Tantes Ellenas mājā nekas nebija svarīgāks par ēšanu un neviens darbs nozīmīgāks par ēdiena gatavošanu. Katru pirmdienu ieradās mašīna no šūšanas fabrikas ar piecdesmit pusgatavām žaketēm, kuru vīles tantei Ellenai vajadzēja nedēļas laikā zigzagveidā apstrādāt, bet viņa labāk gribēja ar šuvekli sēdēt naktīs nekā pavirši izturēties pret ēdiena gatavošanu dienā. Un to pašu varēja sacīt par visiem citiem mājas darbiem. Bija svarīgāk pagatavot mārrutku mērci pie vārītas mencas nekā berzt kāpnes. Bija svarīgāk pārvērst kāpostus tīteņos nekā uzkopt dzīvojamo istabu. Un bija svarīgāk žāvēt cepeškrāsnī maizi un samalt rīvmaizē, lai karbonādei būtu īsti kraukšķīga garoziņa, nekā gludināt veļu, kas gulēja mazgājamajā telpā.
Tante Ellena mūžīgi bija aizņemta: darbs tecēja kā upe starp viņas strupajām rokām. Tomēr nekad nešķita, ka viņa steidzas, viņa vienmēr dungoja, un viņai allaž bija laiks smieties savus vieglos dūjas smieklus, ja vien bija kaut kas, par ko smieties. Un tagad viņa smējās ne tikai par Margarētu. Kad Kristlna sūkāja savu matu šķipsnu, tante Ellena nogrudzinājās un paņēma mitro šķipsnu pirkstos:
"Vai nu tā var, nebēdne tāda?"
Nebēdne bija svarīgs vārds. Kristlna zināja, ko nozīmē izdarīt kaut ko nepareizi, un ari to, ka par to nekas nedraudēja. Tantes Ellenas mājā nebija bīstami izdarīt kaut ko aplam, to viņa bija sapratusi no Margarētas sajūsminātās ķiķināšanas, kad tante Ellena pa jokam rūca par viņas nekārtīgo gultas klājumu. No otras puses, Kristlna nebija īsti pārliecināta, ka šis likums attiecas uz visām nebēdnēm. Ar Margarētu bija kaut kas īpašs, tāpēc Kristīnai visdrošākais bija saklāt gultu, kā nākas.
Vienu vienīgu reizi tante Ellena mēģināja iecelt Kristīņu klēpī, tāpat kā viņa vienmēr rikojās ar Margarētu, bet, sajutusi, ka Kristlna kļūst pavisam stīva, tūlīt palaida meiteni vaļā. Tomēr Ellena projām negāja, viņa mirklīti pakavējās, attaisīja vaļā Kristīnas sprādzi un sasprauda nepaklausīgo šķipsnu, kas vienmēr tika ārā, un, kad tā bija kārtībā, draudzīgi paplikšķināja meitenei pa dibenu. Pēc tās reizes viņa pieskārās Kristīnai, tikai viņu apkopjot: mazgāja seju un rokas, sukāja matus, palīdzēja uzvilkt mēteli, lai gan Kristīna patiesībā bija pietiekami liela, lai tiktu galā pati. Bet Kristīna neprotestēja, viņa labprāt ļāva sevi pārvērst par ļoti mazu bērnu. Un lejā pagrabā, aukstajā vannasistabā, viņa pat ļāva tantei Ellenai ar rādītājpirkstu pārbraukt pār rētām. Tās bija pilnīgi izārstētas un reti sāpēja. Par visu atgādināja tikai lielie plānas rozā ādas laukumi, Kristlna pati bija gandrīz visu aizmirsusi.
Šķita, ka tante Ellena neliekas ne zinis, ka Kristīna nevar runāt, viņa nekad nepurināja galvu un nesačukstējās ar citām tantēm par šo jautājumu, kā to darīja māsiņas bērnunamā. Viņa pieņēma visu, kā ir: pavērsa pelēkās acis pret Kristīnas muti un skatījās, vai lūpas veido mēmu jā vai nē. Tas bija viss. Un, kad aiz lūpu kustībām sāka rasties arī nelielas skaņas, viņa neko nekomentēja.
Vasaras saulgriežu vakarā atnāca visi radi, lai uzēstu siļķi un iedzertu šņabi. Kristīnai vajadzēja sagriezt lokus. Viņa to darīja ļoti rūpīgi, izbāzusi mēles galiņu, visiem loku gabaliņiem vajadzēja būt vienā garumā. Māsa Inga stāvēja aiz muguras un viņu vēroja.
"Cik viņa skaisti un smalki griež," viņa beidzot sacīja.
"Paldies," teica Kristlna un pakniksēja.
Māsa Inga apmetās apkārt un blenza tantē Ellenā.
"Vai tu dzirdēji? Viņa runāja! Viņa prot runāt!"
Tante Ellena pat nepacēla galvu, stāvēdama tālāk pie virtuves galda un kārtodama stikla traukā siļķu filejas.
