Kristina tvēra pēc elpas. Vai viņu sūtis atpakaļ? Piepeši viņa juta, ka gribas čurāt, nē, vēl vairāk. Viņa gandrīz apčurājās. Lai gan viņa saspieda ceļus, varēja just, ka maza strūkliņa tek lejup pa kreiso cisku. Viņa metās uz tualeti, bet nepaspēja aizvērt aiz sevis durvis.
Tās vēl arvien bija vaļā, kad tante Ellena un Stigs LIdakžoklis pēc mirkļa iznāca priekšnamā, lai redzētu, kas tur staigā. Kristīna aiz kauna aizvēra acis. Viņa negribēja, lai tie viņu redz sēžam uz tualetes poda, kad flaneļa naktskrekls uzvilkts virs ceļiem, tomēr nespēja piecelties un aizvilkt ciet durvis. Tad viņa nolaistītu grīdu.
"Ak, tu esi augšā?" tante Ellena izbrīnījusies jautāja.
Un aiz viņas vīdēja Stiga smaidošā seja.
"Klausies, Margarēta," viņš sacīja. "Ko tu teiktu, ja jūs dabūtu vēl vienu māsu?"
"Tā taču ir Kristīna," teica tante Ellena.
jau nākamajā dienā Birgita stāvēja uz tantes Ellenas sliekšņa.
Kristīna nevarēja saprast, vai viņa ir skaista vai neglīta, kaut kādā veidā viņa bija gan tāda, gan tāda. Viņas mati bija blondi, gandrīz vai balti, un cirtaini, acis pavisam apaļas un taurītē savilktās lūpas greznoja ļoti izteikts amora loks. Viņa izskatītos kā lelle, ja viņas augums nebūtu tik klumzīgs. Bet tā nu bija. Kājas bija pilnīgi taisnas, bez mazākā izliekuma lielos, vēders bija izgāzts, plaukstas platas un strupas. Adai uz kakla bija cits tonis nekā uz sejas. Pelēkāks. Bez tam zem vienas nāss drebēja maza zaļa šņaukata, un pirkstu gali virs nograuztajiem nagiem bija tik sarkani un pietūkuši, ka pat varēja just, cik tie sāpīgi.
"Es gribu pie savas mammas," teica Birgita. Tas bija bērnišķīgs teiciens, bet viņas tonis nebija kā mazai meitenei. Balss bija rupja un dobja, gandrīz vīrišķīga.
"Tā, tā," sacīja tante no bērnu aprūpes, kura bija atnākusi kopā ar meiteni. "Tu taču zini, ka mammai jāatpūšas."
"Viņa nevar atpūsties, ja manis tur nav. Es taču par viņu rūpējos…"
Bērnu aprūpes tante vienaldzīgi smaidīja un pieliecās atpogāt viņas jaku.
"Jā, jā, mazulīt, es jau zinu, ka tu tā domā. Bet tagad tavai mammai ir kārtīgi jāatpūšas, un tāpēc viņa mums lūdza tikmēr tevi pieskatīt…"
Birgita uzmeta viņai aizdomu pilnu skatienu, nošņaukājās un novilka ar rādītājpirkstu gar degunu. ŠI kustība pavirzīja nost bērnu aprūpes tantes roku, un nākamajā sekundē Birgita jau bija aizpogājusi to pogu, ko tante bija tikko atpogājusi. Vienu mirkli tantes Ellenas priekšnamā valdīja klusums. Visi skatījās uz pogu Margarēta un Kristlna, bērnu aprūpes tante un Ellena. Birgita skatījās uz visiem pēc kārtas, viņas acis slīdēja no vienas sejas uz otru. Kad pārbaude bija galā, viņa aizvēra acis un izelpoja, tas izklausījās kā dziļa nopūta. Pilnīgi negribot Kristīna un Margarēta šo nopūtu atkārtoja: vienu acumirkli šķita, ka caur tantes Ellenas priekšnamu aizšalc vējš.
Sekundi vēlāk Birgita acis atvēra. Viņas skatienā kaut kas pazibēja, viņa metās apkārt un skrēja uz durvīm.
Pie Kristīnas durvīm klauvē, tas ir viegls, bailīgs tuktuk-tuk, kas vienu mirkli liek domāt, ka nosalušais zvirbulēns no tantes Ellenas putnu barotavas ir atlidojis cauri laikam un nosēdies ambulances gaitenī. Bet ķermenis ir saprātīgāks, tas uzreiz nokārto viņai vajadzīgo alibi. Ar vienu strauju kustību viņa pagrūž galda lampu un pagriež krēslu pret datoru, lai izskatītos, ka viņa izdara atzīmes žurnālā.
"Jā," viņa pēc tam saka savā visnoslēgtākajā tonī.
"Atvaino, Kristīna," runā sabijusies balss. Tā ir Helēna, viena no žēlsirdīgajām māsām.
"Tūlīt varēšu pieņemt nākamo pacientu," saka Kristīna, vēl arvien skatoties ekrānā.
"Es jau nerunāju par to," saka Helēna. "Tu kavē tikai piecas minūtes…"
Kristīna apgriežas ar krēslu pavisam apkārt un skatās uz durvīm.
