Tante Ellena iesmējās:
"Jā, jā. Paldies. Bet tagad ejiet, dzeriet kafiju un ēdiet saldumus…"
Viņas balss skanēja pavisam parasti, droši, noteikti un laipni, bet tie, kas viņu uzmanīgāk vēroja, varēja redzēt, ka virslūpa mazliet drebēja. Tas izskatījās dīvaini. It kā viņa būtu tā, kas atnākusi ciemos.
visā savā pieauguša cilvēka mūžā Kristīna daudz domājusi, kā bija noritējušas sarunas, šīs slepenās sarunas tantes Ellenas mājā tajos Ziemassvētkos. Ierastais jautājums atkal atdzīvojas, kad viņa iegriežas slimnīcas stāvvietā. Kurš bija iniciators? Vai tante Ellena pati? Vai māsa Inga? Bet varbūt Stigs?
Viņa vēlētos, lai tā būtu tante Ellena, lai tante Ellena būtu iečukstējusi svainim ausī, ka viņa šo bērnu gribētu, tieši šo mēmo un vājo meiteni ar pelēkblondajiem matiem. Bet tā jau laikam tas nebija. Tante Ellena ļoti uzmanījās, lai neko neprasītu no Hugo radiem. Iespējams, ka jau tagad tie uzskatīja viņai bija tādas aizdomas -, ka Ellena jau tā saņēmusi pārāk daudz, ka viņas laulība ar Hugo bijusi pārāk īsa, lai viņai būtu tiesības gan uz māju, gan dzīvības apdrošināšanu.
Un tā jau nu nebija arī māsa Inga. Toreiz viņa vēl bija pārāk jauna; daudz par jaunu un blondu un pārņemta pati ar sevi, lai spētu nopietni interesēties par citiem. Viņas nekad un nekur tā īsti nebija klāt, puse no viņas būtības vienmēr atradās kaut kur citur. Dažreiz gadījās arī tā, ka viņa pilnīgi aizmirsās un nodejoja dažus sapņainus dejas soļus pie tādas valša mūzikas, ko tikai pati vien varēja dzirdēt, un ļāva audzinātājas platajiem formas svārkiem plandīties ap sevi kā balles kleitai.
Nē, tas acīmredzot bija Stigs, kas ierosināja Kristlnas pārcelšanos pie tantes Ellenas, tāpat kā viņš dažus gadus vēlāk ieteica pieņemt Birgitu.
"Stigs LIdakžoklis," Kristlnas atmiņās smejas Birgita. Kristlna viegli pasmaida, uzmanīgi iemānīdama mašīnu starp divām citām personāla stāvvietā. Viņa ir pārsteigta, ka bija aizmirsusi Birgitas doto palamu tantes Ellenas izcilākajam svainim. Tagad viņa ir to atcerējusies un tāpat ari Margarētas skaļos smieklus, kad Birgita izperināja jauno vārdu. Viņa pati toreiz tikai pasmaidīja, tas bija viegls smaids ar slēgtām lūpām. Kristlna nekad neuzdrošinājās skaļi smieties, kad Birgita deva cilvēkiem iesaukas, viņa pamatoti nojauta, ka Birgitai galvā paslēpts kāds nicinošs vārds ari viņai.
Vai nu līdakas žoklis, vai ne, bet bez Stiga un viņa pienākumiem komūnā Kristlna būtu nonākusi kaut kur citur. Varbūt kādā sektantu ģimenē Smolandē. Vai kādā mālainā zemnieku sētā Estjētas nogāzē. Tā mēdza notikt ar tiem, kas bija nonākuši bērnunamā piecdesmitajos gados. Ja vispār gadījās kāda audžuģimene. Daļa bērnu bija spiesti palikt bērnunamā vairākus gadus, līdz beidzot viņus savāca nesen vēl pustrakie vai ar tuberkulozi slimie vecāki.
Astrīda piederēja pie pustrakajiem un, ja nebūtu Stīga, tad meitu būtu aizvedusi mājās jau tad, kad Kristīnai bija divpadsmit gadu. Un tas viņa cieši sakož žokļus nesatricināmā pārliecībā būtu viņai maksājis dzīvību. Jo tikai pie tantes Ellenas pamodās viņas sīkstā dzīvotgriba, un bez sīkstas dzīvotgribas Astrīdas tuvumā neviens nevarēja izdzīvot. Tātad varēja sacīt, ka Stīgs LIdakžoklis patiesībā bija izglābis Kristīnai dzīvību.
"Par viņu jau varētu pasmieties," Kristīna skaļi saka pati sev, atsprādzēdama drošības jostu, "bet drīzāk gan viņš būtu jāgodā."
Ar gadiem viņš kļuva mazāk slavējams. Viņš bija pārāk patētisks savā centībā kļūt par vēl lielāku vīru, kļūt varenākam un cienīgākam par savu mirušo brāli. Viņš nekad neaptvēra, ka pats sev ir ienaidnieks. Viņš pārāk daudz dzēra, pārāk daudz runāja un bija pārāk kārs pēc liela vēriena žestiem, lai vispār jebkad līdzinātos Hugo.
Piešķirt tantei Ellenai bērnu pateicībā par gardo Ziemassvētku cienastu bija tāds žests, kas viņam ļoti labi piestāvētu. Atraitnes varēja kļūt par audžumātēm tikai izņēmuma gadījumos, bet ka bērnu aprūpes komitejas priekšsēdētājam Stīgām Līdakžoklim vajadzēja tikai uzsist knipi, lai tas tūlīt ari notiktu. Mūtalā nebija daudz tādu vīru, kas varētu kaut ko tādu panākt.
