"Vai bija vēl kas?"
Viņš sākumā neatbild, tikai noliec galvu un nopūšas.
"Klausies," Kristīna uzmanīgi saka. "Vai tu gribēji vēl ko?"
Viņš paceļ skatienu un raugās ārstē ar savām sarkanajām šķirbiņām acu vietā. Skropstas salipušas no strutām.
"Kāpēc cilvēkam jādzīvo?" viņš beidzot jautā piesmakušā balsī.
Kristīnas rokas noslīd uz ceļiem, pilnīgi neapzināti viņa pavērš plaukstas uz augšu. To es nezinu, saka žests. Bet mute klusē.
"Vai tu zini, tu, kas esi daktere? Vai tu zini, kāpēc cilvēkam jādzīvo?"
Pēkšņi viņai veļas virsū viss nakts nogurums, tāpēc viņa, liekas, pazaudējusi visas profesionālās frāzes.
"Nē," viņa saka un nopūšas. "Es nezinu. Es tikai dzīvoju."
Viņš sēž tajā pašā stāvoklī, arvien vēl šūpodams kājas, vienas baltās zeķes pirkstgalā redzams neliels caurums.
"Bet ja cilvēks negrib dzīvot? Ko viņš dara tad?"
"Vai tad tu negribi dzīvot?"
"Nē."
"Kāpēc?"
"Negribu, un viss."
Un tad viņa dara to, ko patiesībā darīt nedrīkstētu: viņa pastiepj roku un noglauda zēnam matus, viņa tik labprāt vēlētos to mierināt… Bet šīs kustības vidū pēkšņi zvana telefons, un viņa neapdomājusies pieceļas, lai atbildētu. Nākamajā sekundē viņa saprot, ka tā ir kļūda, un, paceļot klausuli, ir nikna.
"Jā, es esmu Kristīna Vulfa. Kas par lietu?"
Balss klausulē ir smalka un bailīga. Māsas palīdze reģistratūrā zina, ka ārstiem nedrīkst zvanīt, ja pie viņiem ir pacienti.
"Mīļā Kristīna, atvaino, bet zvana no policijas un tā bāžas virsū, viņi saka, esot kaut kas svarīgs, un es no viņiem netieku vaļā…"
Kristīna pārlaiž skatienu istabai, zēns sēž tajā pašā pozā, bet vairs nešūpo kājas.
"Labi. Nu tad savieno."
Klausulē noknikšķ, un dzirdama cita balss. Tā ir sieviete.
"Hallo, vai daktere Vulfa?" "Jā."
"Es zvanu no Norčēpingas policijas. Mums te ir viena persona, kas uzdevusi jūsu vārdu…"
Kristlnas balsī jūtama nepacietība. Kurš gan no Vadstenas žūpām ir aizkūlies uz Norčēpingu un nonācis ķurķī? Un kas tiek gaidīts no viņas?
"Viņu sauc Birgita Fredriksone…"
Kristīna viņu pārtrauc:
"Vai viņa cietusi no vardarbības?"
"It nemaz. Drīzāk jau otrādi…"
"Kā tad tā otrādi?"
"Viņa tiek turēta aizdomās par vardarbību. Mēs viņu saņēmām šorīt agri no rīta. Tomēr tagad viņu ilgāk te nevaram paturēt, viņa jālaiž ārā. Bet viņai nav naudas autobusa biļetei uz Mūtalu, un viņa saka, ka jūs par viņu varētu galvot, tā sakot. Ja mēs viņai aizdodam naudu šim braucienam, tad jūs tātad garantētu, ka mēs šo naudu dabūjam atpakaļ. Vai tas iespējams? Vai jūs varētu izpalīdzēt šādā lietā? Jūs taču esat viņas māsa."
Kaut kur fonā dzirdama labi pazīstama balss.
"Nu, sakiet taču, ka viņai, velns parāvis, tas jādara! Sakiet taču, ka tas ir viņas nolādētais pienākums…"
Kristīnas dusmas ir pavisam baltas; acu priekšā virmo balts karstums, balts karstums dedzina viņas rīkli. Nekad mūžā!
"Hallo!" sauc policistes balss. "Hallo, daktere Vulfa! Vai jūs vēl tur esat?"
Kristīna tver pēc elpas, un, kad atkal sāk runāt, viņas balss ir no metāla.
"Jā, es vēl te esmu. Bet diemžēl es te palīdzēt nevaru. Tas ir pilnīgs pārpratums. Man, redziet, nav nekādas māsas."
"Jā, bet viņa tā saka…"
"Viņa melo."
"Viņai ir recepte ar jūsu vārdu."
Viegls nemiers kāpj uz augšu pa Kristīnas mugurkaulu.
"Vai zāļu recepte?"
"Nē, nē, tikai veidlapa. Uz tās ir diezgan neglīta rīme. Bet uz veidlapas ir zīmogs ar jūsu vārdu. Kristīna Vulfa, Vadstenas ambulance… Tā taču esat jūs?"
Kristīna izvelk roku caur matiem, viņa nojauš, kas tā par rīmi, to neviena no viņām nekad nav varējusi aizmirst. Bet viņa neļaus ievilkt sevi šajā spēlē. Nekad.