"Kas tad noticis?"
"Hubertsons…"
"Kas ir ar viņu?"
"Viņš liekas tik dīvains. Un zvana no invalīdu slimnīcas, kādam no viņa pacientiem uznākusi neparasti stipra epilepsijas lēkme…"
"Un?"
"Un Hubertsons… Ar viņu it kā nav iespējams kontaktēties."
Kristīna pagrūž acenes vietā.
"Vai viņš dzēris?"
Helēna saraujas aiz nepatikas, ambulancē viņa ir Hubertsona pirmā advokāte, cāļu māte bez cālēniem, kas gatava izturēt visus Hubertsona niķus un garastāvokļa maiņas tikai tā apmierinājuma dēļ, ka var izplest savus baltos spārnus pār viņu, kad viņš jūtas slikti.
"Nē, nedomāju vis. Ar viņu tikai nevar īsti kontaktēties."
Kristīna pieceļas un iebāž rokas baltā uzsvārča kabatās. Viņa ir sakaitināta. Nav pirmā reize, kad Helēna uzskata Hubertsonu par dīvainu, tomēr stūrgalvīgi atsakās pievienoties Kristīnas teorijai, ka šīs dīvainības izskaidrojamas ar to, ka viņš kaut kur noslēpis viskija pudeli. Ja vien viņam nav spēcīga alerģija pret kakla tabletēm bez cukura: dažreiz, kad Helēna uzskata viņu par stipri dīvainu, viņš ož pēc mentola, kas sajaukts ar alkoholu. Šādos gadījumos Kristīnai bez saviem pašas pacientiem jārūpējas arī par viņējiem.
"Kur viņš ir?"
"Savā kabinetā."
Ejot cauri uzgaidāmajai telpai, Kristīna ātri aprēķina: tur sēž trīs pacienti, viens no tiem noteikti ir viņas pašas un divi pārējie Hubertsona. Tātad šodien viņa netiks pusdienās.
Hubertsona durvis stāv pusvirus. Tieši tā kā nupat Kristina, viņš ir izslēdzis visas lampas un sēž tāpat kā viņa, vērdamies ārā pa logu. Taču viņš neskatās uz auto stāvvietu, bet ir pievērsis skatienu invalīdu slimnīcas dzeltenajai fasādei. Kristīna satver krēsla atzveltni un apgriež apkārt, tad noliecas un ielūkojas viņam acīs.
"Kā tad iet?"
Viņš izskatās vēl pelēkāks nekā pirmīt no rīta, un viņa piere ir mitra. Kristīna pacej balsi.
"Vai tu jūties labi?"
Viņš izdara atvairošu žestu, bet neatbild.
"Vai tu esi dzēris?"
Skatiens noraustās, viņš viegli papurina galvu. ICristīna pieliecas tuvāk un mazliet ievelk degunā viņa izelpoto gaisu. Tas neož nekā: ne pēc viskija, ne mentola, pat ne pēc paģirām.
"Vai tu šodien esi ko ēdis?"
Viņš atbild ar klusu skaņu, kas var nozīmēt jebko. Kristīna uzliek roku viņam uz pieres. Tā nav tikai mitra, tā ir slapja no sviedriem.
"Un kā ar insulīnu? Vai esi to ieņēmis?"
Viņš kaut ko nesaprotamu noburkšķ, acu plaksti nodreb. Uzreiz kļūst skaidrs, kas viņam vainas. Insulīna koma. Kristīna jūtas mazliet pārsteigta. Lai gan viņš pats nedzīvo tā, kā, pēc viņa sprediķiem, vajadzētu dzīvot diabēta pacientiem, Hubertsons visai prasmīgi tiek galā ar insulīna komu. Viņš nekad neiziet no dzīvokļa, neiebēris bikšu kabatā sauju cukurgraudu.
"Tagad ātri," Kristīna pār plecu saka Helēnai. "Es ņemšu B glukozi. Sagatavo glukozes injekciju…"
Viņa skaidri jūt Helēnas atvieglojumu. Tā tas ir gandrīz ar visām māsiņām. Nekas viņām neliek justies tik drošām kā tas, ja viņām nav jāpieņem lēmums, tomēr jāsagatavo šļirce. Kristlna pati noņem asinsanalizi, kamēr Helēna gatavojas injekcijai. Viņa ieliek Hubertsona lielo roku savējā un iedur, tad piespiež mazo testa strēmelīti viņa pirksta galam. Atbilde parādās uzreiz: cukura saturs asinīs ir ārkārtīgi zems.
Tagad viņas strādā klusu un koncentrēti, neskatoties viena uz otru un nesarunājoties. Helēna pieliecas Hubertsonam un daļēji novelk viņam balto virssvārku, uzrota krekla labo piedurkni un sastiprina manšeti virs elkoņa, Kristīna bungo ar pirkstu galiem pa rokas locītavu, lai vēna kļūtu labāk redzama. Hubertsons uzelpo, kad jūt, ka adata nonākusi īstajā vietā. Un, kad Kristīna ļoti lēni spiež virzuli šļircē, viņš atver acis un pilnīgi skaidrā balsī saka: