Viņa nevarēja saprast, kāpēc Birgita tieši viņu bija izvēlējusies par savu ienaidnieci. Bet tā nu tas bija. Jau pirmajā nedēļā Birgitas acis, uzlūkojot Kristīņu, kļuva šauras. Nedēļu vēlāk Kristīna atrada savu lelli bez rokām un kājām, vēl pēc nedēļas bija izplēsta lapa grāmatā, ko viņa bija paņēmusi no bibliotēkas. Drīz vien viņa iegaumēja, ka sevišķi jāuzmanās, rotaļājoties dārzā. Pēkšņi viņa varēja dabūt grūdienu mugurā, nokrist uz deguna un iemantot caurumu gan zeķē, gan celī. Visļaunāk bija tad, ja saplīsusi bija tikai zeķe, tad tante Ellena sadusmojās un lasīja niknus sprediķus par to, ka zeķes kokos neaugot. Kristīna nekad neuzdrošinājās stāstīt par grūdieniem, jo šādos brīžos kaut kur viņas redzeslauka malā vienmēr uzturējās Birgita un viņas acis bija šaurākas kā jebkad citkārt. Bez tam tantei Ellenai bija savi principi, un viens no tiem viņai nepatika bērni, kas apsūdz otru. Caurums zeķē gandrīz vienmēr bija atkarīgs no tā, kura bērna kāja tajā atradās. Bija labāk, ja ievainots tika arī celis, tad iztika bez pārmetumiem un cietušais dabūja gan plāksteri, gan smalkmaizīti un dažus mierinājuma vārdus.
Tomēr kļuva mazliet vieglāk, kad Birgita bija iekarojusi ķirškoku. Tas bija audzis tantes Ellenas dārza vidū visus šos gadus, vilinādams ar solījumiem par to, kas gaidīja drosminieku, kurš uzdrošinātos uzkāpt līdz visaugstākajiem zariem. Kristīna un Margarēta bieži bija padevušās kārdinājumam, bet neviena no viņām nekad nebija saņēmušas pietiekamu dūšu, lai uzkāptu augstāk par zemākajiem zariem. Bet Birgita uzdrīkstējās. Stenēdama un pukstēdama viņa vilka savu smagnējo ķermeni augšup no zara uz zaru, arvien augstāk un augstāk, nebēdādama par garajām, sarkanajām svītrām, ko koka miza ievilka viņas cisku iekšpusē. Margarēta ari mēģināja uzrāpties augstāk, bet tika vienīgi līdz koka vidum, kur apsēdās, apķērusi rokām stumbru. Kristīna pati netika augstāk kā parasti. Viņa apsēdās uz viena no zemākajiem zariem un tur arī palika, bet gandrīz izgrieza kaklu, lai paskatītos augšup uz Birgitu un Margarētu.
"Uzmanieties!" viņa sauca.
Bet Birgita neuzmanījās: viņa iesmējās savus aizsmakušos smieklus, ar abām rokām satvēra kādu zaru sev virs galvas un uzrausās stāvus. Kristīna aizvēra acis. Viņa nezināja, vai cer vai arī baidās, ka Birgita tur nenoturēsies. Nūja, viņa cerēja. Bet, kad viņa acis atkal atvēra, Birgita vēl vienmēr sēdēja uz sava zara. Viņa nebija nokritusi.
Ia kā Birgitai bija tāda drosme kāpt kokos, tad beigu beigās tante Ellena viņu pieņēma. Pirmo mēnešu laikā tante Ellena nekad nebija pasmējusies par Birgitas teikto vai darīto, tieši otrādi viņas balss kļuva asa un pavēloša, tiklīdz Birgita nonāca redzeslokā. Bet tajā jūnija vakarā, kad viņa iznāca dārzā un ieraudzīja savas trīs meitenes kā augļus ķirškokā, viņas seja izplūda platā smaidā.
"Ak kungs," viņa iesaucās, skatīdamās pāri briļļu ietvariem. "Nav slikti kāpts, Birgita!"
Viņai rokā bija paplāte, bet tagad viņa to nolika zālienā tik strauji, ka sulas glāzes nošķindēja cita pret citu, un sacīja:
"Palieciet tur vēl brītiņu, es paņemšu fotoaparātu."
Viņai izdevās attēlā iedabūt gan koku, gan visas trīs meitenes. Kartīte bija ļoti izdevusies, tik skaista, ka tante Ellena lika to palielināt un ar roku izkrāsot. Bet fotogrāfs krāsojot pārskatījās: Birgita dabūja rozā kleitu un Kristīna zaļu, lai gan patiesībā bija otrādi. Birgita bija ļoti apmierināta ar šo samainīšanu: no tā brīža, kad ierāmētā fotogrāfija tika novietota uz tantes Ellenas veļas skapja, viņa uzskatīja, ka rozā krāsa pieder viņai.
"Kopš šī brīža viss, kas ir rozā, pieder man," viņa pasludināja, kad tovakar meitenes jau bija apgūlušās tukšajā istabā.
"Un viss, kas ir dzeltens, pieder man," teica Margarēta. "Jo uz kartītes man ir dzeltena kleita."
Kristīna grozījās gultā un pagriezās pret sienu. No abu meiteņu elpas vilcieniem viņa varēja dzirdēt, ka tās gaida, lai arī Kristīna kaut ko bilstu. Vairākas minūtes valdīja klusums, līdz Margarēta vairs ilgāk nespēja izturēt sasprindzinājumu.
