"Vai esat paņēmušas visu, kas vajadzīgs?" Stīgs pavēlnieciski jautāja. "Zobu birstes? Naktskreklus? Skolas grāmatas?"
Neviena neatbildēja, tikai Margarēta mēmi pamāja.
Ārā krita pirmais sniegs, pelēka krēsla pletās pār dārzu un pārvērta to par melnbaltu fotogrāfiju.
"Tagad mēs iesim pie manis uz mājām," sacīja Stīgs un aizslēdza ārdurvis. "Tur būsiet vismaz dažas dienas, kamēr uzzināsim, vai slimošana būs ilga vai ne."
Bite bija viņām saklājusi gultas viesistabā, tā bija maza un tumša telpa jaunuzceltās villas pagrabā. Stīgs bija nolīmējis sienas ar zaļām jūraszāļu tapetēm un Bite izgreznojusi tās ar ziliem piemiņas šķīvjiem no Rērstrandas tie tur karājās garā rindā. Viņa bailīgi paraudzījās uz Birgitu, kura vilka nost jaku ar plašām vēzienveida kustībām, un sacīja:
"Kolekcionāru šķīvji patiesībā ir ļoti dārgi. Ja nu jūs būtu tik laipnas un pie tā piedomātu…"
Pie virtuves galda, ēdot vakariņas, viņi sēdēja ļoti saspiesti. Bites puikas jo tie bija viņas, gandrīz vienīgi viņas ar savām lielajām pusaudžu plaukstām un garajām kājām aizņēma plašu vietu. Kristīnai un Margarētai vajadzēja sasēdēt galda vienā galā, bet Birgitai ar Biti bija jāsaspiežas otrā. Runātāji bija tikai Bite un Stigs.
"Vai viņu aizveda uz Linčēpingu?" jautāja Bite un šūpoja galvu, norīdama malku piena. "Tad jau viņai ir diezgan slikti…"
"Tā jau par to nevajag spriest," teica Stīgs, paskatīdamies uz Kristīņu. "Linčēpingā ir vislabākie ārsti. Speciālisti. Viņi Ellenu dabūs uz kājām ātrāk nekā ārsti Mūtalā."
Bite nogrozīja galvu.
"Bet asinsizplūdums smadzenēs…"
Stīgs nolika piena glāzi uz galda ar nelielu blaukšķi.
"Mēs taču nezinām, vai tas tiešām bija asinsizplūdums."
"Bet vai tad Hubertsons neteica…"
"Hubertsons!" Stīgs nicīgi novilka, noslaucīdams muti ar plaukstu.
Kādu svētdienu trīs nedēļas vēlāk viņš atvēra sava jaunā Volvo Amazon durvis un uzsauca meitenēm pasteigties. Kristīna novietojās aizmugures sēdeklī un ļoti uzmanīgi paņēma uz ceļiem tantes Ellenas Ķinas rozi. Tā bija izrādījusies sausa un lapas gandrīz nobirušas, kad viņa pēc pirmās nedēļas bija aizgājusi uzkopt tantes Ellenas māju un apliet puķes, bet tagad tā bija saņēmusies un izlaidusi trīs lielus pumpurus. Viņa gribēja, lai tante Ellena, gulēdama slimnīcas gultā Linčēpingā, redzētu tos izplaukstam. Margarēta apsēdās viņai blakus, piespiedusi pie vēdera ierāmēto fotogrāfiju ar trim meitenēm ķiršu kokā. Birgita tukšām rokām apsēdās priekšējā sēdeklī.
Viņas nesarunājās. Pagājušo nedēļu laikā viņas tik tikko bija pārmijušas kādu vārdu. Margarēta klusēja, kad viņas ar Kristīņu no rītiem gāja uz skolu un arī vakaros. Viņa pat vairs nelasīja grāmatas, ko agrāk darīja nepārtraukti. Kad viņa savā apzinīgumā bija izrakstījusi visus svešos vārdiņus un visu uzdoto izrēķinājusi, viņa viesistabā nogūlās uz sava piepūšamā matrača un stīvi raudzījās griestos.
Kristīna bija aktīvāka. Pēc pirmās nedēļas viņa katru dienu brauca uz tantes Ellenas māju, paņēma pastu un to izšķiroja, aplēja puķes un noslaucīja putekļus. Dažreiz viņa pastrādāja arī ar putekļsūcēju ne jau tādēļ, ka tas būtu nepieciešams, bet gan tādēļ, ka šīs skaņas viņu nomierināja. Viņa nekad neuzkāpa augšā pie Hubertsona, vienīgi nolika viņa pastu uz kāpņu zemākā pakāpiena un pilnīgi bez jebkāda trokšņa aizvēra aiz sevis ārdurvis.
Birgitu viņa gandrīz nemaz neredzēja. Tā devās uz savu fabriku agri no rīta un nekad neatgriezās mājās uz vakariņām. Bet katru nakti, kad Birgita ar savām nodilušajām kurpēm rokā lavījās lejup pa kāpnēm uz viesistabu, Kristīna pamodās. Varbūt viņa juta, ka Bites dēli kaunas, tāpēc ka Birgita dzīvo pie viņiem. Zēnu lakstīgie smaidi un kārie skatieni apdzisa tajā pašā dienā, kad viens no Celles klasesbiedriem bija nočukstējis zināmo rīmi. Tā tagad lidoja pāri visai Mūtalai. Kā tāds putns pats ar saviem spārniem.
