"Dezirē."
"Birgita, Margarēta un Kristlna," teica bērnu aprūpes tante un iesmējās sīku, guldzošu, ciemos lietojamu smiekliņu. "Tagad trūkst vienīgi mazas Dezirē, lai te būtu tāpat kā Hāgas pilī…"
"Dezirē bezdirē," ierunājās Birgita. Viņa bija apsēdusies uz virtuves grīdas, tiklīdz bērnu aprūpes tante bija viņu ievilkusi iekšā no āra kāpnēm, un atteicās piecelties. Kristīnas vēderā ieplaiksnījās bailes: jaunajai meitenei taču jāsaprot, ka viņa ir par lielu, lai sēdētu uz grīdas. Bez tam viņai nevajadzētu spļaut ārā neglītus vārdus kā tādam mazulim, viņai vajadzētu piecelties, apsēsties pie virtuves galda, dzert savu sulu un ēst savu bulciņu tieši tāpat, kā to dara Margarēta un Kristīna.
"Dezirē bezdirē," atkārtoja Birgita. "Kaku un Pirdienjaunkundze, hercogiene Bezdirē fon Sūdčupa…"
Margarēta ieķiķinājās, bet Kristinas skatiens uzspurdza augšup pie tantes Ellenas. Bija vēl ļaunāk, nekā viņa bija gaidījusi: tantes Ellenas seja izskatījās pilnigi balta, redzokļi lieli un melni. Grumbiņas ap acīm, kuras citādi nemaz nebija redzamas, likās kļuvušas dziļākas, it kā tantei Ellenai ap katru aci būtu uzzīmēts melns zirnekļa tīkls. Viņa sēdēja pilnīgi nekustīga un skatījās uz Birgitu. Kristīna zināja, ka jaunajai meitenei jājūt Ellenas skatiens, citādi nevar būt, tomēr meitene aizvien vēl bija nodūrusi acis, viņa sēdēja, kur sēdējusi, izpletuši kājas pār pusi virtuves grīdas. Viņas zeķei celī bija caurums, un viņa bija izaugusi no savas pelēkzilās adītās jakas, tāpēc visu laiku raustīja piedurknes, it kā vēlēdamās tās padarīt garākas.
Bērnu aprūpes tante paskatījās uz Ellenu, tad pielika roku sev pie kakla un teica:
"Tagad tu izbeigsi šīs muļķības, Birgita."
"Grāfiene Bezdirē fon Pirdienkaka…"
Atkal Margarēta iesmējās, Birgita pacēla acis no grīdas un veltīja viņai ašu skatienu, mazs smaids uz mirkli ietrīsējās viņas lūpu kaktiņos. Bērnu aprūpes tante piecēlās un apņēmīgi nostājās viņai priekšā.
"Tagad tu celsies augšā, Birgita. Un nāksi un apsēdīsies pie galda un izdzersi savu sulu tieši tāpat kā pārējās meitenes!"
Bet Birgita atkal nodūra galvu un skatījās grīdā.
"Es nedzeru dzeltenu sulu."
Bērnu aprūpes tante paspēra soli atpakaļ, viņas rokas ļengani nošļuka gar sāniem, šķita, ka viņa vairs nezina, ko darīt.
"Kāpēc tad ne?"
"Jo dzeltena sula garšo pēc čurām!"
Viss tālākais notika vienā sekundē. Tante Ellena, kura līdz šim bija sēdējusi nekustīgi, piecēlās, paspēra divus noteiktus soļus pie Birgitas un uzvilka viņu kājās. Birgitai kājas bija pavisam šļauganas, viņa karājās kā lupatu lelle tantes Ellenas rokās.
"Lai tev būtu skaidrs," teica tante Ellena ļoti zemā balsī. "Tie vārdi, ko tu nupat te penterēji, man ļoti nepatīk. Un šajā mājā noteicēja esmu es. Ņem to vērā."
Viņa pacēla Birgitu un nolika uz tukšā krēsla galda galā, tad ar strauju kustibu pievilka glāzi, kura jau sen gaidīja Birgitu, un piepildīja to ar dzeltenu sulu.
"Dzer!" viņa teica, sakrustojusi rokas uz krūtīm.
Margarēta skaļi iesmējās, likās, viņa, kā parasti, neko nebija sapratusi.
"Tā taču ir apelsinu sula! Tante Ellena pati to sagatavoja no apelsīnu mizām. Mēs tās krājām visu rudeni…"
Kristīna neteica neko, bet pavērsa pelēkās acis pret Birgitu, vienlaikus pacēla glāzi un ar dažiem gariem malkiem to iztukšoja. Bet Birgita šo kustību neatkārtoja, viņa sēdēja mēma un nekustiga, blenzdama uz dzelteno šķidrumu.
Tante Ellena noliecās pie viņas un tagad runāja ļoti zemā un ļoti skaidrā balsī.
"Dzer," viņa teica. "Beidz muļķoties un dzer…"
Aizmugurē tikšķēja virtuves pulkstenis, tā sarkanais sekunžu rādītājs rāvieniem virzījās pa ciparnīcu. Tajā pašā mirklī, kad tas sasniedza divpadsmit, Birgita pastiepa roku un satvēra glāzi, un, kad tas sasniedza seši, viņa gāzi bija iztukšojusi.
