Kristlna uzmet skatienu pulkstenim, pieņemšana vēl arvien ir pamatīgi aizkavējusies, lai gan viņa mēģinājusi pasteigties ar katru pacientu. Nākamais ir dzimis 1958. gadā. Labi. Vīrieši tajā vecumā nemēdz būt sevišķi lēnīgi.
Tieši tajā mirkli, kad viņa gatavojas celties un vērt uzgaidāmās telpas durvis, lai pacientu sauktu iekšā, viņa paskatās pa logu un redz, ka Hubertsons apstājies. Viņš stāv, pagriezies pret ambulanci, un redzams, ka viņš ar kādu sarunājas. Kristlna greizi pavīpsnā. Acīmredzot Helēna viņu vērojusi pa logu un tagad bar par to, ka viņš nedodas tieši uz mašīnu…
Hubertsonam nepatīk, ja viņam aizrāda, viņš sarauc kuplās uzacis un kaut ko saka, tad nikni apgriežas un sāk iet slimnīcas virzienā. Kristīna dzird, ka māsu telpas logs ar blīkšķi aizveras. To dzird arī Hubertsons. Viņš pamāj noraidošu sveicienu ar portfeli.
Viņa šo žestu ir redzējusi jau agrāk. Vienreiz pirms trīsdesmit gadiem.
Tas bija sestdienas pēcpusdienā, kad apklust visas zviedru pilsētas, kad veikali ir slēgti un cilvēki sagājuši savos mājokļos. Tobrīd pār Norčēpingu pletās mitra krēsla, melnajās namu fasādēs tikko kā bija sākušas spīdēt dzeltenas logu rūtis un uz ielām laternas ieguvušas savu oreolu.
Kristīna apstājās, kad bija aizvērusi aiz sevis slimnīcas durvis, un palika brīdi stāvam uz kāpnēm, vilkdama rokās dūraiņus. Viņai nebija kur steigties. Viņa nekad nesteidzās, kad bija laiks doties mājās pēc svinamdienu darba slimnīcā.
Roka starp pusmēteļa piedurkni un dūraini palika neapsegta. Gadu nodzīvojusi Norčēpingā, viņa bija dažus centimetrus paaugusies, un vairums drēbju bija novalkātas un par mazu. Visļaunāk bija ar apakšveļu. Kad klase pārģērbās uz vingrošanu, viņa vienmēr mēģināja paslēpties aiz kādam durvīm, lai neviens neredzētu, ka biksītēs lieli caurumi un vienīgais krūšturis aiz vecuma pavisam pelēks.
Viņai nekad nebija ienācis prātā lūgt Astrīdai naudu, ko nopirkt jaunas drēbes, bet katru mēnesi viņa no savas algas atlika divdesmit kronu, divas pelēkas desmitkronu banknotes, kuras ieslidināja aiz matemātikas grāmatas apliekamā papīra. Paies labs laiks, līdz viņa sakrās pietiekami, lai varētu nopirkt jaunu pusmēteli, bet tas jau nekas. Nevarēja taču zināt, kā to uztvertu Astrīda, ja piepeši priekšnamā atrastu jaunu apģērba gabalu. Tātad līdz tam laikam Kristīnai bija jāmēģina pavilkt dūraiņus garākus vai arī iebāzt rokas dziļi pusmēteļa kabatās. Bet krūšturi gan viņa nopirks jau nākamnedēļ. Un dažas jaunas biksītes. To jau nu Astrīda nekad nepamanīs.
Viņa uzcēla kapuci, lai pasargātu matus no smalkā lietus un, nodūrusi galvu, šķērsoja pagalma spožo asfaltu, viņa nepacēla acis, pirms nenonāca uz Dienvidu promenādes. Tur viņa apstājās; pieturai tuvojās tramvajs, un viņa mirkli apsvēra, vai varbūt nopirkt biļeti un braukt. Tomēr nē. Tas būtu par dārgu, un ceļš paietu pārāk ātri. Ejot kājām, viņa ceļā pavadis vēl stundu, pirms nonāks mājās.
Tad ari viņa ieraudzīja Hubertsonu. Pagāja brītiņš, līdz viņa aptvēra, ko ieraudzījusi, un vienu mirkli šķita, ka visa pasaule sašķiebjas sāņus, it kā saņēmusi grūdienu. Bet tūlīt viņa visa piepildījās gavilēm. Tas taču bija viņš! Tik tiešām viņš, kas tur izkāpa no tramvaja pie Norčēpingas slimnīcas!
"Hubertson!" viņa sauca. "Hubertson!"
Viņa skatiens pārslīdēja Kristīnai pāri, neatrazdams pieturas punktu. Kā varēja saprast, brīdi viņam šķita, ka sadzirdējis nepareizi, tāpēc taisījās doties tālāk. Kristīņu pārņēma panika, un viņa, neko nedomājot, metās uz priekšu un saķēra Hubertsonu aiz piedurknes.
"Vai tad tu mani nepazīsti? Tā taču esmu es. Kristīna!"
Viņš paspēra soli atpakaļ un uzlūkoja meiteni.
"Ak, jā, protams. Tā taču esi tu."