"Skaidrs, ka viņa prot runāt," Ellena sacīja. "Rudenī taču viņa sāks iet skolā…"
"Tā tālā vasara…" Kristlna domā, steigdamās augšup pa slimnīcas kāpnēm. Tā bija visu vasaru vasara. Ne jau tādēļ, ka tā būtu bijusi īpaši skaista. Tieši otrādi: jūnija vidū sāka līt, un tad lija nepārtraukti sešas nedēļas. Bet par to nebija ko bēdāt. Kristīnai patika lietus, tas it kā veidoja sienu starp tantes Ellenas māju un pasauli. Priekšpusdienās virtuvē kļuva pavisam kluss, tante Ellena strādāja ar šuvekli, kamēr meitenes sēdēja pie virtuves galda un zīmēja. Gadījās, ka Kristīna pacēla galvu, lai klausītos šajā mēmajā koncentrācijā, bet viss, ko dzirdēja, bija lietus sišanās pret rūti.
Bet viņām taču vajadzēja paelpot arī svaigu gaisu, lai kāds bija laiks. Katru pēcpusdienu tante Ellena atnesa meiteņu lietusmēteļus un gumijas zābakus un sūtīja viņas ārā dārzā. Sākumā viņas brīdi sēdēja sakņupušas turpat uz kāpnēm, tad metās dārzā un Jāva sevi apskaut lietum. Kādu dienu viņas aiz jāņogu krūmiem ierīkoja gliemežu valstību. Kristīna gāja medīt gliemežus, kamēr Margarēta zīmēja ceļus un mājas slapjajā, mīkstajā zemē. Kādu citu dienu viņas devās izbraukumā uz Vadstenu. Tantes Ellenas soma bija smagi piekrauta ar termosiem viens kafijai un otrs šokolādei ar pienu -, divpadsmit sviestmaizēm, trīs kanēļmaizītēm un sešiem āboliem. Viņas gandrīz visu apēda, sēdēdamas uz slapja sola parkā Veterna ezera krastā, un pēc tam čalodamas gāja uz lielo pili. Bet, kad kāda mūķene pabrauca garām ar divriteni un viņas melnais plīvurs plandījās ap ausīm kā kraukļa spārni, viņas apklusa un tikai skatījās platām acīm. Arī tante Ellena.
Bet Kristīnai Vadstena nekļuva par mūķeņu pilsētu, no paša pirmā acumirkļa tā bija bālo sieviešu pilsēta. Jau pa ceļam no dzelzceļa stacijas līdz Pils ielai viņa to bija ievērojusi, un, kad viņas pēc tam gāja pa Lielo ielu, Kristīna pacēla galvu augstāk un ieskatījās visu pretimnācēju sejās. Nūja. Tā tas bija. Vadstenā visas sievietes bija bālas. Kristīnai tas patika; viņa iedomājās, ka sievietēm ar bālām sejām vajag būt arī čukstošām balsīm. Viņa tūlīt pat izlēma. Kad viņa būs liela, tad dzīvos pilsētā, kur cilvēki sarunājas čukstus…
Tantei Ellenai ar šo braucienu bija savs nolūks. Viņai vajadzēja nopirkt jaunu mežģīņu rakstu knipelēšanai. Tas bija visai sarežģīts uzdevums. Viņa staigāja no veikala uz veikalu un nopietni pētīja paraugus un papīra strēmeles, ko viņai cēla priekšā. Kad Ellena beidzot izlēma, viņa nopūtās vainas apziņā. Mežģīņu raksti bija dārgi. Pat pārāk dārgi, ņemot vērā to, ka šī lieta patiesībā nemaz nebija vajadzīga, tā bija tikai izprieca.
Knipelēšana kļuva par Kristlnas pirmo triumfu, par viņas pirmo uzvaru pār Margarētu. Tiklīdz tante Ellena apsēdās pie knipelēšanas spilventiņa, viņai aiz muguras parādījās Kristīna un vērīgi skatījās uz viņas rokām. Sākumā viņa nekā nesaprata: izskatījās, it kā spāres nesakarīgi lidinātos pār spilventiņu, kad tante Ellena cilāja spoles uz priekšu un atpakaļ. Bet drīz vien viņa iemācījās ieraudzīt šo rakstu kustībā un vēl pēc kāda laika varēja izstiept savu roku pāri tantes Ellenas plecam un parādīt, kura spole jāpārceļ nākamā. Tad tante Ellena uzkāpa bēniņos, nonesa kādu vecu spilventiņu un palīdzēja Kristīnai uzsākt pašai savu mežģīni. Tumšajos augusta vakaros viņas pēc tam sēdēja viena otrai pretī pie lielā galda ēdamistabā, audzējot mežģīnes centimetru pa centimetram. Mamma spāre un viņas lielā meita. Un ārā virtuvē sēdēja mazā māsiņa spāre un piktojās, jo nedrīkstēja nest savas ūdenskrāsas uz ēdamistabu. Tā viņai vajag.