Bet Kristīna tik un tā zināja, kā Birgitai iet. Margarēta gluži vienkārši nespēja klusēt: katru rītu pusstundu garajā ceļā uz skolu viņa uzticēja Kristīnai visu, ko viņai savukārt bija uzticējusi Birgita. Sākumā viņa stāstīja smiedamās: viņas acis spīdēja, minot tā zēna vārdu, kurš pirmais bija noņēmis Birgitai krūšturi, un tā zēna palamu, kurš vienlaikus bija iebāzis roku ari viņas biksītēs. Bet Margarētas smaids, mēnešiem ejot, kļuva arvien saspringtāks. Tas bija galīgi izdzisis, kad viņa kādu ritu atvēra telefonbūdiņas durvis un parādīja rimi, kas bija uzkricelēta uz sienas. Kristlna pabīdīja brilles taisni un pirmo rindiņu lasīja skaļi: "Ak, ja Birgitas drānās es ieģērbties spētu…"
"Klusu!" iesaucās Margarēta un aizšāva roku mutei priekšā.
Kristlna paskatījās viņā plaši ieplestām acīm: bija taču pilnīgi skaidrs, ka viņa apklustu tajā pašā sekundē, kad ieraudzītu, kas uzrakstīts tālāk. Kā gan Margarēta varēja iedomāties, ka Kristlna ņems mutē tādus nejaukus vārdus?
Ar drebošu roku viņa sāka rakņāties somā pēc penāļa, izzvejoja labāko lodīšu pildspalvu to, kuru citkārt lietoja tikai tīrrakstos, un vilka svītras citu pēc citas pār uzkricelēto uz sienas. Kāds idiots gan bija rakstījis šo rimi, viņam taču bija tik daudz kļūdu!
Margarēta bija sākusi raudāt, viņa atspiedās pret telefonbūdiņas sienu un, izmisīgi gaudodama kā mazs bērns, lēni noslīdēja zemē. Balss drebēja, bet tagad viņa vairs nevarēja rimties un bija spiesta izstāstīt visļaunāko.
"Un skolā runā, ka sestdien viņa gulējusi ar trīs dažādiem zēniem… Bet, kad es jautāju, viņa atbildēja, ka neatceroties, jo esot bijusi pārāk piedzērusies, lai kaut ko varētu pastāstīt. Un viņa vēl smējās!"
Kristīnai kaut kur vēderā plivinājās panika. Viņa spieda pildspalvu stiprāk pie sienas un vilka vēl vienu svītru pāri uzrakstītajam, lai gan zināja, ka tam nav nozīmes. Šos vārdus nekad nevarēs izdzēst. Itin nekad.
Šī atziņa iegrima viņā kā akmens. Viņa vienmēr bija zinājusi, ka reiz kaut kas tāds notiks. Un tagad tas bija piepildījies.
Katastrofa.
Helēna gaitenī gaida, kad Kristīna izlaiž pa durvīm ceturto pacientu.
"Kā Hubertsonam?" Kristīna klusināti jautā.
"Nav tik traki," Helēna atbild tikpat klusu. "Es tikko aizgāju nopirkt viņam dažas sviestmaizes. Paņēmu tev arī vienu… Nāc!"
Kristīna uzmet skatienu žurnālu plauktiņam pie durvīm. Acīmredzot uzgaidāmajā telpā sēž divi pacienti.
"Vai paspēšu?"
"Kā tad. Tev taču jāēd… Nāc vien."
Hubertsons ir apsēdies pie rakstāmgalda, bet krēsls ir pagriezts tā, ka viņš sēž ar muguru pret datoru. Nekad agrāk Kristīna nav ievērojusi viņa ekrānsaudzētāju, bet tagad redz, ka tas attēlo melnu Visumu ar zvaigžņu tūkstošiem. Viņa paceļ uzacis: Hubertsonam taču nav vienalga, kam piešķirt tādu pašu ekrānsaudzētāju, kāds ir viņam pašam. Varbūt Čerstinai Pirmajai bija taisnība, kad viņa to pacienti nosauca par Hubertsona favorīti.
"Es apskatīju Dezirē Juhansoni," viņa uz labu laimi saka. Bet Hubertsons nereaģē; viņš ir pilnībā aizņemts, rakņājoties turzā, ko Helēna viņam pasniegusi. Šķiņķa maize, spriežot pēc visa, ir viņa gaumē, bet, ieraugot minerālūdeni, viņš saviebjas.
"Vai tu labāk nevarēji paņemt vieglo alu," viņš nosaka. Helēna saprotoši smaida, it kā viņš būtu mazs, tiepīgs puišelis.
"Nu, nē, par alu gan tev kādu laiciņu būs jāaizmirst."
"Vai vismaz nevar dabūt kafiju?"
"Tūlīt atnesīšu," saka Helēna un, laimigi smaidīdama, izslīd pa durvīm.
