi mēle kļuva par dzīvu būtni, alkatīgu mazu dzīvnieciņu ar savu gribu, kas piespieda viņu izsūkt kompresi līdz pēdējam pilienam.
Sekundi vēlāk kaut kas dzeltens un smirdošs izvēlās viņai no iekšām, augumu sarāva krampji un brūcēs no jauna uzliesmoja uguns. Bet, kad viņa atvēra acis, lai ļautu sāpēm vaļu, pie gultas stāvēja resnā sieva ar paceltu rādītājpirkstu.
"Es tevi redzēju," viņa teica. "Tu zīdi. Tā ir tevis pašas vaina."
Kristīna saknieba lūpas un norija raudas.
"Nūja, kā tad," sieviete atkal runāja. "Es tevi redzēju. Tā ka es tagad zinu, ka tu pati vien esi vainīga."
Un kaut kur dziļi Kristīnas galvā kāda griezīga balss piekrita:
"Klausies, tu velna skuķi! Tā ir tevis pašas vaina! Viss, kas notiek, ir tevis pašas vaina!"
melnie, kaltie vArtiņi iečīkstējās, kad māsa Inga tos aizvēra aiz viņām abām.
"Nāc," viņa sacīja un pastiepa Kristīnai roku. Viņai bija rudzpuķu zili pirkstaini cimdi tieši tādā tonī kā mētelis. Kristīnai pašai bija gaišbrūns mētelis un zirņu zaļi dūraiņi. Viņa varēja redzēt, cik tas neglīti, jo ilgā klusuma laikā bija noticis tā, ka visas krāsas bija kļuvušas cietas un asām malām, tās kā grants grauza viņai acīs. Ja viņa zinātu, kā padarīt pasauli tikpat melnu, baltu un pelēku kā fotogrāfiju, viņa to jau būtu izdarījusi.
"Nāc nu. Nevajag kautrēties," teica māsa Inga un satvēra viņas roku. "Ta taču ir tikai mana svaine. Un viņa ir tik jauka…"
Bet Kristīnas roka ļengani izkrita no viņējās tā bija tik mīksta un piekļāvīga, ka to nemaz nevarēja saturēt. Meitene kā piesalusi stāvēja pie dārza celiņa un izlikās nedzirdam. Jo nu tas bija noticis, tagad beidzot viņa bija iekāpusi savā fotogrāfijā. Šis dārzs katrā sīkumā līdzinājās tai melnbaltajai pasaulei, ko viņa bija izveidojusi savā galvā. Viss saskanēja: puskrēsla un baltā migla, augļukoku melnās līnijas pret pelēkajām debesīm, kūstošās salnas glazūra pār zālāju. Tas bija dārzs tādām meitenēm kā viņa. Dārzs ziemas princesēm.
Māsa Inga satvēra viņas roku un vilka sev līdzi.
"Nāc nu, nāc! Tev taču nav ko baidīties…"
Arējās kāpnes bija milzīgas. Un no akmens. Pavisam citādas nekā koka kāpnes pie bērnunama verandas. Šis kāpnes nedrebēja, kad uz tām spēra kāju, tās gulēja neskartas un smagas it kā kalns, kas gaida, lai kāds tajā uzkāpj. Tās bija ari tikko kā noslaucītas: varēja redzēt slotas pēdas tajā sniega mazumiņā, kas bija palicis uz sarkanajām ķieģeļu plāksnēm.
Māsa Inga piespieda durvju zvanu un vienlaikus atvēra durvis, iebīdot Kristīņu sev pa priekšu mazajā priekšnamiņā. Ari te viss bija no akmens: pelēka un spīdīga grīda, bāli zaļa un poraina siena. Izskatījās kā slimnīcā, kā mazā akmens slimnīciņā.
Māsa Inga steidzīgi novilka botes šos elastīgos gumijas apavus, kas bija sargājuši viņas augstpapēžu kurpes no nepastāvīgās ziemas ārā, un tikpat veikli palīdzēja Kristlnai novilkt gumijas zābakus. Tad viņa stingri pieklauvēja pie brūnajām iekšdurvim un tās atvēra.
"Hallo," viņa sauca uz dzīvokļa pusi. "Hallo! Vai te kāds ir mājās?"
No skaņām dzīvokļa iekšienē Kristlnai pār muguru pārskrēja drebuļi. Tur skanēja radiosignāls un kaut kas cepās uz pannas. Tā bija skaņa, pret ko bērnunama flīzētajā virtuvē viņa bija iemācījusies just riebumu, tā bija nemiera un steigas skaņa. Tā vedināja uz domām par netīksmi tāpat kā graudainais piena pulveris bērnunama nerūsējošajā krūzītē.
