Viņa saliek grāmatas uz naktsgaldiņa glītā kaudzītē. Ir mazliet aizkustinoši, cik ļoti Stīvena Hokinga grāmata ir nolasīta. Tada sieviete kā šī viņu droši vien piepulcē dieviem. Jautājums ir tikai tāds, ko viņa visvairāk apskauž šajā cilvēkā. Viņa smadzenes vai viņa slavu? Vai ari vienīgi viņa mīlas dēkas?
Pēc brīža, iedama pāri stāvvietai, Kristīna apjauš, ka pēkšņi jūtas daudz labāk. Vēsais gaiss viņu uzmundrina, un viņas papēži moži klaudz uz mitrā, spožā asfalta. Pilnīgi neapzināti viņa aizliek roku aiz galvas un mazliet paceļ uz augšu matus, lai svaigais vējš no Veterna ezera noglāstītu skaustu. Viņa apspiež pēkšņu iedomu izplest rokas un griezties apkārt, jo terapeite, kas ir pie pilna prāta, gan nevarētu auto stāvvietā gavilēt tikai par to, ka atklājusi augstas un dzidri zilas debesis, baltu, spožu sauli un zālienā plaukstošu kastaņu, kuras pumpuri pulsē skurbā dzīvīgumā. Tieši šis jaunais gaiss padara viņu tik priecīgu. Rīt ir pavasara saulstāvji.
Mājās pie tantes Ellenas gadalaiku maiņas apņēma daudzi paradumi un rituāli. Valpurģos no bēniņiem tika nonestas vasaras drēbes, piecpadsmitajā septembrī tās atkal tika tur uznestas, neņemot vērā ne temperatūru, ne laika apstākļus. Ja meitenes žēlojās, ka ir par karstu vai par aukstu, tante Ellena atbildēja ar savu mūžīgo parunu: pavasarī ir jāsvīst, bet rudeni jāsalst!
Kristīna viegli pasmaida. Dažbrīd tante Ellena bija mazliet jocīga ar saviem veco laiku paradumiem. Viņa, piemēram, nešaubīgi ticēja, ka skolā visām meitenēm arī piecdesmitajos gados vēl ir priekšauti tāpat kā divdesmitajos. Tādēļ Kristīna bija ietērpta rūtotā kokvilnas kleitā un izšūtā priekšautā, kad ieradās skolā pirmajā klasē. No otras puses, tante Ellena arī nevilcinājās piemēroties. Ejot ar Kristīņu pie rokas, viņa vēroja pārējās mazās meitenes un, redzēdama to apģērbu, vienkārši noliecās pie Kristīnas, atraisīja viņai priekšautu un iebāza somā. Patiesībā jau žēl. Priekšauts bija skaists, ar krustdūrienos izšūtu Kristīnas monogrammu uz krūtīm un šauru joslu ar putniem gar apakšējo malu. Tagad tas, salocīts plastikāta maisiņā, bija ielikts skapī Kristīnas Postindustriālajā Paradīzē kopā ar citiem rokdarbiem, ko viņai bija laimējies iegūt izsolē pēc tantes Ellenas nāves. Kad viņa kādreiz atver kādu no šiem rūpīgi aizlīmētajiem maisiņiem, viņai liekas, ka jūt tantes Ellenas smaržu: stipras ziepes un Christel firmas talka pūderi. Bet smarža ar katru reizi kļūst vājāka, tādēļ viņa reti tos atver.
Bet viņai patīk par šiem rokdarbiem domāt. Zināt, ka tie atrodas pie viņas. Ka tie ir viņas. Tikai viņas.
Kristīna bija tā, kurai vajadzēja visvairāk pierauties sānis, kad Birgita ievācās tukšajā istabā. Margarēta vienmēr visu bija darījusi gultā tur viņa lasīja un zīmēja, tur viņa spēlējās ar lellēm un gatavoja stundas -, bet Kristīna gultu izmantoja tikai gulēšanai. Zīmējot un gatavojot stundas, viņa sēdēja pie galda, kas atradās pie loga. Bet tagad tur vairs galdam nebija vietas, tur vajadzēja stāvēt jaunajai gultai. Tante Ellena aizvāca galdu un nolika to priekšnamā. Bet tur nevarēja mācīties, jo bija pārāk tumšs. Un tagad nevarēja arī sēdēt pie ēdamistabas galda. Jau trešajā dienā Birgitai izdevās tur saplēst kādu porcelāna figūriņu, un kopš tā brīža ēdamistaba visām trim meitenēm bija aizliegtā josla. Atlika vienīgi virtuves galds. Bet arī tur vairs nebija tā kā agrāk: kad Margarēta un Birgita arī sēdēja pie virtuves galda, nebija iespējams koncentrēties. Viņas nemitīgi pļāpāja, ķiķināja un čukstēja viena otrai dažādus noslēpumus.
