Lai gan pašlaik Kristīnai nav laika par to domāt, tagad jāsteidzas pa kāpnēm, pa diviem pakāpieniem uzreiz, lai ātrāk tiktu kabinetā un uzrautu balto virsvalku. Ir pagājušas sešpadsmit minūtes, kopš zvanīja telefons. Kaut nu Folke būtu izturējis…
Čerstina Pirmā sēž pie sava galda kopēju istabā. Katru reizi, redzot šo sievieti, Kristīna pārdzīvo nelielu šoku. Viņa ir tik atbaidoši perfekta, pati pilnība itin visā no perlamutra baltajiem nagiem līdz zeltainblondajiem matiem.
"Labdien," saka Kristīna pārspīlēti draudzīgi, mēģinādama izrādīties laipnāka, nekā bija patiesībā. "Esmu klāt. Vai Folke vēl arvien ir otrajā palātā?"
Čerstina Pirmā pavērš lielās, zilās acis pret Kristīņu un kavējas ar atbildi vienu sekundi par ilgu vienīgi tāpēc, lai izceltu to, ka ir mazliet kritiska. Viņa vienmēr uzsver, ka ir mazliet kritiska pret visiem slimnīcas ārstiem. Liekas, tas ir viņas princips.
"Jā, pagaidām," viņa saka. "Bet pašlaik mēs atbrīvojam citu istabu, kur varēsim viņu ievietot. Šodien tā vēl ir aizņemta, bet tas jau nokārtosies. Vai, pareizāk sakot, es zinu, ka viss nokārtosies. Dažam labam vienkārši būs jāpavirzās tuvāk pie kaimiņa."
Kristīna pamāj un satver žurnālu, ko Čerstina Pirmā pasniedz.
"Jauna antibiotika?" jautā Čerstina Pirmā un paceļ uzacis.
Kristīna nopūšas, viņa ir jau izmēģinājusi trīs preparātus, bet Folke nav uz tiem atsaucies. Ceturtais jau arī nepalīdzēs.
"Laikam gan ne," viņa īsi nosaka un pagriež muguru.
Nāvei ir nepatīkama elpa. Kristīna pazīst skābeno smaku jau gaitenī, un tā viņu pārņem pilnīgi, ieejot Folkes istabā. Viņai tikai jāuzmet Folkem acis, lai saprastu, ka laiks ir klāt. To var redzēt viņa sejā, apakšžoklis ļengani nokarājas, un mute kļuvusi par melnu caurumu, āda uz vaigiem ir plāna un pārvilkta pār ilgās slimības tūsku. Nav nekā, ko viņa varētu darīt. Izskata pēc viņa tomēr ieliek ausīs stetoskopu un paklauvē Folkem pa krūtīm. Skan tieši tā, kā viņa domājusi: dobji un klusināti. Elpošanas spēja ir samazināta, un kreisajā plaušā dzirdama neliela gārdzoņa. Bet Folkes sīkstā sirds tur iekšā pukst tālāk, protams, vāji un nevienādi, bet ar smagu mērķtiecību aiz katra pukstiena. Viņai nemaz nebūtu vajadzējis tā steigties. Folkes sirds cīnīsies par neiespējamo vēl daudzas stundas.
Gultas otrā malā stāv sirma sieviete un tur Folkes pietūkušo roku savējā. Vienu acumirkli Kristīna nodreb: vissliktākais ir pavēstīt raudošām sievām un asarainiem pieaugušiem bērniem, ka pienācis laiks pārtraukt ārstēšanu.
"Iziesim gaitenī," viņa klusināti saka. Bet sieviete neatbild, tikai mirkšķina acis, kas pilnas asaru, un tās nemitīgi plūst pār viņas grumbainajiem vaigiem. Kristīna sāk svārstīties. Varbūt viņa nedzirdēja.
"Mīļā," viņa atkārto. "Nāciet, iziesim gaitenī."
Bet sieviete tikai purina galvu.
"Es negribu iet no viņa projām…"
"Jā, bet ir dažas lietas, kas man jums jāpaskaidro."