Stīgs viņas savāca kopā, kad visi izkāpa no auto pie lēņa slimnīcas Linčēpingā.
"Esat gatavībā?" viņš militāri jautāja. Margarēta pamāja, Kristīna nočukstēja jā. Bet Birgita pēkšņi spēra soli atpakaļ.
"Es negribu," viņa teica.
"Kas par muļķībām," sacīja Stigs un aizcirta mašīnas durvis.
Birgita papurināja galvu, tā ka viss uzkasljums nodrebēja.
"Bet es negribu!"
Stigs sagrāba Birgitas augšdelmu, un viņa balss bija satumsusi:
"Izbeidz muldēt!"
Ar vienu vienīgu kustību Birgita izrāvās, šis rāviens bija tik spēcīgs, ka matu sprādze, kas saturēja viņas balto kodaļu, attaisījās un nokrita uz asfalta. Viņa pagriezās un sāka skriet, cik vien ātri ļāva šaurie svārki un augstie papēži. Aizskrējusi līdz stāvvietas vidum, viņa apgriezās un spalgā balsī nokliedzās:
"Es negribu, un viss! Vai tad tu esi kurls, riebīgais veci!"
Stīgs paraustīja plecus un iebāza mašīnas atslēgas svētdienas žaketes kabatā.
"Lai jau skrien. Merga tāda."
"Tu jau izskaties pēc jūras laupītāja," Margarēta teica un caur asarām iesmējās. Tante Ellena smaidīja savu jauno, greizo smaidu un pielika trīcošo kreiso roku pie melnā apsēja, kas aizsedza viņas labo aci.
"Viņa nevar pamirkšķināt," sacīja sieviete blakusgultā. "Tādēļ viņai vajadzīgs apsējs. Lai acs neizžūtu."
Vienu mirkli Kristīnai šķita, ka tā ir tā pati sieviete, kura pirms desmit gadiem bija staigājusi ap viņas pašas slimības gultu. Kristīna pagrieza galvu un veltīja sievietei tik naidīgu skatienu, ka tā uzreiz piecēlās no gultas un sāka šļūkt uz durvīm. Protams, tā nebija tā pati, to Kristīna tagad redzēja, bet tomēr bija jauki, ka šī persona aizgāja. Pietika jau ar četru pārējo palātas sieviešu urdošajiem skatieniem.
Tante Ellena vēl arvien nespēja parunāt, pie viņas lūpām parādījās putainas siekalas, kad viņa to mēģināja. Bet Kristīna un Margarēta tik un tā saprata. Margarēta apsēdās uz gultas malas, pacēla tantes Ellenas roku un pielika sev pie vaiga. Kristīna noslīga ceļos pie gultas galvgaļa un nolika savu galvu uz spilvena, cieši pie tantes Ellenas sejas.
Neviena no viņām neko nerunāja. Vairāk jau ari nebija nekā, ko teikt.
Tovakar viņas visas sanāca Stīga dzīvojamajā istabā. Viņš pats ar uzrotītām krekla piedurknēm stāvēja pie ēdamgalda, kamēr meitenes apsēdās rindā uz jaunā puķotā dīvāna. Kristīna pa kreisi, Birgita pa labi, bet Margarēta kā amortizators pa vidu. Stigs neuzdrošinājās uz meitenēm palūkoties, viņš bija nolaidis skatienu uz bērnu aprūpes dienesta papīriem, kas trīs baltās kaudzītēs gulēja uz galda, kamēr pats rūpīgi meklēja cigaretes un šķiltavas krūšu kabatā. Pagāja vesela mūžība, līdz viņam izdevās no paciņas izdabūt vienu John Silver un to aizdedzināt.
"Nu, tā," viņš teica, izpūzdams dūmu mākoni. "Jūs jau pašas saprotat. Kad esat viņu redzējušas."
Viņš mirkli apklusa, vēl arvien raudzīdamies galdā.
"Tad nu būs tā," viņš sacīja. "Dienests ir sadabūjis mazu vienistabas dzīvoklīti Birgitai un jaunu audžuģimeni Margarētai. Bet Kristīnai jāpārceļas uz Norčēpingu pie mammas."
pēc dažām stundām, kad baltā ziema, pavasarim tuvojoties, tikko sāk tīties pēcpusdienas rožainajā zīdā, Kristlna ierauga Hubertsonu. Viņš dodas pāri stāvvietai, tērpies savā vecajā mēteli, ar portfeli rokā. Tātad viņš ir ceļā uz mājām, viņš nekad nevelk virsdrēbes, kad iet pāri uz invalidu slimnīcu. Šķiet, ka Helēna ar savu tarkšķēšanu viņu gandrīz piebeigusi. Tomēr viņš nemaz neiet sava vecā volvo virzienā…