Un Stīgām Lidakžoklim, neskatoties uz viņa runām par kolektīvu un solidaritāti, piemita liela nosliece darīt to, ko citi Mūtalas viri vairs nevarētu izlabot.
Reiz Kristīnas pusaudzes gados, kad Ellena, pa pusei paralizēta, gulēja tieši šajā slimnīcā Vadstenā un viņa pati bija aizvesta uz Astrīdas betona dzīvokli Norčēpingā, Kristīnai pirmo reizi ienāca prātā, ka ar viņu droši vien noticis tāpat kā ar Birgitu. Tante Ellena nemaz viņu nebija gribējusi, varbūt viņa bija spiesta izdabāt Stīgām. Tā tas tiešām varēja arī būt: tante Ellena bieži nopūtās par Stīga Līdakžokļa lēmumiem, bet nekad tiem atklāti nepretojās.
Šī doma bija tik pēkšņa un izsauca tādu riebumu, ka viņa nepaspēja sevi apturēt: nemaz nedomādama, viņa pieliecās un ļāva pussakošļātam desas gabaliņam izkrist no mutes uz šķīvja. Vienu mirkli no viņas apakšlūpas nokarājās tieva siekalu strūkliņa. Astrīda, kas sēdēja virtuves galda pretējā malā un šķirstīja vecu Hemmets Journal, pacēla galvu.
"Fui, pie velna," viņa klusi sacīja un pacēla zilganos pirkstus, lai izņemtu no mutes cigareti. "Tu ir tik ellišķīgi pretīga, vai tu pati to apjēdz?"
Kristlna papurina galvu, lai aizdzītu Astrīdas tēlu. Bet priekškars ir plaši atvērts un neļaujas aizvērties, tādēļ viņa ari atceras, ka Margarēta stāvēja uz kāpnēm, apģērbusies kleitā un gumijas zābakiem kājās, kad melnie vārti vēlreiz nočīkstēja Kristlnai aiz muguras. Margarētai bez mēteļa sala, to varēja redzēt, viņa pati sevi apkampa kailām rokām un šūpojās ceļos, tur stāvēdama uz kāpnēm.
"Nāc nu, Kristlna! Nāc taču! Mēs dzīvosim tukšajā istabā, tante Ellena to ir sakārtojusi, bet es tur nevaru iet, kamēr tu neesi atnākusi. Nu nāc! Ātrāk!"
Bet Kristlna neklausījās un pat neskatījās uz viņu. Viņa raudzījās uz citu pusi. Bija vēla pēcpusdiena februāri, un saule slīpi spīdēja pār dārzu. Tas bija atguvis krāsu, lai gan līdz pavasarim un lapu plaukšanai bija vēl tālu. Melnbaltā aina bija kļuvusi par akvareli, kur pagājušā gada lapas gulēja zālē kā brūnas brūču kreveles. Māsa Inga smējās par Margarētu Kristlnai aiz muguras, viņa jau bija sākusi pogāt vaļā mēteli.
"Kur nu tev tā jāsteidzas…"
Margarēta nepievērsa viņai nekādu uzmanību.
"Nu, nāc taču vienreiz, Kristlna! Nāc nu!"
Pēc dažām minūtēm Kristlna ieraudzīja, ka tukšā istaba tiešām ir pārveidota. Tagad pie katras sienas stāvēja pa gultai un mazs galdiņš pie loga. Kumode bija aizvākta, un Kristlna vienu mirkli pat nodrebinājās, iedomādamās nekārtīgo skapi priekšnamā. Vai viņas drēbes tur mīcīs iekšā starp Margarētas un tantes Ellenas kleitām?
"Vai tagad drīkstu iet uz turieni, tante Ellena? Kristīna taču atnākusi, man arī jāiet."
Tante Ellena smējās savus zemos dūjas smieklus kaut kur fonā.
"Viņa ir bijusi pavisam nevaldāma jau vairākas dienas, arī tagad nemaz nevar nomierināties…"
"Kristīna arī," teica māsa Inga un pamāja. "Ari viņa bija ļoti nepacietīga."
Kristīna pagrieza galvu un paskatījās uz augšu viņas sejā. Kāpēc viņa tur stāvēja un meloja?
Jau pēc dažām dienām Kristīnas drēbes sāka smaržot citādi. Tā bija daudzplākšņaina smarža ar daudzām sastāvdaļām, un, no rītiem ģērbdamās, viņa mēģināja tās atšķirt. Stipras ziepes. Cepšanas smaka. Skābens ķermeņa aromāts. Christel markas talka pulveris. Tantes Ellenas smaržas.
Viņa nezināja, kā tas gadījies, ka nonākusi pie tantes Ellenas, un cik ilgi te paliks. Viņa zināja vienīgi to, ka kādu dienu māsa Inga bija nodevusi mazgāšanā visas viņas drēbes un nākamajā dienā tās rūpīgi sakravājusi pavisam jaunā ceļasomā. Pēc tam viņas pusstundu bija braukušas ar vilcienu, līdz nonāca Mūtalā. Tur viņas bija iekāpušas autobusā pelēkzilā mašīnā, kas labi saderējās ar šo pelēkzilo rūpniecības pilsētu, un braukušas līdz pašai pēdējai mājai. Ziemassvētkos Kristīna nebija ievērojusi, ka tantes Ellenas māja atrodas nomalē, bet tagad viņa redzēja, ka te ir gan lauki, gan pilsēta. Pa kreisi atradās mājas, bet tīrumi un mežs pa labi, ceļa otrā pusē.