Bet viņa pati acimredzot bija pakustējusies bez savas piekrišanas, jo piepeši stāvēja pie virtuves galda. Kā viņa tur bija nonākusi? To viņa nevarēja atcerēties. Viņa nevarēja atcerēties arī to, ka bija pagrūdusi malā tantes Ellenas krēslu un nostājusies aiz tā. Un tomēr viņa tur stāvēja, aiz Ellenas krēsla, piespiedusi muguru pie sienas.
"Kur ta viņ ir?" jautāja balss priekšnamā.
Tante Ellena nolaida priekšauta stūri, mazs asins vainags kā puķes ziedlapiņa pletās ap nāsi. Viņa pagriezās pret priekšnamu.
"Tagad gan pietiek," viņa teica savā skarbākajā balsī. "Kungs un Dievs, ko gan jūs iedomājaties, tādā veidā te ielauzdamās?"
Tante Ellena šādu balsi lietoja tikai izņēmuma gadījumos, bet, kad viņa to darīja, tad visa pasaule nostājās miera stājā, ne jau tikai meitenes. Kristīna bija pieredzējusi to notiekam gan ar koloniālpreču tirgotāju, gan ar īrnieku augšstāvā. Bet šī persona neļāvās traucēties, to viņa zināja. Un tā arī tiešām bija, pastiepās kāda roka un pagrūda tanti Ellenu sānis. Un tad viņa tur stāvēja. Astrīda.
Viņa izskatījās kā īsta ragana. Varbūt tas bija atkarīgs no tā, ka viņa bija tik gara un salīkusi, tik vāja un tik spiču degunu. Ja vien tas nebija viņas dīvaino drēbju dēļ. Melns lietusmētelis un jūrnieku lietuscepure. Janvārī? Bez tam cepure bija uzlikta otrādi: garākā ļipa kā nags gulēja uz pieres un aizēnoja acis.
"Kristūīna!"
Viņa, liekas, sūkāja zilbes, it kā nevēlēdamās laist vārdus no sevis projām.
"Manu meitucīīīt!"
Astrīda izstiepa rokas un paspēra divus soļus uz priekšu. Kāds iekliedzās, varbūt tā bija Kristīna pati, tā likās, lai gan viņa nesaprata, kā tik griezīga balss vienā vienīgā tonī varēja tikt ārā no viņas rīkles. "Tu šiem netic," teica Astrīda. "Tas viss ir meli…"
Ar acu kaktiņu Kristīna varēja redzēt, ka Margarēta pavēra muti, stāvēdama galda otrā malā. Viņai vēl arvien bija rokā sakaltusi bulciņa. Un tālāk pie virtuves durvīm stāvēja tante Ellena kā pienaglota. Pati par sevi viņa varētu būt fotogrāfija, ja vien pa viņas labo nāsi nesūktos tieva strūkliņa tumšu asiņu. Kristīna atkal atvēra muti un šoreiz juta, kā drebēdams izlaužas griezīgs kliedziens.
"Nekliedz," teica Astrīda, tagad viņa runāja ātrāk, gandrīz aizelsusies. "Tev nevajag tā aurēt, jo viņiem nav taisnib. Viņi visu ir izzīduš no pirkst. Mums takš abam kopa bij lāb, Kristīna…"
Viņas acis zibēja lietuscepures ēnā, un šķita, ka Kristlnas āda ir tik slidena, ka viņas skatiens nevar atrast atbalstu. Vēl arvien viņas rokas bija izplestas, tās viegli drebēja, pirksti bija tik balti, ka gandriz izskatījās zili.
Kā medicīnas studente Kristīna vēlāk iemācīsies, ka drebēšana ir hibernāla pirmais blakusefekts. Otrs bija asinsspiediena pazemināšanās. Jutība pret gaismu trešais. Groteskas grimases ceturtais. Temperatūras pazemināšanās piektais. Medicīniski tātad bija viegli izskaidrot to, kas toreiz šķita raganai un burvestībai līdzīgs.
Bet, kad tas notika, tad viss likās kā maģija. Balti mirdzošs saules stars iespīdēja pa virtuves logu, pieskārās Astrīdai, tad kļuva platāks un izauga tā, ka ietvēra Ellenu, kas tur stāvēja pie durvīm. Viņa samirkšķināja acis, un šī neapzinātā kustība likās viņu pamodinām, viņa dziļi ievilka elpu un ar vienu vienīgu kustību pārslīdēja pār virtuves grīdu, apgāja Astrīdu un nostājās Kristīnai priekšā, aizsargājot izplezdania rokas. Astrīda apmetās apkārt un mēģināja meiteni sagrābt, bet bija jau par vēlu, un viņas zilie pirksti satvēra tukšu gaisu. Viņas seju pāršķēla grimase: virslūpa pacēlās uz augšu, atsedzot zobus un smaganas, mēle izlīda un gandrīz skāra zodu, labā acs aizvērās un atkal atvērās. Nākamajā mirklī viņa sagrīļojās, ceļi saļima un viņa bezsamaņā nogāzās uz grīdas.
