Tad tante Ellena pēkšņi stāvēja apaļajā durvju ailā, vēl arvien tērpusies puķainajā darba uzsvārcī. Seja zem tumšajiem matiem bija plata un četrstūraina, baltās rokas bija sakrustotas uz kuplajām krūtīm. Acenes bija noslīdējušas uz degungala, un vienā nāsī ielikts balts vates kumšķītis.
"Karameli gribi?" viņa jautāja, skatīdamās pār briļļu ietvaru, un ņēma ārā no kabatas konfekšu tūtu.
"Tie ir zīda spilventiņi," viņa pēc tam sacīja, it kā tas būtu kāds paskaidrojums, un noslīdēja klubkrēslā blakus dīvānam. Kristīna uzmanīgi pieliecās un ieskatījās tūtā. Karameles tiešām izskatījās kā zīda spilventiņi: tās spīdēja un mirguļoja bālos zīda toņos. Rožainos, violetos, gaiši zilos.
"Ņem vien," sacīja tante Ellena un sakratīja tūtu.
Kristīna salika īkšķi un rādītājpirkstu kā pinceti un uzmanīgi bāza roku tūtā, zīda spilventiņi bija lipīgi un saķērušies kopā, viņa viltīgi mēģināja atdalīt visskaistāko. Tas bija gaiši violets.
"Paņem vairāk," teica tante Ellena un vēlreiz sakratīja tūtu. "Tūlīt taču būs Ziemassvētki."
Kristīna vēlreiz iebāza roku tūtā un šoreiz izcēla veselu lērumu. Četrus salipušus zīda spilventiņus. Viņa aizturēja elpu un pievērsa skatienu tantei Ellenai. Vai viņa tagad kliegs?
Bet tante Ellena nekliedza, viņa pat nepaskatījās uz karameļu pikuci, tikai aizlocīja tūtu un ielika atpakaļ kabatā. Tad viņa atspiedās pret klubkrēsla augsto atzveltni un skatījās uz gleznu istabas otrā galā, vienu brīdi pat šķita, ka arī viņa apsver iespēju ieiet rudens princeses mežā.
"Jā, jā," tante Ellena nopūtās. "Ne jau vienmēr ir viegli."
Tajā pašā mirklī Kristīnas mutē saplīsa zīda spilventiņa trauslā virskārtiņa. Krēmains saldums izlija pār mēli.
Jā, protams. Tagad viņa atcerējās. Tā garšoja šokolāde.
Ārā satumsa, un krēsla ielīda arī mājā. Nebūs nekādi baltie Ziemassvētki, priekšpusdienas sniega migliņa gandrīz bija pārgājusi lietū. Tas jau nekas, pēc laiciņa tik un tā būs Ziemassvētku vakars, un, to gaidot, tikpat labi varēja taču mierīgi sēdēt dzīvojamajā istabā un mēmi vērot, kā lietus lāses rit pār tantes Ellenas melni spožo logu.
Viņa neteica ne vārda. Tādēļ viņa šķita tik neparasta: nekad agrāk Kristīna nebija satikusi pieaugušu cilvēku, kas varētu mēmi sēdēt ilgāku laiku. Visi citi pieaugušie bija tik aizņemti pļāpājot, ka viņiem neatlika laika domāt, bet šī sieviete tikai sēdēja, kur sēdēja, ar savu aizbāzto nāsi un puspavērto muti. Tomēr viņa negulēja: pelēkās acis bija plaši atvērtas un skaidras.
Tad pēkšņi priekšnamā ieskanējās māsas Ingas smiekli un Margarētas pļāpāšana, dzīvokļa durvis atvērās, un iekšā ietuntuļoja Margarēta ar rupjām kapzeķītēm kājās un atpogātu mēteli. Tante Ellena, atbalstījusies pret roku atzveltni, uzslējās kājās, izpleta rokas pret Margarētu un novilka viņai mēteli, smiedamās par meitenes pļāpāšanu, tad sabužināja viņai matus.
Kristīna novērsās un pavērās logā, ar skatienu sekodama vēl vienai lietus pilei tās ceļā pa spožo virsmu. Pazibēja kāda doma, kas lika viņai pabrīnīties; viss būtu bijis citādi, ja es spētu runāt.
Ta notika pirmo reizi. Viņai nekad līdzīga doma nebija ienākusi prātā.
Bet balss uzreiz neatgriezās tikai tāpēc vien, ka viņa to vēlējās, tāpat kā toreiz, kad tā reiz pazuda bez viņas vēlēšanās. Tātad lietas vienkārši notiek.
Bet Margarēta, kā likās, nemaz nemanīja, ka Kristīna nerunā: viņa piepildīja visu māju pati ar savu pļāpāšanu, vārdi viņai vēlās ārā no mutes kā dzīvsudraba lodītes, kas lielā ātrumā ripo pa grīdu un pazūd kaktos.
