Ceļš veda uz Vadstenu un bija bīstams. Pa to nekādā ziņā nedrīkstēja iet bez tantes Ellenas, bet dārzā varēja darīt, ko vien vēlas. Protams, ne jau lauzt augļu kokiem zarus. Bet kāpt ķiršu kokā bija atļauts, ja turējās pie stiprākajiem zariem.
Tomēr pirmajā laikā neviens tantes Ellenas dārzā kokos nekāpa. Kristīna neuzdrošinājās, un Margarēta negribēja. Pēc pirmās nedēļas Margarēta bija pilnīgi izmainījusies: čīkstīga un viegli aizvainojama, vienmēr raudulīga par īstiem un šķietamiem pāridarījumiem. Bez tam viņa atteicās ēst.
"Kas tev noticis?" žēlojās tante Ellena dienu no dienas, ņēma viņu uz ceļiem un mēģināja barot kā zīdaini. "Ēd nu, tev taču vienmēr bijusi tāda apetīte."
Bet Margarēta saknieba lūpas un aizvēra acis, pielieca galvu pie tantes Ellenas krūtīm un izslēdzās no visas pasaules. Viņas gaudulīguma dēļ mazā dūja, kas atradās tantes Ellenas kaklā, tagad bija aizlidojusi. Un šķita, ka vienīgi Margarēta spēja to atvilināt atpakaļ, vienalga, ko darīja Kristīna, tas nebija pietiekami. Tante Ellena gan slavēja Kristīņu, kad viņa bija noslaucījusi traukus, un smaidīja, kad meitene tvēra pēc putekļu lupatas, parādīdama, ka vēlas palīdzēt uzkopt istabas, bet nekad nesmējās savus dūdojošos smieklus.
Margarētas atteikšanās no ēdiena spieda Kristīņu sākt ēst, lai gan ēdiens viņai vēl arvien bija pretīgs. Bez tam pēc katras ēdienreizes viņa aiznesa savu šķīvi un piena glāzi uz trauku mazgātuvi un pieklājīgi pakniksēja, pateikdamās par maltīti. Un to visu viņa darīja ar salta aprēķina lausku skatienā. Viņa zināja, ka Margarēta sāks gaudot vēl trakāk, ja viņu, Kristīņu, paslavēs.
Sirsnīgām, plaši atvērtām acīm viņa vēlreiz šķērsoja virtuvi, ielika galda piederumus mazgājamā bļodā un noskaloja savu tīri nokasīto šķīvi ar karstu ūdeni, tad pagriezās un viegli pakniksēja tantei Ellenai.
"Cik tu esi liels malacis," teica tante Ellena mazliet nogurušā balsī. "Ļoti liels malacis, Kristīna."
Un kā tad. Viņai izdevās. Tagad Margarēta kauca kā aizkauta un mētājās rokām kā mazs bērns tantes Ellenas skāvienos.
"Kā gan viņa varēja mūs izturēt šīs pirmās nedēļas," domā Kristīna. Viņa pievelk rokas bremzi un uzmet sev ātru skatienu aizmugures spoguli. Viņa ir diezgan bāla pēc ilgās nomoda nakts, bet, no otras puses, neviens taču negaidīs, lai Kristīna Vulfa būtu sevišķi sārta. Bezkrāsaina tas ir vārds, kuru vienmēr lieto, lai viņu raksturotu, to viņa zina. Klasiska tapešu puķe. Ja nevēlas lietot to vārdu, ko savā galvā izdomāja Birgita. Pelēkā pele. Toreiz arī Margarēta smējās.
"Bet tāda taču es esmu," viņa saka savam spoguļattēlam. "Pelēkā pele Kristīna Vulfa, take it or leave it.*"
Tagad, liekas, viņai vairs nav jāsteidzas. Viņa dodas lēni pāri stāvvietai, it kā lai atvirzītu tālāk neizbēgamo ieiešanu. Viņai nepatīk apmeklēt veco, slimo ļaužu namu. Protams, viņa mēdz izplūst klusinātos mierināšanas protestos katru reizi, kad kāds vecs cilvēks sāk raudāt un runāt par Nāves uzgaidāmo telpu, pēc tam kad Kristīna ir piezvanījusi un pasūtījusi vietu. To tā nevajag uztvert, viņa saka. Itin nekādā ziņā. Durvis uz šo māju veras uz iekšu un uz āru, pirmkārt, tur nodarbojas ar rehabilitāciju. Bet viņa, protams, zina tikpat labi kā viņas pacienti, ka patiesība ir pavisam cita. Invalīdu slimnīca ir nāves uzgaidāmā telpa, un tikai tie, kas ir dzimuši laimīgi, var tikt ārā dzīvi.
' Ņem par labu. (Angļu vai.)
