Tante Ellena šķībi pasmaidīja un pastiepa viņai kabatlakatiņu.
"Izšņauc degunu," viņa iesmiedamās sacīja. "Lai neiepil sinepēs."
Kristīna sajūsmā klausījās šajos smieklos, kas allaž plūda no tantes Ellenas. Izklausījās tā, it kā kāda maza dūja būtu uzbūvējusi ligzdu viņas kaklā, maza dūja, kas apmierināti iedūdojās, pirms kārtīgi apsēdās ligzdā. Kristīna bija tik aizņemta, iztēlojoties šo dūju, ka pilnīgi aizmirsās. Nedomādama viņa apēda visu, kas atradās uz šķīvja: trīs cīsiņus, četras gaļas bumbiņas un gandrīz visu siera maizi. Viņa košļāja jau pēdējo sviestmaizes kumosu, kad piepeši viņai atkal uzplūda nelabums. Viņa atvēra muti un ļāva pa pusei sakošļātajai maizei nokrist uz šķīvja. Tajā pašā mirklī viņas galvā atmodās svešā balss: Ak tu, izlaistais rupuci! Vai tu spļauj ārā ēdienu?
Kristīna aizvēra acis un gaidīja uguni. Bet tā nenāca. Pirmo reizi neuzliesmoja rētas tajā pašā brīdī, kad atskanēja balss. Viņa pagaidīja vēl sekundi, tad ļoti uzmanīgi pacēla plakstus vienu milimetru un paskatījās. Māsa Inga slaucīja acis ar kabatlakatu, viņa neko nebija redzējusi. Margarēta blenza uz Kristīņu vaļēju muti, bet neko neteica. Un tante Ellena ļoti uzmanīgi uzlika roku Kristīnai uz galvas, ātri noglaudīja viņai matus, kamēr otra roka steidzīgi un slepus ieslaucīja pusapēsto maizes kumosu darba uzsvārča kabatā.
Māsa Inga nošņauca degunu un pacēla acis.
"Ko es redzu!" viņa iesaucās. "Šķiet, ka Kristīna ir visu apēdusi!"
Un tad pirmā diena bija beigusies.
Ziemassvētku vakara pēcpusdienā sāka plūst šurp pārējie dzimtas locekļi. Vispirms ieradās Seima, tantes Ellenas māte, veca, kaulaina sieva goda kleitā, kas bija tikpat gluda un melna, cik viņas seja balta un grumbaina. Viņa paņēma Margarētu zem zoda un ar sausu skatienu apskatīja, tad, nebilduši ne vārda, atlaida un pagriezās pret Kristīņu.
"Tā ir jauna?"
Māsa Inga palocīja ceļus aiz Kristīnas muguras:
"Nē, nē. Viņa ir no bērnunama, kur es strādāju, mēs te būsim tikai Ziemassvētkos…"
Seima paraustīja plecus.
"Ak, tā. Nūja. Man jau bērni patīk. Bet tikai tad, ja prot uzvesties. Citādi lai iet pa gaisu."
Māsa Inga atvēra muti, it ka lai kaut ko teiktu, bet tajā pašā mirkli priekšnamā saka skanēt jaunas balsis. Tur jau viņi nāca visas galvenās personas. Vissvarīgākie viesi.
Stīgs nostājās atvērtajās durvīs un izpleta rokas, sekundi vēlāk Gunnars atkārtoja šo kustību aiz viņa muguras. Abi bija atpogājuši mēteļus, atsegdami moderno neilona kreklu viegli nodzeltējušās krūtežas. Viņu balsis bija spēcīgas un piepildīja visu māju.
"Mēs nu esam atnākuši!" dārdināja Stīgs.
"Priecīgus Ziemassvētkus!" dimdināja Gunnars.
Aiz viņiem pulcējās viņu ģimenes: katram sava sieva Bite Stīgām un Anita Gunnaram un kopā pieci dažāda lieluma dēli, kuru mati bija sasukāti, ņemot palīgā ūdeni. Visiem bija jauno laiku pļāpīgie vārdi: Buse, Čelle, Klāse, Ulle un Ante.
"Esiet sveicināti," sacīja tante Ellena.
Kristīnas skatiens uzlidoja augšā pie viņas. Tante Ellena ne tikai bija nomainījusi darba uzsvārci pret pelēku izejamo kleitu ar mežģīņu apkakli, šķita, ka viņa nomainījusi arī balsi, kas tagad piestāvēja kleitas krāsai un piegriezumam. Arī māsa Inga bija mainījusies, tikai citādi. Dedzībā piesarkusi, viņa stiepa roku pretī Stīgām:
"Brālīt! Cik jauki tevi redzēt…"
Stīgs steidzīgi ar viņu sarokojās un sāka stīvēt nost mēteli.
"Patīkami redzēt arī tevi. Kā iet?"
"Ļoti labi. Un tev pašam? Kā ar pienākumiem komūnā?"
Stīgs steidzīgi satvēra žaketes atloku un sakārtoja uzvalku.
"Kopš oktobra esmu bērnu aprūpes komisijas priekšsēdētājs. Vai tad neesi dzirdējusi?"