"Un tev, Kristīna?" viņa čukstēja. "Zaļš vai zils? Vai sarkans?"
Kristīna neatbildēja. Rozā bija vienīgā krāsa, kas viņai jebkad patikusi.
helēna stāv ambulances durvīs un gaida Kristīņu.
"Vienam no Hubertsona pacientiem esmu nozīmējusi citu laiku," viņa saka. "Bet tas otrs tev jāpaņem. Un tu esi pusstundu aizkavējusies pati ar savējiem…"
"Cik pacienti Hubertsonam paredzēti šopēcpusdien?"
"Seši. Bet mēs mēģinām tos apzvanīt un pierakstīt uz citu laiku."
Kristīna ieslīd pārģērbšanās telpā un sāk vilkt nost ziemas zābakus.
"Un kā viņam pašam?"
"Es tikko noņēmu analīzi. Cukurs sāk iet uz augšu. Pašlaik viņš aizmidzis."
"Okei. Tad bridi nogaidīsim."
"Un zvanīja tava māsa."
Kristīna ievelk elpu.
"Mana māsa?"
"Nūja. Pirms aizbraukšanas viņa gribēja atvadīties, bet, kad es paskaidroju, kā tev šodien iet, viņa solīja piezvanīt, kad būs Stokholmā."
Kristīna atviegloti uzelpo. Pēdējo stundu laikā viņa bija gandrīz vai aizmirsusi, ka šorīt atstājusi Margarētu Postindustriālajā Paradīzē.
"Un vēl viņa vēlējās, lai pasveicinām Hubertsonu," saka Helēna un smaida. "Jūs esot viņu pazinušas, kad bijāt mazas."
Kristīna mazliet saviebjas un sakārto balto uzsvārci. Margarēta ir par daudz izpļāpājusies. Kā jau parasti.
"Nūja," viņa saka. "Tā jau bija."
"Iedomājies tikai," bilst Helēna. "Par to man nebija ne jausmas."
Patiesībā Kristīna nemaz nav pārsteigta, ka Margarēta likusi sveicināt Hubertsonu. Viņa droši vien ir paturējusi to gaišā atmiņā. Viņš taču bija Margarētas pirmā mīlestība. Tikko sasniegusi četrpadsmit gadus, viņa vairs netrinās gar tanti Ellenu kā izlutināts kaķēns, toties sāka baudkārē bužināt spalvas, tiklīdz Hubertsons nonāca viņas tuvumā, tātad katru dienu vakariņu laikā. Jau pēc pusgada tantes Ellenas izīrētajā dzīvokli Hubertsons bija atmetis visus mēģinājumus saimniekot pats.
"Vēl viena konservu kārba, un būšu iedzīvojies skorbutā," viņš teica un piedāvāja tantei Ellenai mēnesi diezgan pamatīgu summu par viņas gatavotu ēdienu vienreiz dienā. Un, ja viņa vēl uzņemtos rūpes par Hubertsona veļu un dzīvokļa uzkopšanu, šī summa dubultotos.
Tante Ellena pārdomāja tikai īsu mirkli. Viņai taču laika pietika. Tagad Kristīna un Margarēta gāja ģimnāzijā un pavadīja skolā ilgas stundas, bet Birgita strādāja Luksorā un atradās ārpus mājas vēl ilgāk. Bez tam nauda bija vajadzīga. Pēdējā laikā mājai bija radušās visādas vainas un audumu malu apstrādāšana vairs nebija tik ienesīga kā agrāk. Arī meiteņu uzturēšana kļuva arvien dārgāka. Viņai bija vajadzīgs kases papildinājums.
No otras puses, Hubertsona piedāvājums prasīja zināmus ieguldījumus. Nevarēja taču prasīt, lai īsts doktors ēstu uz parastas vaskadrānas no Konsuma. Tātad kādu dienu Ellena aizbrauca ar vilcienu uz Linčēpingu iepirkties; Mūtalā jau nebija Violas Grostēnas dizaina vaskadrānu. Bet Viola Grostēna bija nepieciešama, tā domāja ari visas pārējās sievietes Mājamatniecības apvienībā, kur tante Ellena bija čakla, lai ari nedaudz atturīga biedrene. Linčēpingā viņa izmantoja izdevību nopirkt burku lakas virtuves krēsliem un drēbi salvetēm un jauniem virtuves aizkariem. Kā arī piecus gludus priedeskoka salvešu gredzenus.
Ar šīm salvetēm bija tīrais posts. Kādu laiku četrdesmitajos gados pirms viņa kļuva par mājas aprūpes māsu tante Ellena bija mājkalpotāja kādā arhitekta ģimenē, un šis laiks viņai bija šo to iemācījis par salvešu simbolisko vērtību. Arhitekta mājā dzīvoja moderni, tātad Ellenai arī ikdienā bija jāsēž kopā ar viņiem pie galda un, tieši tāpat kā pārējie, arī viņa dabūja tīru lina salveti reizi nedēļā. Starpība starp kungiem un kalpotājiem tika iezīmēta ļoti smalki: ģimenes locekļiem katram bija savs salvetes gredzens, turpretī Ellenas salvete tika salocīta četrstūri un novietota tieši uz šķīvja.