"Sveika, Marija," saka Kristīna, lai gan iekšienē dreb aiz nepacietības. Viņa zina, ka Marija var bēdāties nedēļām ilgi, ja ar viņu nesasveicināsies. "Kā tu šodien jūties?"
"Ne visai labi," atbild Marija un papurina galvu. "Vispār jau diezgan slikti…"
Kristīna apstājas: Marija nekad nemēdz žēloties, viņa tikai smaida un apgalvo, ka viss ir ļoti, ļoti labi, līdz pati zaudē samaņu.
"Kas tad noticis?"
"Es nevaru būt kopā ar eņģeļiem," saka Marija, nokārusi galvu.
"Nu, nu," saka Čerstina Pirmā un paplikšķina viņai pa roku. "Tu taču zini, ka tas ir uz īsu brīdi…"
Kristīna zina, ka Marijas istaba ir svētnīca. Ja pārējā slimnīca ir viesistaba, tad Marijas istaba ir templis. Viņa to ir izgreznojusi ar eņģeļiem: drukni porcelāna ķerubi drūzmējas pie loga rāmja, paštaisīti serafimi šūpojas diedziņos pie griestiem, mirdzoši grāmatzīmju eņģeļi un spilgti nedēļas laikrakstu eņģeļi pārklāj sienas no grīdas līdz griestiem. Marija tos līmē tieši uz sienas, un dažreiz viņa lieto Karlsona līmi. Invalidu slimnīcas priekšniecei, kura ir praktiska sieviete bez jebkādiem sapņiem par paradīzi, skatienā parādās tādas kā bailes, kad tiek pieminēta Marijas istaba. Runā, ka viņai uzmācoties ļauni murgi, iedomājoties vien, kas notiktu, ja komūnas ierēdņi uzzinātu, kā tur izskatās.
Tomēr viņa nekad nav mēģinājusi Marijai atņemt eņģeļus. Viņa zina, ka šī eņģeļu istaba ir vienīgais, kas dod Marijai gribu dzīvot. Atmostoties no mūžīgajām lēkmēm, viņa vienmēr paraugās apkārt ar nemierīgu skatienu, bet, redzēdama, ka joprojām atrodas starp saviem eņģeļiem, tūlit arī nomierinās.
"Kāpēc Marija nevar dzīvot savā istabā?" jautā Kristīna, gan nevēršot skatienu uz Čerstinu Pirmo, kaut kādas kņudošas bailes liek viņai skatīties uz Mariju.
"Diemžēl. Mums nav izvēles," saka Čerstina Pirmā. "Folkem vajadzīga atsevišķa istaba, un viņu taču mēs nevaram noguldīt starp šiem eņģeļiem, tāpēc bijām spiesti pārvietot Hubertsona mazo favorīti. Un, tā kā viņa pašlaik guļ un viņu nevar modināt, tad mums šķita, ka Marijai labāk dažas stundas uzturēties dzīvojamajā istabā…"
Marija mēģina lūdzoši uzsmaidīt Kristīnai, bet tas lāgā negrib izdoties, jo viņas mutes kaktiņi laižas uz leju. Tādēļ šķiet, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Kristīna atglauž matu cirtu no pieres un atkal jūt, ka viņu pārņem kaut kas izļurcis un plūstošs. Šī nu gan ir diena! Un pulkstenis vēl nav pat divpadsmit…
"Vai tad to nevar izkārtot kaut kā citādi?" viņa izmisusi jautā.
"Nē," atbild Čerstina Pirmā. "Tas nav iespējams. Starp citu, šodien mums ir bilžu bingo, un tas taču būs jautri."
Kaut kas pieskaras Kristlnas pakausim, kad viņa sper pirmo soli Marijas istabā. Viņa instinktīvi paceļ roku, lai atvairītu kādu uzbrūkošu putnu, un vienā elpas vilcienā atceras beigto kaiju uz sava dārza celiņa. Tomēr tie nemaz nav putna spārni, kas noglauž viņas matus, bet gan eņģeļu mīkstās dzīparu kājas. Marijas pēdējais veidojums karājas diegā no griestiem tieši pie pašām durvīm pusmetru garš eņģelis ar staniola galvu un zeltainas līmlentes cirtām, ievīstīts vecā dvielī ar uzrakstu LANDSTINGA ĪPAŠUMS. To pašu tekstu var samanīt zem retajām spalvām uz papes spārniem. Šķiet, ka Marijas kartona un krāsaino meteņa spalvu krājumi iet mazumā, tātad viņai bija izdevies izdīkt sev visu tā laika materiālu, kad slimnīcu vēl nebija pārņēmusi komūna.
Eņģeļu attēlu simti uz sienām iesūc visu gaismu un padara telpu tumšāku, nekā tai vajadzētu būt. Ārpus šīs istabas pie citiem cilvēkiem ir priekšpusdiena, bet te pie Marijas un eņģeļiem valda mūžīga krēsla. Un istaba izskatās visai dīvaina. Galds, kas parasti stāv gaismā pie loga, ir nogrūsts malā; šķēres, spalvas, līmlentes rullīši un sagriezti nedēļas laikraksti ir sabīdīti nelielā kaudzītē pašā vidū.