Bet šeit kāds tūlīt izslēdza radio un nocēla pannu no plīts, šeit bija vieta arī cilvēku balsīm.
"Viņa gandrīz neko neēd," teica māsa Inga, atglauzdama matu šķipsnu Kristīnai no sejas, atvēra matu sprādzi un sastiprināja no jauna. "Viņa arī nerunā. Neizdod ne skaņas, izņemot reizes, kad raud…"
Sieviete galda otrā pusē uz sekundi ielūkojās tieši Kristlnas pelēkajās acīs.
"Ak, tā," viņa noteica. "Šajā pasaulē tomēr tiek runāts pietiekami daudz…"
Meitene, kas sēdēja sievietei līdzās, strauji pielieca vaigu viņas augšdelmam.
"Tu runā, tante Ellen. Tu runā visu laiku…"
Ellena saķēra viņas degunu ar pirkstu galiem.
"Vai!" viņa iesaucās. "Tagad Margarētas deguns atkal slapjš!"
Meitene noķiķinājās un iedzēra lielu malku no piena glāzes. Viņa bija apēdusi vienpadsmit gaļas bumbiņas, Kristīna bija saskaitījusi. Vienpadsmit! Un vēl arvien vesels gaļas bumbiņu kalns gulēja lielajā traukā uz mazgājamā galda. Viņa pati bija apēdusi vienu vienīgu gaļas bumbiņu, pirms tikpat noteikti kā vienmēr bija nolikusi dakšiņu malā un sagatavojusies pretoties māsas Ingas pierunāšanas mēģinājumiem. Viņa bija piekāpusies tikai vienā punktā: izdzērusi gandrīz visu piena glāzi. Tas bija īsts piens, to varēja just, nevis kaut kāds drupatains pulveris, iemaisīts krāna ūdenī.
"Ceru, ka tas tevi neuztrauc," teica māsa Inga. "Ka mēs tā pēkšņi uzradāmies, es gribēju teikt. Bet Ziemassvētkos pāri palika tikai četri bērni, un tad mums šķita, ka tikpat labi mēs varam taisīt ciet un ņemt viņus līdzi. Priekšniece paņēma divus, Brita un es katra savu… Citādi jau šogad mums nebūtu nekādu Ziemassvētku."
Viņa aprāvās un vēlreiz noglauda Kristlnai pieri.
"Un viņa ir tik jauka, tas tev nebūs nekāds apgrūtinājums…"
Ellena viegli pasmaidīja, viņa sēdēja savā puķainajā uzsvārcī, un baltās rokas smagi gulēja uz galda.
"Tiešām nekāda apgrūtinājuma nebūs. Itin nekāda…"
Vēlāk tajā pašā dienā Kristlna viena pati sēdēja tantes Ellenas dzīvojamajā istabā. Raupjais audums mazliet grauza ciskas, viņai nebija garāku vilnas bikšu, kas apklātu kailo joslu starp apakšbiksītēm un zeķēm.
Mājā valdīja pilnīgs klusums. Māsa Inga un Margarēta bija aizbraukušas uz tirgu nopirkt Ziemassvētku eglīti, viņas bija bāzušās virsū Kristlnai, aicinot braukt līdzi, bet viņa bija ietiepīgi purinājusi galvu un kļuvusi tik ļengana un bezpalīdzīga, ka māsa Inga pat nebija varējusi uzvilkt viņai mēteli.
"Lai viņa paliek pie manis," beidzot bija sacījusi tante Ellena, un pēc veselas pārmetumu un atvainošanās virknes māsa Inga bija padevusies.
Tātad pašlaik Kristīna ar taisnu muguru sēdēja uz dīvāna un skatījās apkārt. Viņai patika šī istaba, te krāsas prata saskanēt cita ar citu, nevis strīdējās un kliedza, un mēģināja cita citu nobeigt. Aizkaru bāli dzeltenais tonis laipni atsaucās dīvāna tumši pelēkajam audumam, paklāja piesātināti zeltainās krāsas rotaļājās ar zemā skapīša brūnumu tālāk pie sienas. Virs skapīša karājās liela glezna ar zeltainu mežu. Tas viņu vilināja. Varbūt viņa varētu ieiet šajā gleznā un kļūt par rudens princesi, nevis ziemas princesi… Tomēr nē, viņa vēlējās palikt šajā istabā, šajā mājā, šajā klusumā, kurš, liekas, kļūst vēl dziļāks sienas pulksteņa noteiktajos tikšķos.