Bet ne jau šis etiķetes dēļ viņai nepatīk invalidu slimnīca. Tas ir tādēļ, ka ŠI māja ir padarīta neglīta. Personālam ir dotas brīvas rokas, un šie ļaudis nevar ciest tukšu telpu, tāpat kā daba baidās no vakuuma. Tādējādi šī skaistā četrdesmito gadu māja ar bāli dzelteno apmetumu un tīkamajām proporcijām ir pārvērsta par milzonīgu kluba telpu; par telpu, kas izgreznota ar maziem priedes plauktiņiem un rozā plastmasas puķēm, lētiem misiņa svečturiem un raudošu bērnu attēliem. Plus zināms skaits gatavu domugraudu plastmasas ierāmējumā par laimi ikdienā un mātes mīlestību. Un šīs lietas liek sarukt ne tikai šai mājai, arī cilvēki kļūst mazāki, nekā viņi patiesībā ir. Kādēļ tādam vīram kā Folke vecam dārzniekam, kas visu mūžu ir licis sēklām augt un puķēm plaukt, jānomirst, plastmasas pelargoniju apņemtam? Būtu labāk aiznest viņu uz mežu vai novietot viņa gultu baznīcas vidusejā, lai viņš savā pēdējā stundiņā varētu baudīt to, kas padara dzīvi ciešamu: debesu krāsu un pasaules skaistumu.
Agrāk Ēriks ar meitenēm mēdza Kristīņu kaitināt viņas acu jūtīguma dēļ.
"Mamma ir estēte, meitenes," Ēriks sacīja un pamirkšķināja. "Ļausim viņai tādai būt."
Protams. Tā jau tas bija. Laiks pie tantes Ellenas bija padarījis viņu par estēti. Bet, kad viņa to stāstīja Ērikam, viņš tikai šķībi pasmaidīja un mainīja sarunas tematu. Viņa juta, ko vīrs domā: ka laba gaume prasa izglītību un ka tante Ellena nekādā ziņā nebija izglītota. Vienkārša viņš mēdza lietot šādu vārdu: "Kristīna uzauga pie kādas vienkāršas sievietes…"
Kristīņu vienmēr neizbēgami apklusināja viņa noniecinājums, jo viņš uzskatīja tanti Ellenu par mazliet mazāku cilvēku nekā, piemēram, viņa paša māte. Bailīgā
Ingeborga uzauga mācltājmājā uz laukiem, nevis Norčēpingas istabā ar dzelzs plīti, viņa gāja meiteņu skolā, kamēr Ellena strādāja par mājkalpotāju, viņa dzēra tēju no angļu porcelāna, kamēr Ellena kafijas dzeršanai lietoja Gustavsberga firmas tasītes, un tas viss Ērika acīs māti padarīja patiesāku un dziļāku par Ellenu. Bet bailīgā Ingeborga nekad neko nezināja par skaistumu: viņa darbojās tikai ar to, kas viņai bija piešķirts, un tādā veidā, kā no viņas tika gaidīts, tieši tāpat kā viņa visu mūžu iepirkusies, domājusi un jutusi arī tikai tā, kā pasaule no viņas gaidīja.
Kristīna, protams, varēja saprast, ka Ērika nievas radušās zināšanu trūkuma dēļ, jo viņš acīmredzot bija saticis, bet nekad nebija iepazinis cilvēku, kura dzīvi veidojis trūkums. Atgādinājums par to, ka dzīve visiem nebūt nav tik vienkārša, viņu tikai kaitināja. Ļaudis, kam piemīt kaut neliela iniciatīvas spēja, vienmēr paši tiek galā, bet par citiem zināmā mērā jārūpējas. No otras puses, Kristīna viņam pārāk bieži to neatgādināja, vārdi iesprūda rīklē, un viņa kļuva mēma. Nebija tādu vārdu, kas vēstītu, ko tante Ellena viņai nozīmējusi, trūka vismaz to, kādus Ēriks atzītu. Turklāt ceļu nobloķēja viņas pateicība. Kāda izskatītos Kristinas dzīve bez Ērika un viņa ģimenes? Tieši viņi pacēla Kristīņu augstāk, padarot par īstu cilvēku.
Tādēļ viņa Ērikam nekad nestāstīja, cik sāpīgs ir viņa uzskats, ka vienkāršs ir tas pats, kas prasts. Kā likt vīram saprast, ka šim vārdam, pēc viņas domām, ir pavisam cits saturs, ka tas ietver rūpes, kas apzīmogojušas dzīvi pie tantes Ellenas? Tur katrai lietai bija savs skaistums un sava nozīme: cieti norullētiem linu galdautiem, ko viņa pati audusi, skaisti iezīmētiem virtuves dvieļiem viens glāzēm un viens šķīvjiem -, plānām kafijas tasītēm ar apzeltītu maliņu tā bija kāzu dāvana. Bez tam tante Ellena bija minimāliste: kad ziedēja pelargonija, tad tai vienai jāstāv uz virtuves palodzes, kur tā vislabāk izskatās. Un, kamēr tādas sievietes kā Bite un Anita piecdesmito gadu beigās sāka piepildīt savas mājas ar volāniem greznotiem jauniem aizkariem un puķotiem lampu abažūriem, tante Ellena joprojām noteikti turējās pie visa vienkrāsaina un atteicās kļūt par patērētāju. Tādēļ viņas māja palika kā sasalusi četrdesmito gadu daļiņa līdz pat viņas pašas mūžībai. Un šajā mājā dienas ieplūda cita citā, katra diena bija kā visas citas, tās vēlās kā viļņi pret krastu. Ritms bija nomierinošs, pati atkārtošanās pieklusināja visu nemieru un remdēja visas dusmas. Tādēļ drīz vien viss nostājās savās vietās: Margarēta norāpās no tantes Ellenas ceļiem un sāka ēst, Kristīna pierada pie visām mājas smaržām un vairs tās nejuta. Abas kopā gāja iekšā tīrāmo rīku skapī un sāka rotaļāties, iznākot no turienes vienīgi tad, kad bija laiks ēst.