Otrās pacientes gulta stāv pie sienas blakus logam. Viņas mantas izskatās nabadzīgas un svešādas starp Marijas pārmērībām: gultas kājgalī atrodas mape un dažas grāmatas, bet galvgalī dators uz tērauda statīva. No datora karājas dzeltena caurulīte ar iemuti, un Kristīna uzreiz atceras, ka dzirdējusi par šo pacienti, nūja, tieši tā ka uz šejieni atvesta sieviete, kas sarunājas ar datora palīdzību. Bet šobrīd uz ekrāna nav nekāda teksta: paciente atrodas ārpus visiem vārdiem un tāpat arī viņas dators. Bet viņas ekrānsaudzētājs labi iederas Marijas istabā. Tur redzams melns izplatījums ar zvaigžņu tūkstošiem, un, paskatoties uz ekrānu, Kristīna jūt it kā vieglu reiboni, un vienu mirkli šķiet, ka viņa pati ar gaismas ātrumu traucas cauri Visumam. Viņa samirkšķina acis un nolaiž skatienu uz žurnālu. Dezirē Juhansone, 491231-4082, cerebrālā parēze, spazmas, stipra epilepsija kopš dzimšanas.
Viņa izskatās kā putnēns, kails mazs putnēns bez spalvām. Viņa ir tik viegliņa, ka, liekas, neatstāj uz matrača nekādu nospiedumu, un tik vāja, ka zem ādas redzams katrs kauliņš un katra dzīsla. Vienas rokas pirksti saliekti un izskatās kā zvēra nagi. Viņa guļ dīvainā stāvoklī: uz muguras, kājas savilktas uz augšu un sakrustotas kā embrijam. Sejai ir sirds forma, zods ass un smails. Āda uz plakstiem tik plāna, ka var sazīmēt asinsvadus kā zilu deltu.
Ak, tad tā ir Hubertsona favorīte…
Kristīnas rokas mazliet dreb, kad viņa pieliek stetoskopu un noliecas pie pacientes. Viņa vēlreiz iemet ašu skatienu žurnālā: nūja, šai sievietei tātad lēkmes ir katru dienu un acīmredzot pēdējos gados tās palielinājušas viņas smadzeņu bojājumus. Bet pašlaik šķiet, ka viņa mierīgi atpūšas: sirds pukst tikpat droši un ritmiski kā pulkstenis tantes Ellenas dzīvojamajā istabā, elpošana ir vienmērīga, bez blakusskaņām. Viņa iebāž stetoskopu kabatā un pārbauda roku un kāju tonusu. Šķiet, ka arī te viss ir, kā nākas: viņa nejūt ne vismazākās krampju pazīmes. Beidzot viņa ļoti uzmanīgi paver pacientes muti un ar mazo lampiņu apgaismo smaganas. Nē. Liekas, viņa nav iekodusi ne mēlē, ne vaigos. Viss šķiet kārtībā, protams, tādā kārtībā, kāda var būt cilvēkam šādā stāvokli. Kristlna izslēdz lampiņu un vēro gulošo pacienti. Tāda maza nabadzīte…
Sieviete gultā saraujas un paver plakstus, īsu mirkli Kristlna ieskatās tieši viņas dzidri zilajās acīs, tad tie atkal lēnām aizveras. Kristīna sper soli atpakaļ, viņas sirds dauzās. Bet tūlīt pat tas beidzas. Pēc dažiem elpas vilcieniem jau liekas, ka paciente atkal guļ mierīgi, un Kristīnas sirds no jauna sāk normāli pukstēt, lai arī neliels stress palicis.
Viņa savelk sievietei gultā svītroto virspalagu uz augšu un sakārto ap tās augumu, bet šī kustība nogāž uz grīdas vienu grāmatu no kaudzītes kājgalī. Kristīna pieliecas, lai to paceltu. Grāmatas virsraksts liek viņai savilkt uz augšu uzacis: Einšteina sapņi. Viņa apskata arī pārējās grāmatas, kas atrodas gultā. Mareja Gella-Manna Kvarks un jaguārs. Reja Bredberija Saules zeltainais ābols. Karlo Ginzburga Benandantes labie raganu meistari. Brūra Gadēliusa Raganas un raganu procesi. Plus Stīvena Hokinga grāmatas Kosmoss īsa vēsture galīgi nolasīts eksemplārs.
Kristīna parausta plecus. Šī jaunā fizika ir Margarētas lauciņš, Kristlna pati nekad nav īsti spējusi tajā iedziļināties. Viņai tikai sāk sāpēt galva, kad Margarēta metas iztirzāt tekstus par matēriju un antimatēriju, par Big Bang [5] un universa ekspansiju, kvarkiem un stīgām, un tamlīdzīgām lietām. Tas viss viņas acīs līdzinās narkotikām, un kaut ko tādu Kristīna nevar ciest.