Mājās pie tantes Ellenas salvetes ikdienā nelietoja. Tas, kurš notraipījās, devās uz tualeti un pēc ēšanas nomazgāja šņukuru, citādi bija labi tāpat, kā bija. Ziemassvētkos un vasaras saulgriežos, kā arī radu saietos tante Ellena nopirka plānas papīra salvetes, bet tās bija vairāk izskata pēc. Bet tagad vajadzīgas izmaiņas, jo Hubertsons droši vien bija pieradis gan pie salvetēm, gan salvešu gredzeniem. Un kā nu tas izskatītos, ja viņam vienam būtu jāsēž pie virtuves galda un jāvicina sava salvete?
Kristīna un tante Ellena visu nedējas nogali cīnījās, savezdamas kārtībā virtuvi. Viņas slīpēja un nolakoja virtuves krēslus, apšuva salvetes un piekāra aizkarus. Birgita rauca degunu par viņu pūlēm, tad sacēla zamšādas jakas apkakli un devās savās sestdienas dēkās. Margarēta stāvēja virtuves durvis un gandrīz par visu izteica savu viedokli, bet vispār no viņas nekādas palīdzības nebija. Beidzot tantei Ellenai tas apnika un viņa lika Margarētai aptīt salvešu gredzenus ar dzīparu galiem katru savā krāsā, lai tos varētu atšķirt. Un krāsas varēja izvēlēties Margarēta pati. Protams, Birgitai viņa izvēlējās rozā un sev pašai dzeltenu, Kristīna dabūja baltu un tante Ellena gaiši zilu. Bet ap Hubertsona salvetes gredzenu viņa apvija šauru zīda lentīti vissarkanākajā krāsā, nobeidzot to ar mazu rozeti.
Viņas vaigi kvēloja tikpat sarkani, kad Hubertsons svētdienas vakarā nonāca lejā no sava dzīvokļa, lai tantes Ellenas virtuvē ēstu pirmās vakariņas.
"Tev jāsēž galda galā," droši sacija Margarēta, ar to parādīdama, ka viņa vairs nav maza meitene, kurai jākniksē un jāsauc viņš par tēvoci. Hubertsons uzjautrināts viņu vēroja. Viņš jau nebija tāds muļķis, lai nesaprastu, kas Margarētas acu mirdzumam liek sacensties ar tikko nolakotajiem virtuves krēsliem. Bet patiesībā viņu jau nu galīgi neinteresēja tik svaiga jēra gaļa. Viņš gribēja tikai rostbifu ar miltainiem kartupeļiem, zirņiem un burkāniem, skābenu želeju un marinētiem gurķiem. Un pāri visai šai greznībai viņš gribēja uzliet tumšo krējuma mērci, kuras stiprā etiķa, anšovu, lauru lapu un melno piparu smarža jau veselu stundu bija plūdusi iekšā katrā mājas kaktiņā.
Tā viņi visi pieci tur sēdēja ap tantes Ellenas virtuves galdu ar jaunajām salvetēm uz ceļiem un klusēdami ēda. Birgita ar savu balto siena gubas frizūru un melni izkrāsotajām acīm, Margarēta ar zirgasti un pietvīkusi gluži sārta, Kristīna ar jaunajām brillēm, kas bija noslīdējušas uz deguna, Hubertsons ar cirtu uz pieres un satrauktā tante Ellena ar virtuvenes rozēm uz vaigiem. Viņa nomierinājās tikai tad, kad Hubertsons ķērās pie trešās porcijas.
"Atvainojiet," viņš sacīja. "Parasti es tik daudz neēdu. Bet te viss ir tik garšīgs!"
Tad visi sāka smieties. Pat Birgita.
Vispār jau šajos gados Birgita sevišķi daudz nesmējās. Laikam gan viņa aizraudāja projām visu savu bērnišķīgo stūrgalvību, kad nomira viņas mamma, bet, kad sākotnējās neapvaldītās bēdas bija pāri, viņa tik un tā nekļuva līdzīga pārējām meitenēm. Viņa gan vairs nekliedza un nekāvās, bet augšlūpa bija nepārtraukti savilkta galēja nicinājuma izteiksmē.
Kad pavasara semestris septītajā klasē tuvojās nobeigumam, viņa savā apņēmībā pārvērtās par īstu akmens pīlāru. Cauriem vakariem viņa sēdēja pie tantes Ellenas virtuves galda un atkārtoja vienu un to pašu teikumu: kaut velns par stenderi, bet viņa nebūt nedomājot iet astotajā! Tas taču esot brīvprātīgi, tātad viņa varot atturēties, ja vēloties. Turklāt tēvocis Gunnars solījis viņu iekārtot darbā Luksorā, ja viņa gribot. Viņa nosprauslojās, kad tante Ellena mēģināja paskaidrot, ka strādāt fabrikā neesot sevišķi patīkami. Patīkami? Kurš tad, velns parāvis, domā, ka strādāt ir patīkami? Cilvēks taču strādā, lai pelnītu naudu. Un Luksorā pat tādi četrpadsmitgadnieki kā viņa varot labi nopelnīt.