Māsa Inga aizšāva roku mutei priekšā, tagad pārvērtība bija pilnīga. Viņa vairs nebija stingra bērnunama audzinātāja, bet tikai maza meitene.
"Ko tu saki! Vai tiešām? Cik jauki…"
Stīgs aplika Gunnaram roku ap pleciem un bīdīja uz māsas pusi.
"Un te tu redzi nākamo arodbiedrības priekšsēdētāju Luksorā. Nākamgad viņš brauks uz trīsmēnešu kursiem Roņusalā un pēc tam ellīgi ātri kļūs par ombūdu, par to tu vari būt droša."
"Ak, ko nu," norūca Gunnars un pagrūda brāli ar plecu. "Laikam gan kāds laiciņš paies, līdz man rīkle būs tikpat labi iesmērēta kā tev…"
"Nemaz ne," teica Stīgs. "Tas ies pavisam ātri, ja es tevi labi pazīstu.
"Ak," māsa Inga aizelsusies teica. "Cik žel, ka Hugo to nepiedzīvoja. Viņš būtu tik priecīgs."
Nekad Kristlna neaizmirsīs šo pirmo Ziemassvētku vakaru tantes Ellenas mājā. Tomēr nekas jau sevišķs tur nenotika, nekas tāds, kas neatkārtotos katros Ziemassvētkos un jebkurā citā radu saietā. Ēdiens tika uzburts milzīgos daudzumos un ari aprīts: siļķes un Jansona kārdinājums, ribiņas un galerts, gaļas bumbiņas un cīsiņi, sieri un pastētes, šķiņķis un sarkanie kāposti. Kvasu un alu sūtīja no rokas rokā gar pieaugušo galdu, bet Stigs, kurš arvien vairāk svīda, izmeties kreklos un sašķiebtu kaklasaiti, uzņēmās staigāt ap galdu un piedāvāt šņabi. Uz bērnu galdu netika sūtīti nekādi dzērieni: katrs bērns pie sava šķīvja bija saņēmis veselu pudeli Ziemassvētku sulas. Pati Kristlna neko ēst nevarēja, bet visu maltītes laiku uz viņas šķīvja kā alibi gulēja viena gaļas bumbiņa un viens cīsiņš. Ne jau tāpēc, ka tas būtu vajadzīgs, šo pirmo svinību laikā tantes Ellenas mājā viņa bija tik tikko redzama. Ar to viņa bija ļoti apmierināta. Tagad viņa varēja skatīties, pati būdama neredzama, un klausīties, pati būdama nedzirdama.
Starp citu, viņa nemaz nebūtu varējusi panākt, lai kāds viņu dzirdētu, pat ja spētu runāt. Kā gan maza meitene varētu pārkliegt to dārdoņu, kas skanēja no skaļās dzimtas rīklēm? Viņa aizvēra acis un klausījās. Tur tālāk pie pieaugušo galda Gunnars stāstīja kaut ko ar slapju sestdienas balsi, Seima asi iesmējās, it kā kladzinādama, Stīgs piebiedrojās, trieca dūri pieaugušo galdā un tusnīdams mēģināja atgūt elpu aaiih, aaiih, aaiih!, viņš izklausījās pēc vajāta rukša, bet tajā pašā laikā Bite, Anita un Inga laida vaļā sudraba smieklus, kas cēlās kā bezdelīgu pulks pret griestiem. Zēni pie bērnu galda ari smējās, lai gan neviens no viņiem nebija dzirdējis un sapratis, kas tur smieklīgs; pēc mirkļa cauri troksnim ieskanējās Margarētas spalgā balss:
"Kas tur bija? Pastāstiet! Ko viņš teica?"
Te trūka vienīgi tantes Ellenas dūjas smieklu. Tomēr viņa tur bija: kad Kristīna atvēra acis, viņa ieraudzīja, ka tante Ellena stāv durvīs un pēta savus viesus. Negribot Kristīnas skatiens apstājās pie Ingas, Anitas un Bites, pie viņu košajām kleitām un mirdzošajiem matiem. Tante Ellena bija citāda ar savu četrstūraino seju un pelēko tērpu.
Tagad viņa nokremšļojās un mēģināja pacelt balsi, lai viņu troksnī dzirdētu:
"Klausieties, jūs visi! Hallo! Esiet nu tik labi un ejiet uz lielo istabu…"
Pēc lielas tērgāšanas un ilgiem smiekliem piecēlās Stigs un Gunnars kā īsti vadoņi, kādi viņi patiešām arī bija, un uzlika rokas viens otram uz pleciem. Kā vienota četrkājaina būtne lai gan mazliet ļodzīga viņi devās pie Ellenas, nebilzdami ne vārda, atšķīrās un ieslēdza viņu vidū. Tagad visi stāvēja kā sametināti, Hugo atraitne un viņa jaunākie brāļi. Vesela vienība, viena ģimene.
"Gardākie cienasti pasaulē," teica Stīgs. Gunnars piekrītoši pamāja iereibušā nopietnībā.
"Pilnīga taisnība! Nekā garšīgāka vispār nav."