"Viņš ir ārsts," tante Ellena čukstēja Kristīnai, kad brīdi vēlāk bija aizvērusi aiz Hubertsona durvis. Kristīna nopietni pamāja. Abas vēl turpat pastāvēja, klausīdamās, kā viņš dodas augšup pa kāpnēm uz īres dzīvokli, kā atslēdz durvis un ienes iekšā somas. Kristīna vēroja tanti Ellenu. Viņas saspringti uzmanīgā izturēšanās liecināja par bijību, kādu Kristīna agrāk nebija piedzīvojusi. Tas meiteni pārsteidza. Tante Ellena neļāvās turēt cieņā akadēmisko izglītību, drīzāk jau viņas acīs pazibēja viegls nicinājums, kad Kristīna ar godbijību balsī stāstīja par ģimnāzijas skolotājiem un lektoriem. Tante Ellena uzskatīja, ka pārāk liela mācīšanās nav lietderīga. No tās cilvēks var sajukt prātā, un, kā viņa bija dzirdējusi, tieši tā bija noticis ar dažiem ģimnāzijas skolotājiem. Bet ārstus šis likums neskāra. Viņu zināšanas iedvesa cieņu, nevis izsauca smīnu. Un, lai gan Hubertsons ar laiku kļuva par mājas draugu, tante Ellena vienmēr ar pūlēm apspieda kniksēšanu, tiklīdz tuvumā parādījās Hubertsons.
Toreiz viņš bija tikko izšķīries. Tādēļ viņš bija dabūjis darbu Vadstenā un dzīvokli Mūtalā, tālu no vecās dzīves, kad bijis palīgārsts kādā Gēteborgas slimnīcā. Bet par to tante Ellena neko nesacīja, protams, tā bija Birgita, kas izošņājusi šīs ziņas.
Viņš ir tikpat šķīries arī šodien un nav otrreiz apprecējies. Žēl, viņam būtu vajadzīga sieva. īpaši jau tagad, kad viņš ir vecs un slims.
"Vai ari man atradīsies tasīte kafijas?" jautā Kristīna.
"Protams," atbild Hubertsons un pāršķir lapu avīzē. "Sēdi tik nost."
Bet Kristīna vispirms pieiet pie ledusskapja un sāk tur rakņāties. Tur ir sviesta kārbiņa un siera gabaliņš, varbūt ieraudzīs arī kādu maizes galiņu. Tomēr ne.
"Vai drīkstu izlūgties kādu kumosu no tavas maizes?"
"Kāpēc ne. Vari ņemt…"
"Tu runā nopietni?"
Viņš iesmejas.
"Tur dziļāk atrodas frančmaizīte. Paņem to."
Hubertsons vēro Kristīņu, kad viņa griež drupataino maizi uz pusēm.
"Bet kā tas nāk, ka tu aizelsusies steidzies uz darbu? Un vēl bez brokastīm?"
"Slimnīcas dēļ," Kristīna īsi atsaka un apsēžas pie galda. "Un vispār es brokastis esmu ēdusi. Tikai tās nebija izdevušās."
"Redz, kā," piebilst Hubertsons. "Kāpēc tad ne? Vai piededzināji pārslas?"
"Vainīga Margarēta," saka Kristīna un tūlīt pat iekož sviestmaizē, lai nebūtu jārunā vairāk. Hubertsons pieliecas tuvāk, viņš ir jūtami ieinteresēts.
"Tava māsa? Vai tad viņa ir šeit?"
Kristīna sakošļā kumosu un norij, pirms atbild.
"Mana audžumāsa."
Hubertsons greizi pasmaida.
"Nūja, kā tad," viņš saka un atkal paņem avīzi. "Tava audžumāsa. Tā jau tas bija."
Kristīna sarauc pieri aizdomās, ka viņš vēlreiz sāks vāvuJot par visu veco. Bet Hubertsons nesaka vairāk neko, vienīgi šķirsta tālāk avīzi. Jautājums tikai tāds, vai viņš var izlasīt kaut ko citu bez virsrakstiem. Viņam jau tagad vajadzētu būt pusaklam, ņemot vērā to, kā viņš gadu gaitā rūpējies ar savu diabētu. Fakts ir tāds, ka Hubertsons ir slimāks nekā vairums viņa pacientu. Bez tam šodien viņš izskatās sliktāk kā parasti. Pavisam pelēks. Kristīna pieliecas un pieskaras viņa rokai, viņš pacel ac is -
"Kā tev patiesībā iet?" viņa jautā. "Vai jūties labi?"
Hubertsons pieceļas un šļūcošiem soļiem iet uz durvīm.
"Es jūtos ļoti labi," viņš saka pāri plecam. "Prīmā. Lieliski. Pilnīgi normāli. Vai vēl kas? Vai arī es varu iet un mierīgi izlasīt avīzi?"
Kristīna savelk seju grimasē viņam aiz muguras. Vecais īgņa.
Jau priekšpusdienā darbs viņai ir ļāvis aizmirst gan Hubertsonu, gan māsas, un tikai dīvains vājums elkoņos atgādina par garo nomoda nakti. Šodien viņai patīk strādāt ne jau tāpēc, ka viņa tagad vairāk nekā agrāk mīlētu savu profesiju, bet gan tāpēc, ka rutīnas darbā ir zināma drošība, ka vajag vēl un vēl atkārtot vārdus un frāzes, ko viņa agrāk teikusi jau tūkstošiem reižu. Turklāt visu rītu ir bijuši vienkārši un kristālskaidri gadījumi: neliels gastrīts, pumpains piecgadnieks, kurš nekad vairs nedrīkstēs ēst apelsīnus. Te nav nekāda lielāka riska, ka aiz tādiem simptomiem varētu gulēt un snaust kāds audzējs. Kad ienāk nākamais pacients, viņa jūtas vēl mierīgāka. Viņai tikai jāuzmet skatiens pusaudža šķirbiņām acu vietā, lai redzētu, kas te ir. Acu iekaisums.
Tik un tā viņa pacientu kārtīgi izmeklē un izslēdz griestu lampu, kad viņš noguļas uz izmeklēšanas galda, lai asās gaismas dēļ viņam nesāktu sāpēt acis. Viņa izjūt pret zēnu zināmu maigumu, viņš ir tikpat tievs un šauriem pleciem kā Ēriks, un viņa zods ir klāts ar stipri iekaisušām pinnēm. Nekāds krāšņais tips. Itin nemaz nelīdzinās tiem testosterona pilnajiem jaunajiem gailēniem, kurus Osa un Tūve tīņu vecumā mēdza stiept uz mājām.
"Es izrakstīšu nedaudz ziedes," viņa saka, kad izmeklēšana ir galā. "Un man šķiet, ka tev vajadzētu pāris dienu palikt mājās no skolas…"
Parastos gadījumos, dodot atpūtu, Kristlna ir skopa, jo zina, ka ierēdņi apdrošināšanas kasē vāc statistikas datus par to, cik bieži katrs ārsts izraksta slimības lapas, un ka tas, kas ir parak devīgs, riskē saņemt aizrādījumu. Bet šis zēns ir pārāk jauns, lai nonāktu kaut kādā statistikā. Turklāt viss viņa bēdīgais stāvs liecina par to, ka viņam tiešām nepieciešams pāris dienu atpūsties no pasaules.
Viņš pieslejas sēdus, bet paliek uz izmeklēšanas galda, šūpojot kājas. Kristlna apraujas, viņa jau gatavojās celties no krēsla, lai izrakstītu recepti, bet tagad paliek turpat uz sava spožā nerūsējošā sēdekļa.