Vārdi klupdami krizdami plūda viņai pār lūpām:
"Kā ir ar tanti Ellenu?"
Hubertsons mazliet saviebās.
"Apmēram tāpat kā agrāk."
"Vai viņa saņēmusi manas vēstules?"
"Jā."
"Vai viņa arī turpmāk būs tavā slimnīcā?"
"Tā jau nav mana slimnīca. Tomēr jā, man tā liekas."
"Vai viņu var apciemot?"
"Skaidrs, ka var. Un kā tad tev pašai?"
Kristīna paraustīja plecus.
"Ak tā," noteica Hubertsons. "Ak tā."
Bridi iestājās klusums, tad viņš nokremšļojās un nepacietīgi pagrieza plecus.
"Man tagad jāsteidzas, jāsatiek kāds kolēģis… Ceru, ka tev ies labi."
Kristīna pamāja, visas gaviles bija aizplūdušas, viņa stāvēja pavisam mierīgi mazā vilšanās peļķē. Šķita, ka Hubertsons ar savu vienaldzību būtu sarāvis pēdējo tievo sudraba pavedienu, kas Kristīņu saistīja ar pagātni. Bet varbūt to atkal varēja sasiet. Ja viņa atturētos no apakšveļas pirkšanas. Šī doma lika vēlreiz pacelt balsi un saukt viņam no mugurpuses:
"Hubertson!"
Viņš pagriezās, bet nemaz neapstājās, gāja dažus soļus atmuguriski, kamēr Kristīna uzdeva jautājumu.
"Cik maksā vilciena biļete līdz Vadstenai?"
"Trīsdesmit divas kronas!"
Viņš apsviedās apkārt un pamāja sveicienu ar portfeli.
Tas bija viss. It kā viņas nemaz nebūtu.
No otras puses, tas nebija nekas jauns. Kopš viņa bija ieradusies Norčēpingā, šķita, ka viņa būtu kaut kāda stikla figūriņa, ļaudis viņu neredzēja, pirms tieši neuzskrēja virsū.
Izņemot skolotājus skolā, viņa patiesībā sarunājās tikai ar trim personām. Ar Astrīdu, ar Margarētu un ar māsu Elsiju.
Gandrīz varēja domāt, ka Elsijai viņa patīk. Kafijas pauzes laikā sestdienas priekšpusdienās Elsija vienmēr jautāja, kā gājis pēdējā matemātikas kontroldarbā, un, kad Kristīna varēja pastāstīt vēl par kādu nelielu panākumu, apmierināti māja ar galvu, tā ka viņas dubultzods drebēja.
Bet ne jau vienmēr viņa šķita tik apmierināta. Dažreiz viņa saņēma Kristīņu aiz zoda un pētīja viņas seju. Vai viņa patiešām ēda kārtīgi? Un vai pietiekami ilgi gulēja? Veselai pusaudzei vajadzēja būt sārtiem vaigiem, nevis melnām ēnām zem acīm. Protams, Kristina jau bija ļoti liels malacis, ja strādāja un gāja skolā, un droši vien viņa bija arī liels palīgs savai mātei, bet vai viņa to visu spēja paveikt? Vai tad viņai nevajadzētu nedēļas nogalēs atpūsties un uzturēties svaigā gaisā?
Kristīna vienmēr kaunējās, kad māsa Elsija viņu ņēma aiz zoda. Šķita, ka viņas bālā seja melo. Darbs bija viņas vienīgā atpūta. Slimnīcā nevajadzēja visu laiku uzmanīties, te pietika ar to, ka viņa bija pieklājīga un darīja to, ko lika. Bet to, protams, nedrīkstēja stāstīt.
Tikpat maz viņa varēja atklāt to, ka māsa Elsija pati bija daļa no viņas atpūtas, ka viņas sasprindzinātie sprandas muskuļi vienmēr atslābinājās, izdzirdot māsas Elsijas balsi un jūtot ziepju un rožūdens smaržu, kas virmoja ap viņas mazo un drukno augumu. Māsai Elsijai zem gaišzilā virsvalka bija stingra korsete, viņa bija mīksta, bet kompakta, tieši tāda, kāda vēlējās būt Kristīna pati. Tomēr patiesībā ar katru dienu viņa arvien vairāk sāka līdzināties lēni stingstošai ledus skulptūrai: sasalusi un cieta no ārpuses, bet atkususi un plūstoša iekšienē.
Dažreiz viņa iztēlojās, ka māsa Elsija lūdz viņu pārvākties pie sevis. 1ās dzīvoklim vajadzētu atrasties kādā no tām angļu stila rindu ēkām, kas bija saceltas gar Dienvidu promenādi, un tur Kristīnai būtu sava istaba ar rozā tapetēm. Katru vakaru viņa gatavotu stundas pie maza, brūna 19. gadsimta dāmu rakstāmgalda, kamēr māsa Elsija virtuvē rūpētos par vakariņu tēju, un vēlāk abas sēdētu blakus mazajā dzīvojamajā istabā un klausītos radioteātri… Bet saprotams, ka māsa Elsija nekad neko tādu neteica. Kristīna taču dzīvoja pie mammas, un tā viņa darīs arī turpmāk, tāpat kā visas citas meitenes ģimnāzijā.