Viņas slimības vēsture guļ pašā augšā. Viņa paceļ nodzeltējušo loksni pret rakstāmgalda lampu un sāk lasīt labi pazīstamos vārdus. "Piecgadīga meitene. Atvesta ar ātro palīdzību 22.25. Bezsamaņā. 2.-3. pakāpes apdegumi uz vēdera, krūšukurvja, kr. augšdelma un lab. plaukstas…"
Viņa nevar tam ticēt. Katru reizi, lasot šo žurnālu, viņa vienlīdz stipri šaubās; tas nav iespējams, tas nevar būt iespējams. Un tomēr viņa zina, ka katrs vārds ir pareizs, jo, ja nekas cits, tad rētas arvien vēl ir palikušas. Vairākās vietās viņas āda vienmēr būs plānāka un spīdīgāka nekā citur: uz vēdera, uz krūšukurvja, uz kreisā augšdelma un labās plaukstas.
Bez tam viņai ir arī papīri par iepriekšējo izmeklēšanu un Petersonu laulātā pāra liecība. Šos kaimiņus viņa gan nevar atcerēties, tikpat maz viņa spēj atcerēties dzīvokli, kur abas ar Astrīdu dzīvoja, un māju Sv. Pēra ielā Norčēpingā. Tomēr Kristīnai šķiet, ka, šķirstot nopratināšanas protokolu, viņa dzird Petersona kundzes plato estjētiešu valodu:
"Nūja, mēs jau bij raduš dzirdēt, kā tas bērs raud, lai gan parast jau viš tikai šņukstej vien… Bet toreiz viš tā bļāv, ka bij briesmig klaustes…"
Iepriekšējās izmeklēšanas kopsavilkuma pirmā lapaspuse sniedz pārējās detaļas:
"Laulātie Elsa un Oskars Petersoni liecina, ka ap pusdesmitiem 1955. gada 23. marta vakarā viņi sajuta kodīgu dūmu smaku. Petersona kundze izgāja kāpņutelpā un konstatēja, ka dūmi nāk no blakusdzīvokļa. Viņa lika vīram zvanīt ugunsdzēsējiem, bet pati gāja pie kaimiņu dzīvokļa durvīm, kuras, kā izrādījās, nebija aizslēgtas. Dzīvoklī viņa vispirms skrēja uz virtuvi un pēc tam uz lielo istabu, kur neatrada ne ugunsgrēka perēkli, ne arī dzīvokļa īpašnieci Astrīdu Martinsones jaunkundzi. Mēģinot tikt iekšā mazākajā istabā, viņa redzēja, ka durvis aizslēgtas, bet atslēga atrodas ārpusē. Viņa atslēdza durvis un devās iekšā. Liesmas cēlās no bērna gultiņas. Petersona kundze noslāpēja uguni ar paklāju. Kamēr viņa to darīja, parādījās Martinsones jaunkundze un ar virtuves nazi divreiz iedūra viņai mugurā. Tūlīt pēc tam istabā ienāca Petersona kungs. Izcēlās tracis, kad viņš mēģināja Martinsones jaunkundzi atbruņot, turklāt uz grīdas nokrita petrolejas lampa. Uguns iedegās no jauna. Petersona kundze arī šoreiz liesmas nodzēsa ar paklāju, kamēr Petersona kungs pievārēja Martinsones jaunkundzi un turēja viņu ciet…"
Kristīna ieliek papīru atpakaļ aploksnē. Viņai patiesībā tas nemaz nav jālasa: viņa visu zina no galvas, īpaši jau Astrīdas nopratināšanas protokolu. Sākumā viņa apgalvo: ugunsgrēks esot izcēlies tāpēc, ka meitene apgāzusi petrolejas lampu. Viņa kļūst agresīva, kad viņu iepazīstina ar ātrās palīdzības vīru informāciju, ka meitenes rokas un kājas bijušas piesietas pie gultas redelēm, tā ka viņi bijuši spiesti bērnu atbrīvot, pārgriežot saites.
Un tad nāk Birgitas slimnīcas diagnozes, kas Astrīdai noteiktas cita pēc citas, visas ar jautājuma zīmi malā. Endogenā psihoze? Paranoidālā šizofrēnija? Maniakālā depresija? Psihopāte ar psihozes uzliesmojumu? Nenoteiktība, šķiet, ietekmējusi arī ārstēšanu. Savu septiņu gadu laikā Birgitas slimnīcā Astrīdai bija jāizmēģina gan piesiešana pie gultas un ilgstoša vannošana, sulfazīns un izofēns, elektriskais šoks un insulīna ievadīšana komas stāvoklī, kamēr beidzot viņai nozīmēja tālaika brīnumlīdzekli hibernālu.
Kristīna visu zina, bet neatceras neko. Un dīvainākais ir tas, ka viņa visu zināja, neko neatceroties, arī kā bērns jau toreiz, kad Astrīda ienāca tantes Ellenas mājā, lai atprasītu meitu.
Tā bija auksta diena janvāra beigās, tāda diena, kad gaiss no sala ir tik ass, ka plaušās rodas skrambas, un gaisma ir tik balta, ka griežas acīs. Bet tantes Ellenas virtuve bija silta un smaržīga, viņa cepa maizītes.
Kristīnai un Margarētai bija Ziemassvētku brīvdienas, visu priekšpusdienu viņas bija pavadījušas ārā un spēlējušās sniegā, bet tagad visu laiku sēdēja pie virtuves galda, gaidīdamas, kad būs izžuvušas viņu slēpošanas bikses. Kāds nosalis zvirbulis nolaidās uz barotavas pie loga un vienaldzīgi uzknābāja pēdējās sausās maizes drusciņas, pēc tam sabozās un vairs nekustējās.
"Vai drīkstam iedot zvirbulītim bulciņu?" jautāja Margarēta.
Tante Ellena pieliecās, lai izvilktu no cepeškrāsns pannu, viņa saņēma to ar priekšauta malām, nevis ar katla lupatu.
"Nūja," viņa teica. "Bet ne jau tikko izceptu. Maizes burkā ir vēl divas bulciņas no pagājušās nedēļas… Ņemiet tās."
Abas meitenes piecēlās vienā un tajā pašā acumirklī. Izskatījās, ka Margarēta tiks pirmā pie maizes burkas, viņa ieskrējās ar diviem gariem soļiem, tad šļūca ar kapzeķēm pa linoleja gridu. Bet tante Ellena ar izstieptu roku viņu aizturēja:
"Klausies, nebēdne! Ej kārtīgi, kapzeķes būs cauras, ja tu visu laiku tā šļūksi…"
Tas bija pietiekami, lai Kristīnai dotu to priekšrocību, kas bija nepieciešama. Kad Ellena palaida vaļā Margarētu, Kristīna jau bija paņēmusi no burkas cietās maizītes un turēja tās katru savā rokā, uzvaroši smaidīdama.
"Tante Ellena!" gaudās Margarēta.
Ellenai pat nevajadzēja skatīties, lai zinātu, kas notiek, viņa šo tautu pazina. Ar muguru pret meitenēm viņa sacīja:
"Katrai vienu. Un nekādu ķīviņu."
Tajā pašā brīdī klauvēja pie durvīm.
Visu atlikušo mūžu Kristlna zinās, ka laiks ir relatīvs jēdziens, ka acumirklis un mūžība ir viens un tas pats. Viņas smadzenēs uzzibsnīja pēkšņa aina: akmens iekrita tumšā ūdenī, pār ūdens virsmu izplatījās plaši loki. Tāds bija laiks. Akmens bija tagadne, loki bija tas, kas bijis, un tas, kas būs. Viņa zināja visu, kas bija noticis, un visu, kas notiks, un tomēr viņa ir tikpat nespējīga atcerēties pagātni, cik nākotni. Vienā vienīgā elpas vilcienā viņa paspēja izdomāt tūkstoš domu. Kurš ir tas, kas nevar piezvanīt pie ārdurvīm? Kā tas varēja būt, ka mēs nedzirdējām aizveramies ārdurvis, pirms klauvēja pie iekšējām durvīm? Kāpēc uz manām rokām saceļas gaisā matiņi?
Tante Ellena un Margarēta izturējās tā, it kā būtu pilnīgi normāli, ja kāds klauvē pie durvīm. Margarēta sakampa vienu no cietajām bulciņām un steidzās uz virtuves logu, tante Ellena noslaucīja rokas priekšautā un gāja atvērt.
Balss priekšnamā skanēja pavisam dīvaini, skoniešu izloksne, kas tomēr nebija īsta, atdūrās pret tanti Ellenu un viņu apklusināja, pirms viņa bija paspējusi sasveicināties.
"Es viņ savāks," sacīja svešā balss.
Tantes Ellenas balss piepeši skanēja spalgi:
"Ko savāksiet? Ko jūs ar to gribat teikt?"
"Viņa ir manējā. Es viņ ņems līdzi."
Kaut kas noblākšķēja, Kristīna aizvēra acis un zināja, ka bija apgāzies ķeblis zem telefona plauktiņa. Tagad tecēs asinis pa degunu, viņa nodomāja. Tantei Ellenai atkal tecēs asinis. Un ļoti pareizi, pēc sekundes tante Ellena stāvēja uz virtuves sliekšņa un turēja priekšauta stūri pie labās nāss. Viņa deva Kristīnai strauju mājienu: pazūdi!
Pēc tam viņa iedomājās, ka būtu varējusi paslēpties tīrāmo riku skapi, bet tobrīd tas neienāca prātā. Šis skapis pēdējā gada laikā bija zaudējis savu nozīmi, Kristlna gāja ceturtajā klasē un Margarēta trešajā, viņas jau bija pārāk lielas, lai caurām dienām spēlētos tādā būcenī. Tagad tīrāmais skapis bija tikai tīrāmais skapis, tur stāvēja putekļsūcējs un spainis ar grīdas lupatu, tur uz āķa blakus pilnajai sienas kabatai karājās putekļu lupata. Kristīna bija palīdzējusi tantei Ellenai izšūt uz tās vārdus, lai būtu skaistāk. Tie skanēja kā rīme vai dziesma: tūtas, auklas, korķi, kvītis. Kaut kas bija noticis ar viņas redzi, šķita, ka skatiens saasina visas kontūras. Tagad viņa redzēja katru detaļu citādi tik neredzamajā ikdienišķībā. Brūno linoleju uz grīdas. Rakstu uz vaskadrānas. Mazo zvirbulīti, kas vel arvien sēdēja pie loga. Es tevi sasaldēšu ar savu skatienu, domāja Kristīna. Tu nevari kustēties bez manas piekrišanas.