"Nav vajadzīgs. Es zinu."
Kristīna apklust. Nomiršanai ir sava liturģija, un visas rituāla frāzes atrodas viņai uz mēles galiņa mēs vairs neko nevaram darīt, bet vismaz parūpēsimies, lai viņam nebūtu jācieš un, kad abas nevar iziet ārā, viņa kļūst it kā paralizēta. Viņa paliek stāvam pie Folkes gultas malas, skatās uz raudošo sievu un negribot nopūšas: grūta diena gaida šo sievieti. Piecpadsmit vai divdesmit stundas viņa sēdēs ar Folkes roku savējā un redzēs viņu izejam cauri visām miršanas stadijām. Slāpēm. Elpas trūkumam un gārgšanai. Aiziešanai no dzīves vajadzētu būt vieglai, durvīm atvērtām un aicinošām…
Un tomēr viņa jūt ne tikai līdzcietību, bet arī zināmu skaudību par to, ka vecās sievietes bēdas ir tik pašsaprotamas. Viņa pati nekad nav varējusi tā raudāt, pat tad ne, kad tante Ellena beidzot nomira pēc piecpadsmit gadiem hroniski slimo nodaļā. Bet Margarēta varēja. Viņa pārliecās pār Ellenas mirušo ķermeni un to apskāva, viņa notraipīja balto slimnīcas kreklu ar savu samirkušo smiņķi, runājot bezjēdzīgus mierinājuma vārdus mirušajai: "Būs labi, Ellenīt, būs jau labi, beigās viss būs labi…"
Tas padarīja Kristīņu vai traku. Bija tā, it kā Margarēta, izplūstot asarās, būtu nozagusi Kristīnas pašas bēdas. Papēžiem klaudzot, viņa izskrēja no istabas, drāzās uz priekšu pa gaiteni, lejup pa kāpnēm un projām pie lielās kļavas slimnīcas zālājā. Toreiz bija ziema, bet viņa tam nepievērsa uzmanību, viņa cīnījās caur biezo sniegu, kas sniedzās līdz ceļiem, spiedās iekšā viņas laiviņās un sasaldēja kājas ledū. Un, beidzot nonākusi pie mērķa, viņa metās pie koka, spārdīja to un ar baltajām dūrēm bungoja pa tā mizu.
"Velns parāvis!" viņa kliedza, lamādamās pirmo reizi pēc daudziem gadiem. "Velns un elle, nolādēts!"
Vēlāk, tai pašā naktī, kad tantes Ellenas ķermenis bija aizvests, viņas ar Margarētu šķērsoja stāvvietu un aizgāja uz ambulanci, kur apsēdās Kristīnas istabā. Viņas tur sēdēja, aptvērušas ar aukstajām rokām karstās tējas krūzes, un pēc ilgas klusēšanas Kristīna ierunājās:
"Kā tu domā, vai var dzīvot bez mīlestības? Vai var izdzīvot?"
Margarēta nošņaukājās un ar plaukstu noslaucīja padeguni.
"Skaidrs, ka var," viņa sacīja. "Cilvēks taču ir spiests."
Tikai tad Kristīna sāka raudāt. Ne jau tāpēc, ka tante Ellena mirusi, bet gan tāpēc, ka Margarēta jau bija tik daudz aizmirsusi.
Beidzot viņa izdabū no sevis dažas ārsta frāzes, domātas vecajai sievietei, un iziet ārā gaiteni. Viņai jāparunā ar Čerstinu Pirmo par šķidruma līdzsvaru un morfinu. Dažbrīd viņai rodas tāda sajūta, ka šī sieviete skopojas ar sāpju remdēšanu, kad ārsti atrodas ārpus redzeslauka. Viņa jau agrāk ir satikusi tādas māsas, tādas sievietes, kuras nāves tuvumā pārņem visvarenība. Kā jauna ārste viņa reiz redzēja kādu reliģiozu vecu virsmāsu noliecamies pie kunkstoša vecīša un šņācam: "Vai tad tu tiešām gribi stāties mūsu Kunga priekšā ar indi ķermenī?" Čerstinas Pirmās motīvi varētu būt citādi, viņa nekad nav likusies sevišķi dievbijīga.