Kad eglīte bija izpušķota, Margarēta vilka Kristīņu sev līdzi. Tagad viņai beidzot jāapskata visa māja: tumšais pagrabs ar cementpelēko veļas mazgājamo telpu un gaišzaļo vannasistabu, akmens kāpnes, priekšnams otrajā stāvā un brūnās durvis uz īres dzīvokli tur augšā. Un, protams, arī bēniņi, svarīgākais no visa. Kristīna dziļi ievilka elpu, kad iebāza galvu pa griestu lūku, tur augšā tik skaisti smaržoja. Pēc putekļiem, zāģu skaidām un kokmateriāliem.
"Bēniņi mums ir rotaļistabas vietā," teica Margarēta un devās pie mazītiņām mēbelītēm zem zelmiņa loga. '"Ievocim Hugo bija jāuztaisa rotaļu mājiņa, bet viņš nomira un nepaspēja iesākt. Lai gan viņam izdevās uztaisīt mēbeles."
Izlikās, ka Margarēta un Kristīna pēkšņi izaugušas par milžiem. Mēbeles viņām bija par mazu, dupši vēlās pār krēslu malām, ceļgaliem nebija vietas zem galda.
"Viņš uztaisīja mēbeles kādam pavisam mazam bērniņam," paskaidroja Margarēta. "Bet tagad tās ir manas…"
Pēc brīža viņas jau bija atpakaļ dzīvoklī. Tantei Ellenai bija četras istabas, un Margarēta bija izdomājusi visām vārdus. Lielā istaba, mazā istaba, ēdamistaba un tukšā istaba.
Bet tukšā istaba patiesībā nebija tukša, tajā stāvēja gan gulta, gan kumode. Margarēta iekšā negāja, mazliet pavēra durvis, nemaz neatlaižot rokturi.
"Tā īstenībā ir mana istaba," viņa sacīja. "Es to dabūšu. Vēlāk. Kad sākšu iet skolā… Tagad es guļu pie tantes Ellenas. Mazajā istabā."
Kristīna saviebās. Viņa pati gan negribētu gulēt vienā gultā ar kādu pieaugušo.
"Protams, ne jau vienā gultā," teica Margarēta, it kā būtu nolasījusi viņas domas. "Tur ir dubultdlvāns, gulta zem gultas, to mēs vakarā izvelkam…"
Bet mazajā istabā nebija nekā tāda, kas liecinātu, ka Margarēta tur dzīvo. Dīvāns un klubkrēsls, veļas skapis un šujamā kastīte, bet nevienas rotaļlietas vai pasaku grāmatas. Bērnunamā katram bija savs skapītis, kur glabājās drēbes un rotaļlietas. Šeit nekā tāda nebija, Margarētas drēbes karājās tantes Ellenas skapī priekšnamā. Viņa to pati bija redzējusi, kad Margarēta visu izrādīja, lielas un mazas kleitas karājās uz tās pašas stangas vienā juceklī.
Bet šķita, ka Margarēta neraizējas par jucekli skapī un par to, ka mazajā istabā nav nekā no viņas pašas, viņa izspurdza virtuvē un atvēra vēl kādas durvis.
"Tīrāmo rīku skapis!" viņa sauca. "Te ir manas rotaļlietas."
Kristīna uzmanīgi paspēra soli uz priekšu un ieskatījās iekšā. Tīrāmo rīku skapis vispār nebija nekāds skapis, tas bija mazs būcenītis ar baltu gaismas globusu pie griestiem un vecu lupatu paklāju uz grīdas. Tur iekšā pēc kaut kā asi smaržoja, un Kristīna pazina šo smaržu. Tā smaržoja bērnunamā tajās dienās, kad grīda spīdēja. Pēc boniervaska.
Pēc brīža viņai jau bija skaidrs, ka atrasties šeit ir tik jauki, sēdēt uz grīdas un klāt Margarētas leļļu gultiņu, kamēr pieaugušās sievietes darbojās virtuvē. Tagad tante Ellena bija sagatavojusi gaļas bumbiņas, melnajā dzelzs pannā cepās kaut kas cits. Oda pēc kāpostiem un etiķa.
Ēdiens vēl nebija gatavs, kad pienāca laiks iet gulēt. Kristīna un Margarēta katra dabūja savu šķīvīti ar cīsiņiem un gaļas bumbiņām uz virtuves galda, kamēr Ellena maisīja dzelzs katlu, bet māsa Inga gatavoja sinepes. Viņai klēpī bija trauks, un tā dibenā atradās liela dzelzs lode, kas, ripojot pār sinepju sēkliņām, tās saspieda. Stiprā aromāta dēļ viņas acis asaroja.
"Patiesībā tā ir īsta lielgabala lode," viņa šņaukājās, skaidrodama meitenēm. "Tā nāk no manas un Hugo vecmāmiņas. Mēs to lietojam tikai pirms Ziemassvētkiem, tā ir tāda tradīcija…"