Kristīna jau no paša sākuma brīnījās par to respektu, ko tante Ellena izrādīja pret Birgitas darbu. Tagad svarīgāk bija vakaros sagatavot Birgitai pārtikas kārbu nekā pārbaudīt Kristīnas un Margarētas mājas uzdevumus. Jo, lai gan Kristīna bija trīs mēnešus vecāka un Margarēta tikai vienpadsmit mēnešus jaunāka par Birgitu, tomēr
Birgita tagad šķita pieaugusi, kamēr viņas pašas vēl arvien bija tikai meitenes.
Tante Ellena neprotestēja pret Birgitas ģērbšanās veidu. Viņa labprāt ķērās pie šujmašīnas, kad Birgita gribēja vēl kādu pāri džinsu vai vēl kādus svārkus. Beidzot vairāki svārki bija tik šauri, ka zem auduma varēja sazīmēt Venēras pauguru. Tieši tā viņa ari gribēja, to varēja redzēt pēc apmierinātā smaida, kad viņa apskatīja sevi priekšnama lielajā spogulī. Viss bija tieši tā, kā vajadzēja: kuplas krūtis, izspiedies dibens un divdomīgs trīsstūris svārku priekšpusē.
Daudz laika viņa veltīja saviem matiem, tos uzkasot un apsmidzinot ar laku, izmēģinot jaunas frizūras un sasukas. Bet, dodoties ārpus mājas, viņa vienmēr izskatījās vienādi: milziga kaudze cukurvates uz galvas, balti nokrāsotas lūpas un melni ierāmētas acis. Ragaru brūte. Pie tam visīstākā, ne jau šada tāda maza zaķpastala, kas tā īsti neuzdrošinās uzņemt apgriezienus. Kristīnai šķita, ka Birgita ir pretīga. Viss viņā likās derdzīgs gan ļumīgā, baltā miesa, gan mūžīgi puspievērtie plaksti. Nemaz jau nerunājot par skābeno smaržu, kas viņu vienmēr apņēma un kas tagad piepildīja tukšo istabu arī tad, kad Birgitas tur nebija. Kaut gan Kristīnai šķita, ka pašlaik vairums cilvēku ir pretīgi. Hubertsonam bija pretīgi pirksti, Stīgām Līdakžoklim bija pretīga mute. Dažbrīd Kristīnai likās, ka pat tante Ellena ir mazliet pretīga. No rītiem, kad viņa gatavoja brokastis, tērpusies tikai naktskreklā un rītakleitā, no viņas ķermeņa nāca viegli skāņa dvaka, kas bija jūtama visā virtuvē. Šī smaka lika Kristīnai mainīt paradumus. Tagad, sēžoties pie brokastgalda, Kristīna bija gan nomazgājusies, gan apģērbusies un sasukājusies, un, kad tantes Ellenas dvaka kļuva par stipru, viņa vienkārši pielika pie deguna savu tikko kā nomazgāto roku un ievilka nāsis zicpju smaržu. Ta kutināja nāsis.
Patiesībā vienīgi Margarēta nebija pretīga. Viņa tāda nekļuva pat tad, kad Birgita mēģināja pārvērst viņu par savu atveidu, jo, lai kā arī Birgita pūlējās ar uzkasīšanas ķemmi vai matu lakas flakonu, ar lūpukrāsu un skropstu tušu, viņai nekad neizdevās Margarētu pārvērst uz ilgāku laiku. Jau pēc pusstundas viņa izskatījās kā pusslīcis jenots: uzkasītie mati saplakuši, lūpukrāsa nolaizīta un tuša izsmērēta melniem lokiem ap acīm. Tante Ellena smējās par viņu un lika iet mazgāties. Nebēdne!
Dažreiz Margarēta drīkstēja doties Birgitai līdzi viņas dēkās. Tādos sestdienas vakaros abas spiedās pie priekšnama spoguļa, kamēr tante Ellena stāvēja virtuves durvīs un pāri briļļu ietvariem viņas vēroja. Pavisam reti viņa ko sacīja, nekad neizteica pamudinājumus un tikpat kā nekad kritiku. Šķita, ka viņa atkāpusies no troņa, ka neuzskata sevi par tiesīgu izteikt savu viedokli par to jauno un nesaprotamo, ko sauc par pusaudžu dzīvi.
Itin nekad nebija pat runas par to, ka arī Kristīna varētu doties līdzi tajā dzīvē. Un Birgita bez vārdiem bija noteikusi, ka tam tā jābūt. Bet viņas atklātais naidīgums pret Kristīņu tagad bija atdzisis līdz vienaldzībai un nicinājumam. Gluži vienkārši Birgita izslēdza Kristīņu no savas apziņas, nekad viņu neuzrunāja, izņemot brīžus, kad izteica šādus vai tādus nievājošus komentārus, un reti kad atbildēja, ja Kristīna viņai kaut ko sacīja. Turklāt viņa bija izstrādājusi īpašu skatienu, kas bija domāts vienīgi Kristīnai: viņa ātri uzmeta acis un tikpat ātri tās noblisināja. Pelēkā pele! sacīja šis skatiens. Nedomā, ka es tevi redzu!