Kristīna iekož sviestmaizē, lai atturētos no grimases. Savas darba dzīves laikā viņa tūkstošiem reižu redzējusi māsiņas luncināmies ap ārstiem un katru reizi izjutusi bezspēcīgas dusmas. Tomēr viņai ir mazāk iemesla niknoties uz Helēnu nekā uz daudzām citām. Helēna nav no tām māsām, kuras atsakās ārstēm sagādāt žurnālus un analīžu rezultātus, bet noskrienas līkas, izdabājot vīriešu dzimtes ārstiem. Tomēr pret Hubertsonu viņa izturas pavisam smieklīgi.
Šķiet, ka Hubertsonam Helēnas vēlēšanās pakalpot liekas pilnīgi pašsaprotama. Viņš izskatās gluži apmierināts, kad, atslējies rakstāmgalda krēslā, iedzer malku minerālūdens.
"Kāda tagad ir sajūta?" jautā Kristīna.
Viņš šķībi pasmaida un noliek pudeli.
"Nav nekādu problēmu. Jūtos kā septiņpadsmitgadnieks."
Kristīna nokremšļojas.
"Kā diezgan nodzinies septiņpadsmitgadnieks tādā gadījumā…"
Viņš nosmīn un maina sarunas tematu.
"Dzirdēju, ka Margarēta zvanījusi un īpaši man nodevusi sveicienu. Cik ilgi viņa te būs?"
Kristīna iedzer malku no savas pudeles, lai uzreiz nebūtu jāatbild. Pēdējo mēnešu laikā viņš ir bijis pilnīgi neizturams tiklīdz rodas iespēja, viņš novirza sarunu uz Margarētu, Birgitu un tanti Ellenu. To viņš dara ļoti cītīgi un zina, ka tas Kristīnai uzdzen dusmas.
"Viņas te vairs nav," Kristīna īsi atbild. "Viņa pie manis iegriezās caurbraucot. Starp citu, kā jau pirmīt teicu, es šodien biju slimnīcā pie tavas pacientes Dezirē Juhansones. Čerstina Pirmā viņā iestūķējusi četras dozas stesolīda pa 10 miligramiem katru…"
Bet Hubertsons vairs to nedzird, viņš sēž pavisam nekustīgi un lūkojas uz logu. Kristīna seko viņa skatienam: uz skārda palodzes sēž putns. Kaija. Tā intensīvi skatās uz Hubertsonu, tad ar graciozu kustību novieto vienu dzelteno kāju otrai priekšā un noliec balto pakausi. Tad ļoti lēni izpleš spārnus, tie ir pelēkbalti un milzīgi un aizsedz gandrīz visu loga apakšdaļu. Izskatās, it kā kaija paklanītos. Tomēr nē, tas vairāk izskatās pēc reveransa.
"Nu, bet…" bilst Kristīna.
Šķiet, ka viņas balss izspiežas cauri loga stiklam, putns notrīc un paceļas spārnos. Kristīna tomēr slienas kājās un pieiet pie loga, ar skatienu sekodama kaijai, kas riņķo virs stāvvietas.
"Cik dīvaini," viņa saka. "Un vakar… Vai tad kaijas nav gājputni?"
"Visas jau nav," saka Helēna un noliek uz Hubertsona rakstāmgalda kafijas paplāti. "Daļa te pārziemo. Kāpēc tu tā jautā?"
Kristīna paskatās uz Hubertsonu, viņš vairs nav nekustīgs, mazliet pagriezies ar krēslu, viņš sniedzas pēc kafijas tasītes.
"Te sēdēja kāda kaija un dīvaini izturējās. Un vakar mēs dārzā atradām tādu pašu putnu beigtu…"
Hubertsons, celdams tasīti pie lūpām, pēkšņi apraujas. "Ak, tā?"
"Mmm. Liekas, bija lauzusi kaklu. Ēriks domāja, ka tā ietriekusies tieši sienā."
Helēna iesmejas:
"Te droši vien izplatās kāda lipīga kaiju trakumkaite. Mums jāceļ kājās lauku biologi."
Viņa neredz, ka Hubertsona seja satingusi neticīgā vaibstā. Bet Kristīna to ievēro. Dīvainākais ir tas, ka viņš līdzinās tantei Ellenai. Tieši tā izskatījās viņas seja, kad Kristīna pēc vairāku dienu šaubīšanās beidzot pastāstīja, ko zina par Birgitu. Un tieši tikpat pelēka bija Ellenas seja, kad viņa nākamajā dienā gulēja dzīvojamajā istabā uz grīdas un vairs nespēja ne kustēties, ne runāt.
"Meitenes ir nodotas bērnu aprūpes dienestam," Stīgs Līdakžoklis uzrakstīja uz lapiņas un piesprauda to pie Hubertsona durvīm.
Visas trīs bālas un mēmas stāvēja tantes Ellenas priekšnamā. Virtuvē uz plīts vēl arvien atradās kāpostu tīteņi, smaržodami pa visu māju, galds bija uzklāts un sagatavots vakariņām, bet nevienam nebija ienācis prātā to novākt un ielikt tīteņus ledusskapī.