Bija sācies jauns laiks.
Hubertsons samirkšķina acis un purina galvu kā samiegojies lācis, kad Kristīna un Helēna ved viņu uz paša izmeklēšanas galdu pie sienas.
"Tagad tev britiņu jāatpūšas," saka Kristīna. "Pēc piecpadsmit minūtēm mēs izdarīsim jaunu analīzi un tad redzēsim, vai tevi vajadzēs sūtīt uz Mūtalu…"
Viņš kaut ko murmina, paiet pāris sekunžu, līdz Kristīna saprot, ko viņš saka. Invalīdu slimnīca. Nūja, no turienes taču bija zvanījuši… Viņa pagriežas pret Helēnu, kura pašlaik klāj Hubertsonam virsū dzeltenu vafeļu segu un ar pārspīlētu maigumu nogludina to viņam ap pleciem.
"Kurš tad zvanīja no turienes?"
"Čerstina Pirmā."
"Labi, tad es viņai piezvanīšu."
Viņa zvana pa Hubertsona telefonu un, kamēr skan signāli, bungo ar skaisti novīlētajiem nagiem pa rakstāmgalda paliktni. Paiet labs laiciņš, līdz Čerstina Pirmā atbild, un, kad beidzot tas notiek, viņas balss ir skaidra kā stikls. Kristīna gandrīz vai spēj sadzirdēt, kā tā šķind, lai gan Čerstinas Pirmās atbildē nemana ne mazākā sasprindzinājuma.
"Nūja, mēs zvanījām vienīgi tāpēc, ka Hubertsons vienmēr licis to darīt, ja šai pacientei sākas lēkme," viņa saka. "Šoreiz bija veselas divas un viena no tām neparasti gara. Vispirms septiņas minūtes, tad pusstundas pārtraukums un pēc tam atkal jauna gandrīz četrdesmit piecas minūtes…"
Kristīna iekož lūpā. Četrdesmit piecu minūšu lēkme ir tieši tā robeža, kad sākas status epilepticus lēkme, kas nekad nebeidzas.
"Vai lēkme beigusies?"
"Mmm. Es ievadīju viņai četras dozas stesolīda, katru pa 10 miligramiem."
Kirstīna ievelk elpu. Kā viņa uzdrīkstas? Tāda doza varētu nobeigt pat zirgu.
"Cik šis pacients sver?"
"Apmēram četrdesmit kilogramu…"
Kristīna savelk plaukstu, it kā viņai būtu krampji. Šī sieviete taču ir traka!
"Vai te ir runa par vīrieti vai sievieti?"
"Par sievieti. Viņa ir Hubertsona favorīte, tu jau zini."
Nē, viņa to nezina.
"Vai tad Hubertsons noteicis tik lielu dozu?"
Čerstina Pirmā izdveš mazu nepacietīgu nopūtu.
"Nē, parastos gadījumos dakteris atnāk šurp pats un pieliek viņu pie sistēmas, ja lēkme ir tik gara, bet šodien es nevarēju viņu sameklēt… Bet tev nav ko uztraukties, viņa ir sīksts tips. Viņa nevar ne kustēties, ne runāt, viņai ir cerebrāli bojājumi, epilepsija un spazmas, bet mirt nost viņa nemirst. Viņai ir vairāk nekā četrdesmit pieci gadi, un visu mūžu viņa ir pavadījusi slimnīcā, bet, kā jau teicu, viņa galus neatdod."
Kristīnai paliek sausa mute.
"Es atnākšu."
Čerstina Pirmā nopūšas.
"Nav nekādas vajadzības, viņai lēkmes ir katru dienu, dažreiz pat vairākas reizes dienā. Mēs tikai piezvanām Hubertsonam, un tad viņa vairākas stundas guļ. Starp citu, gulēt viņai ļoti patīk, tā ka viņa nesūdzas."
Kristīna nokremšļojas.
"Es tomēr atnākšu."
Viņa gandrīz vai dzird, kā Čerstina Pirmā parausta plecus.
"Nu, ja jau tev pieņemšanas laikā nav nekā cita ko darīt, tad lūdzu."
Šoreiz viņa ir sakodusi zobus un sagatavojusies šokam, tomēr viņai jātver pēc elpas, kad ierauga Čerstinu Pirmo. Viņa izskatās kā šampūnu reklāma, šķiet, ka viņas garajos, gaišajos matos zvīguļotu tūkstošiem mazu zvaigznīšu, kad viņa ved kādu pacienti pa gaiteni. Viņas bikšu kostīms ir mirdzoši balts, īsās zeķītes liekas pavisam gaisīgas un mīkstas, baltās sandales izskatās kā tikko izņemtas no kurpju kastes. Bet visa šī perfekcija nebūt nav glaimojoša sievietei, kas iet viņai blakus. Tā ir Marija, Kristīnas paciente. Viņas mati nemirdz, tie plāni un bez spīduma klājas pār galvu, viņa tērpusies pagalam noplukušā treniņtērpā un šļūkā uz priekšu tupelēs ar nomītu kapi. Marijai ir Dauna sindroms, smaga epilepsija un tāds smaids, kas izskatās kā lūgums pēc žēlastības.