Vēlāk, kad tante Ellena bija piezvanījusi Stīgām Līdakžoklim un vairāki sanitāri no Birgitas slimnīcas bija savākuši Astrīdu no viņas pirmā brīvsoļa, nekas vairs nebija tā kā agrāk. Šķita, ka Astrīda, ierazdamās tantes Ellenas mājā, bija kaut ko saplēsusi, kādu stikla sienu vai ledus mūri, vai milzīgu ziepju burbuli. Visas skaņas kļuva asākas. Pēkšņi ārā uz ielas mašīnas sāka baurot, ziemas vējš raustīja kārniņus uz jumta, Hubertsona klusais priekštecis augšstāvā, ejot pa kāpnēm, sāka dauzīt papēžus. Tāpat bija arī ar gaisu piepeši visā mājā bija auksts un drēgns, Kristīnai sala, un istabā visu laiku vajadzēja staigāt adītā jakā un vilkt divus pārus biezu vilnas kapzeķu. Aukstums padarīja viņas pirkstus stīvus un stingus, tie vairs negribēja klausīt tāpat kā agrāk. Nepacietīgi viņa nometa rokdarbu malā, kad viņas izšuvums sāka līdzināties Margarētas darbam gāzelīgs un bērnišķīgs. Viņai zem ādas niezēja, viņa vairs nevarēja cauriem vakariem nosēdēt blakus tantei Ellenai un klausīties radio, toties bezmērķīgi klīda pa māju, traucēja Margarētu, kura gandrīz vienmēr gulēja gultā tukšajā istabā un lasīja grāmatas, vai arī staigāja no viena loga pie otra, istabas puķēm rāva nost nokaltušās lapas un spoguļojās melni spīdošajos logos. Brīžam viņa vingrinājās izturībā. Kāda būtu sajūta, ja pie loga stikla pēkšņi piespiestos balta un vāja seja? Kāda būtu sajūta, ja tante Ellena nomirtu? Kāda būtu sajūta, ja viņai pašai kādu dienu nāktos atstāt tantes Ellenas māju?
Melna bedre. Būtu tieši tāda sajūta. Un tāda sajūta ari bija.
Arī tante Ellena pēc Astrīdas apciemojuma kļuva citāda. Viņa arvien biežāk pacēla skatienu no sava rokdarba un ar acīm sekoja Kristīnai, bet nesmaidīja un arī nesacīja neko. Turklāt viņa mainīja paradumus: meitenes nedrīkstēja atbildēt uz telefona zvaniem, un viņām nebija atļauts skriet ārā pie pastkastītes pēc pasta. To darīja Ellena pati. Bez tam viņa apstājās un dažas vēstules atvēra jau dārzā, lai gan vēl arvien bija ziema un auksts. Kristīna to varēja redzēt pa virtuves logu: saraukusi pieri, tante Ellena atplēsa aploksni, ātri pārbrauca ar acīm uzrakstītajam, tad devās tieši uz atkritumu urnu un iemeta tur vēstuli.
Vienīgi Margarēta bija tāda pati kā agrāk. Viņa likās nemanām, ka kaut kas ir mainījies un pēkšņi mājā radušies noslēpumi. Viņa joprojām glaudās pie Ellenas kā izlutināts kaķis, tiklīdz radās izdevība, un joprojām nogurdināja Kristīņu ar sīkiem intrigas pārstāstiem par katru izlasīto grāmatu. Kā likās, viņa neievēroja ari to, ka Stigs LIdakžoklis arvien biežāk nāca ciemos un vienmēr ieradās tieši tad, kad meitenēm bija jāiet gulēt.
Bet Kristina to manīja. Vakaru pēc vakara viņa ar plaši atvērtām acīm gulēja savā gultā tukšajā istabā un klausījās Stiga vienmuļajā balsi, kas nāca no virtuves. Viņš runāja nepārtraukti, bet tante Ellena neteica gandrīz neko.
Pierunāšana. Jā, tā tas droši vien ir. Stigs LIdakžoklis mēģināja pierunāt tanti Ellenu darīt kaut ko tādu, ko viņa negribēja. ŠI doma Kristinai uzdzina nelabas dūšas vilni, un viņa jutās spiesta darīt vienalga ko, lai uzzinātu, par ko abi runā. Ļoti uzmanīgi viņa nolika kailās kājas uz grīdas, tad piecēlās un klusi ietipināja priekšnamā.
"Mums vajadzīgs ilglaicīgs risinājums," sacīja Stigs LIdakžoklis pēc tam, kad šļurpstinot kaut ko bija iedzēris, un tas liecināja, ka tante Ellena viņu cienā ar kafiju. "Un bērnunams nav nekāds ilglaicīgs risinājums. īpaši jau šajā gadījumā."