Kristīna atspiežas pret stenderi māsu telpā un nokremšļojas, un Čerstina Pirmā paceļ skatienu no saviem papīriem. Bet neviena no viņām nepaspēj neko pateikt, jo ieskrien palīgmāsa.
"Nāciet ātri," viņa saka. "Lēkme sestajā. Ļaunāka nekā iepriekš!"
"Vai Marija?" jautā Čerstina Pirmā.
"Nē, nē. Ta ir Dezirē."
Čerstina Pirmā lēni pieceļas un pārvelk ar roku pār sēdot sagumzīto balto tuniku. Krunkas pazūd kā uz burvju mājienu, un pēc sekundes apģērbs izskatās kā tikko izgludināts. Kristīna vēro viņu ar sajūsmu un tikai tad saprot, ka kaut kas jādara. Viņa nezina, par kādu pacienti abas runā, viņa tikko kā sarakstījusi savu slimnīcas pacientu vārdus un vēl nepazīst visus pēc sejas. Tik un tā viņa saka:
"Vai esmu jums vajadzīga?"
"Nedomāju vis," atbild Čerstina Pirmā.
viegla kafijas smarža kutina Kristīnai nāsis, ieejot ambulancē; ieskatījusies lenča telpā, viņa redz tur sēžam Hubertsonu un lasām Dagens Nyheter. "Sveiks," viņa saka. "Cik tu šodien agri." Viņš pat nepaceļ acis no laikraksta un atbild: "Es vienmēr esmu agri. Vai tad tu to nezini?" Nē, viņa to nezina. Kāpēc gan tas būtu jāzina? Patiesībā viņa taču mēģina izvairīties no Hubertsona, cik vien iespējams. Šis lēmums nav pieņemts ar nolūku, tas ir tikai instinkts; un tas attiecas uz visiem, kas redzējuši kādu citu Kristīņu, nevis šo terapeiti Vadstenas ambulancē. Hubertsons kā īrnieks ieradās tantes Ellenas mājā jau tad, kad Kristīnai bija četrpadsmit gadu, tātad viņš bija redzējis to ģimnāzijas audzēkni, kāda viņa toreiz bija. Tāpat kā citām skolniecēm, viņai bija rūtaini svārki skotu gaumē un pusmētelis, tomēr viņa nekad nespēja tā pa īstam līdzināties pārējām meitenēm. Viņas pusmēteļa pogas bija taisītas no koka, nevis no kaula puļķīšiem, un svārkiem bija zilas, nevis sarkanas rūtis, kā tam vajadzētu būt. Tante Ellena bija šuvusi gan pusmēteli, gan svārkus, bet Kristlna nevarēja vainot viņu, jo pati bija izvēlējusies gan svārku audumu, gan pogas. Tomēr nebūtu jau nekādas nozīmes, ja viņa būtu izdarījusi īsto izvēli, jo tik un tā būtu jāpaliek savā vietā klases hierarhijā: pašā apakšā. Tur viņa atradās kopā ar divām citām meitenēm, kuras ari bija tikpat neinteresantas un ar tikpat plakanām krūtīm, ka citas skolnieces gandrīz nespēja ar viņām runāt. Un, ja tas bija tā, tad šīs trīs arī nerunāja cita ar citu. Pa ceļam mājup no skolas Kristīna parasti klepoja vienā laidā, lai nevarētu pamanīt, ka viņas balss ierūsējusi no nelietošanas. Ne jau vienmēr tas izdevās: kādu pēcpusdienu viņas labdiena iznāca visai ķērcoša, kad, pārnākusi mājās, atrada tanti Ellenu kopā ar jaunu īrnieku lielajā istabā. Viņi bija dzēruši kafiju, un tante Ellena bija uzklājusi galdu ar skaistākajām tasītēm. Bez tam viņa bija sasvīdusi gluži slapja un vates pikucis nāsī bija tumši sarkans. Viņai vienmēr nervozējot sāka tecēt asinis pa degunu.