Pēc Birgitas ierašanās mājā vairs nebija īsta miera. Viņa bija kā elektrizēta: ap viņu sprakšķēja strāva, un tas, kas pienāca pārāk tuvu, riskēja saņemt triecienu. Kad zvanīja telefons, viņa paķēra klausuli un kliedza hallo, pirms tante Ellena bija paspējusi apgriezties, un, kad zvanīja pie durvīm, viņa metās lejā pa akmens kāpnēm kā tāda fūrija. Viņa nekad negribēja mierīgi sēdēt un lasīt kā Margarēta vai strādāt rokdarbus kā tante Ellena un Kristina. Viņas rotaļas bija mutuļojošas un trokšņainas, un, ja viņa nespēlējās, tad uzsāka ķīviņu. Viņa pat nevairījās nostāties pret tantes Ellenas noteikumiem: kādu dienu viņa atvēra melnos kaltos vārtiņus un devās projām pa ceļu, ļodzīgi braucot ar tantes Ellenas divriteni, kādu citu dienu viņa aizbēga no mājas un bija projām vairākas stundas, lidz tante Ellena Birgitu atrada viņas vecajā iela pilsētas vidusdaļā, kādu citu reizi viņa nozaga piecas vienkronas monētas no saimniecības kases. Un, kad tante Ellena paskaidroja, ka Birgitai šīs zagšanas deļ par sodu būs jāsēž tukšajā istabā veselas divas dienas, viņa izbāza mēli un kliedza:
"Riebīgā vecene! Tu man neesi nekāda mamma! Tu man nepavēlēsi!"
Tajā brīdī Kristīna ar rokām aizspieda ausis un samiedza acis. Bet tante Ellena to uzreiz neievēroja, viņa bija pilnībā aizņemta, grūžot tukšajā istabā Birgitu, kas auroja un pretojās, un pēc tam slēdzot ciet durvis. Kad Ellena atgriezās virtuvē, viņai padegune bija galīgi sarkana no asinīm. Pa ceļam uz izlietni viņa uzmeta ašu skatienu Kristīnai, kura vēl arvien sēdēja pie virtuves galda kā piesalusi, un nošņācās:
"Ko tu tā sēdi? Nav jau tik traki!"
Bet, kad Kristīna pēc brīža uz ceļiem tupēja pie tualetes poda un vēma, tante Ellena atkal bija tāda pati kā vienmēr. Viņa ar vienu roku turēja Kristinas pieri un ar otru glaudīja viņai muguru.
"Gan jau atkal viss būs labi," viņa čukstēja. "Drīz viss būs labi…"
Bet šoreiz tantei Ellenai nebija taisnība. Itin nekas vairs nebija tik labi kā agrāk. Pirmajā pavasari Birgita nogurdināja visas katru savā veidā. Ar Margarētu piekabē Birgita arās cauri mājai un dārzam, apgūdama kvadrātmetru pēc kvadrātmetra. Margarēta brīžiem smējās, brīžiem viņai noreiba galva, caurām dienām viņa šūpojās starp bailēm un sajūsmu. Nekas vairs nebija tas, kas bijis agrāk; tagad vējš bija raganas mājvieta, pagrabs spoku pilsēta un dārzs bīstami džungļi. Kad pienāca laiks likties gulēt, Margarēta sāka raudāt kā mazulis. Tante Ellena nedrīkstēja izslēgt gaismu. Un nevarēja arī atstāt meitenes vienas pašas tukšajā istabā, viņai bija jāsēž uz Margarētas gultas malas un jātur meitenes roka, līdz mazā iemiga.
Tantei Ellenai visu dienu tecēja asinis pa degunu. Kad meitenes pēcpusdienā pārradās no skolas, viņas arvien biežāk atrada tanti Ellenu dzīvojamajā istabā. Tur viņa ar tumšsarkanu vates kumšķi katrā nāsī sēdēja lielajā klubkrēslā aizvērtām acīm un vaļēju muti. Knipelēšanas spilventiņš nelietots gulēja uz ēdamistabas galda, un kādu dienu viņa pasniedza vakariņās tik nīstamu modes untumu kā kartupeļu biezputru no pulvera. Un tomēr viņa tajā nedēļā nepaspēja tikt galā ar audumu malu zigzagveida apstrādāšanu. Pirms tam, kad no rīta bija gaidāms fabrikas auto, viņa sēdēja pie tās līdz pat diviem naktī.
Tomēr visļaunākais bija tas, ka tante Ellena vairs neskatījās uz Kristīņu tāpat kā agrāk. Viņa, protams, smaidīja un pateicās tieši tāpat kā iepriekš, kad Kristīna piedalījās trauku mazgāšanā, viņa arī atprasīja meitenei uzdoto, kā to bija darījusi visu laiku, un palīdzēja, kad vajadzēja saskaitīt rūtiņas izšuvumā ar krustdūrieniem, tomēr šķita, ka Kristīna kļuvusi neredzama, tiklīdz viņa spēra kaut soli ārpus tantes Ellenas redzeslauka. Tante Ellena vairs nesekoja viņai ar skatienu. Bet, ja viņa būtu sekojusi, tad tur gan būtu bijis šis tas, ko redzēt. Piemēram, tas, ka Kristīnas mugura bija iztaisnojusies. Jo tagad Kristīna bija meitene, kurai nepārtraukti vajadzēja par sevi pastāvēt.