"Tas nemaz nav tik dīvaini. Ja jūs pārbaudīsiet savus reģistrus, tad redzēsiet, ka pirms dažiem gadiem šī persona nozaga manu recepšu bloku. Viņa par to tika notiesāta."
Policiste šaubās, var pat dzirdēt, ka viņa kasa galvu.
"Ak, tādā veidā… Jā, nu tad es nezinu, ko lai darām."
"Jūs taču varat griezties sociālajās iestādēs."
Klausulē kaut kas nogrāb, policiste tur tālumā Norčēpingā pārsteigti iekliedzas, un Kristīnas ausī pēkšņi iespiežas labi pazīstamā balss, turklāt tik dziļi, ka bungādiņa sāk vibrēt.
"Klausies, tu pretīgā bāba," rēc Birgita. "Tu savā mūžā nekad neesi darījusi neko citu kā vienīgi man kaitējusi, bet tagad gan, velns parāvis, tu man palīdzēsi. Neiedomājies, ka būs citādi. Anonīmas vēstules, ko tu neteiksi! Fui, pie velna, es saku. Fui, pie velna, cik tu esi riebīga, cik velnišķīgi tu esi izplānojusi savu ļaunumu…"
Kristīna ar blīkšķi nomet klausuli un paslēpj seju rokās. Visa viņas iekšiene kļuvusi purvaina un atmiekšķēta, viņa ir izļurkusi kā piepūšama rotaļlieta, kas vairs nekad nespēs nostāvēt uz kājām. Tā viņa paliek sēžam veselu minūti, viņa var dzirdēt pati sava rokaspulksteņa tikšķus, bet tad kāda piesardzīga kustība aizmugurē liek pacelt skatienu. Ak Dievs! Zēns. Viņa taču pavisam aizmirsusi zēnu.
Viņa apvirpina krēslu pilnu apgriezienu un dziļi ievelk elpu.
"Piedod man, kaut kam tādam nevajadzēja notikt. Kur mēs palikām?"
Zēns paskatās Kristīnā, iekaisums viņa acis padarījis par melnām svītrām.
"Tev vajadzēja izrakstīt recepti."
"Jā, bet…"
Viņš noslīd no izmeklēšanas galda, un pēkšņi viņa balss skan kā pieaugušam vīrietim.
"Mēs palikām pie acu ziedes," viņš saka. "Nūja, pie acu ziedes…"
» Kad zēns aiziet, Kristīna paliek sēžam pustumsā, viņa nespēj piecelties un iedegt uguni. Lai nākamais pacients pagaida, viņai brīdi vajadzīgs miers un jāļauj visam iekšienē atgūt līdzsvaru. Viņa pagriežas ar krēslu tā, ka var skatīties ārā pa logu, un pēc brītiņa redz zēnu šķērsojam stāvvietu. Zēna stāja vieš viņā nemieru: pleci nolaidušies, rokas ļengani karājas gar sāniem, galva noliekta. Viņam droši vien salst, kad viņš tur iet pa slideno sniega putru, bet viņa jaka ir atpogāta, un viņam nav ne cimdu, ne šalles. Kristīnas atmiņā uzplaiksni viens no medicīnas studiju mūžīgajiem kontroljautājumiem. Vai pastāv pašnāvības risks? Jā. Šeit tas pastāv.
Pēkšņi viņa redz ātri zūdošu viziju, kā šī zēna dzīve saistās ar viņas dzīvi, cik viss ir grūti un sarežģīti, un neiespējami, ja jau fakts, ka viņa kā vardarbībā cietis bērns tikusi ievietota audžuģimenē, var novest pie tā, ka kāds svešs zēns četrdesmit gadus vēlāk aiziet mājās un padara sev galu. Ja Kristīnas dzīvē nebūtu bijusi Birgita, tad telefons uz galda būtu klusējis, kad viņa bija sākusi atvērties, un tas būtu klusējis visu laiku, kamēr viņa būtu izrunājusi visu līdz punktam.
"Ja nebūtu bijis ja," viņas atmiņā mēdās Astrīda.
Astrīda. Nu, kā tad. Tā ir viņas vaina, tieši viņa ir padarījusi Kristīnas dzīvi par tādu, kāda tā ir tagad. Un viņas vara ir tik liela, ka vēl ilgi pēc nāves viņa spēj ar netīriem nagiem uzplēst citu cilvēku rētas. Pilnīgi nedomājot, Kristīna atvelk rakstāmgalda pēdējo atvilktni un paņem no turienes aploksni. Tā ir brūna un mazliet saburzīta, viņas atvilktnes dibenā tā gulējusi daudzus gadus.
Ēriks nezina, ka viņai ir šī aploksne, nezina, ka viņa jau vairāk nekā pirms piecpadsmit gadiem izdarīja to, ko viņš tik bieži bija ieteicis. Kristīna pasūtīja slimnīcas žurnālus no savas bērnības laika. Un ne tikai tos viņa sadabūja arī ugunsdzēsēju izbraukuma ziņojumu, policijas iepriekšējās izmeklēšanas papīrus un ar savu ārsta autoritāti un pāris puspatiesībām arī vairākas daļas no Astrīdas dokumentiem Birgitas slimnīcā Vadstenā.